4. daļas pilnais nosaukums - Another summer day, Has come and gone away.
9. jūnijs.
I. Rakstu, sēžot Losandželosas lidostā, kur nositam laiku, līdz plkst.11:30 varēsim ierasties mūsu viesnīcā. Arnis snauduļo, es esmu uzrakstījis vakardien piedzīvoto un tagad garlaikojos. Daži vārdi vēl par pagājušo nakti.
Nakts paiet ļoti mierīgi – sēžam automašīnā, skatoties kā nepārtraukti ik pēc piecām minūtēm zemu pāri galvām, rēcot tumsā un ar mirgojošām gaismām, uz nosēšanos laižas pa divām lidmašīnām vienlaikus (katra uz savu skrejceļu). Sajūtas kā no filmas “Terminators”, bet kas zina – varbūt tieši šādi skati savulaik iedvesmoja Džeimsu Kameronu šīs filmas ainām nākotnes kaujai ar robotiem par Losandželosu. Beigās arī nedaudz iesnaužamies, bet jau īsi pēc plkst.4:00 esam augšā un stūrējam atdot automašīnu. Viss notiek raiti, no autonomas punkta bezmaksas autobuss ar jebkura eiroskeptiķa sirdi sildošu uzrakstu “LAXit” mūs aizvizina līdz lidostai. Pašlaik ir palikušas vēl pāris stundas laika, noskatīšos tikmēr Rajeva pēdējo dienu apskatus par karu Ukrainā.
II. Ir pēcpusdiena. Sēžu viesnīcas dārzā un malkoju alu. Ja vien šo vispār var nosaukt par viesnīcu…
Pēdējai naktij ASV mums ir tikusi “vislabākā” viesnīca no visām līdzšinējām. Kāpēc “vislabākā”? Tāpēc, ka, ierodoties konstatējam, ka te pat nav īsti viesnīca, bet neliela privātmāja, kuras istabiņas nosauktas par numuriņiem. Tā vēl būtu maza bēda, taču izrādās, ka pārdoti ir vairāk numuriņu nekā tajos var atrasties cilvēki (analoģiski kā rīkojas aviokompānijas, pārdodot vairāk biļetes uz reisu nekā ir sēdvietu lidmašīnā). Viesnīcas administrators mums piedāvā vai nu prasīt atpakaļ samaksāto naudu no booking.com (kādā sakarā?), vai arī pārlaist nakti nevis iecerētajā numuriņā, bet gan kopējā koju tipa numuriņā, kas faktiski ir maza istabiņa ar tajā iespiestām trijām divstāvīgām gultām. Izvēles jau faktiski nav, tāpēc atkārtojam Transsibīrijas ceļojuma pēdējo nakti, kuru Maskavā arī pārlaidām līdzīgā numuriņā, kas gan bija ar četrām divstāvīgām gultām un nesalīdzināmi plašāks. Gluži kā vecajos, labajos LPA koju laikos izvēlamies gultiņas – Arnis apakšējo, es augšējo. Atlaižamies uz pāris stundiņām nosnausties, Arnis ātri aizmieg, bet es, cīnoties ar miegu, klausos pa atvērto logu, kā dārzā viesnīcas administrators cīnās ar kādu kareivīgāku nekā mēs noskaņotu sievieti, kas arī ir palikusi bez iecerētā numuriņa un nu prasa atpakaļ naudu, draudot ar policiju. Strīda beigas gan nesagaidu, jo aizmiegu ar domām, ka esam trāpījuši uz riktīgu krāpnieku iestādījumu, turklāt ne pārāk gudriem krāpniekiem, jo apkalpojošais personāls kāda nēģera personā, neskatoties uz uzrādīto Latvijas pasi, nezin kāda mārrutka pēc jautā, vai mēs esam krievi, ukraiņi vai poļi. Atbildē, apgaismojot šo tumsoņu, pasaudzēju viņa nervus, nepasakot, ka septiņus gadus esmu dzīvojis šāda tipa istabiņās kojās, tāpēc par šādu attieksmīti varu arī pavadīt šo nakti tā, kā jau tas kojās ir pieņemts!
10. jūnijs.
I. Ir uzausis vieglā dūmakā tīts pēdējais rīts ASV. Vakarpusē jau sēdēsim lidmašīnā uz Dublinu, bet līdz tam vēl atskats par vakardienu un dažas rindas arī par šodienu.
Vakardien pēcpusdienā dodamies izmest pēdējo līkumu pa Losandželosu. No meksikāņu ielu tirgotājiem nopērkam tako (es) un burito (Arnis), un neesam vīlušies – ēdiens ir diezgan garšīgs, tikai ļoti ass. Uz pilsētas centru šoreiz nebraucam vis ar metro, bet gan iekāpjam sabiedriskā transporta autobusā, lai redzētu pilsētu arī no cita skatu punkta. Sanāk tāds kā city bus izbrauciens, jo autobuss savā ceļā met līkumu līkumus, turklāt pieturas ir ik pēc pārsimts metriem, kā rezultātā desmit kilometru brauciens ilgst pusotru stundu. Braucam cauri gan sakoptiem Losandželosas rajoniem, gan ne tik sakoptiem, bet ielas malas un ietves piemēslotas ir gandrīz visur. Pilsētas centrā pa dažām ietvēm pat nevar paiet, jo bomži ir sacēluši uz tām savas teltis visā ietves platumā. Izbraucam pa Brodvejas ielu, izstaigājām Union staciju un dodamies atpakaļ uz viesnīcu ar metro, kurā atkal izbaudām jau piemirsto bomžu un zālītes aromātu.
Atgriežoties jau tumsā viesnīcā, pasēžam tās dārzā, iedzerot pēdējo alu (es) un sidru (Arnis) Amerikā. Pārspriežam aizvadīto ceļojumu un secinām, ka tas ir izdevies labs, redzēts ir gandrīz viss ieplānotais, izņemot iekļūšanu dziļāk Josemitu nacionālajā parkā un Alkatrazas apciemojumu. Arnis dodas gulēt, bet es vēl pasēžu un papļāpāju ar kādu viesnīcas iemītnieci – sievieti aptuveni 60 gadu vecumā, vārdā Debora.
Debora nāk no Indianas štata, strādā kaut kādā valsts iestādē, tāpēc viņai bieži nākas doties komandējumos pa visu valsti. Runājamies gan par ASV finanšu sistēmu, gan lauksaimniecību. Par pēdējo Debora saka, ka vēlas pēc pāris gadiem, kad dosies pensijā, nodarboties ar sīpolu un tomātu audzēšanu, jo viņai piederot trīs zemes gabaliņi, kuros varētu to darīt. Debora ir liela pašaudzētās pārtikas piekritēja, jo, viņas vārdiem sakot – “tomāts veikalā sen jau vairs nav tomāts, bet vistas gaļa ir sazin kas, tikai ne vista”. Debora arīdzan piebilst, ka veselīgam uzturam ir ļoti liela nozīme, jo ASV daudz vecāku cilvēku slimo ar vēzi. Pati viņa cerot nodzīvot vēl gadus 30, jo viņas ģimenē vecāki un vecvecāki esot nodzīvojuši 90 – 100 gadus. Nezinu gan, vai šāds plāns ir reāls, jo sarunas laikā Debora, bieži klepojot, paspēj uzpīpēt gan divas cigaretes, gan uzvilkt kāsīti.
II. Nakts paiet mierīgi, vienīgi tās vidū, kad pamostos no murdziņiem, redzu, ka nez pa kuru laiku ir aizņemtas abu pārējo gultu augšējās guļvietas. Savukārt no rīta, kad pamostamies, tās atkal ir tukšas, un ar Arni esam vienīgie istabiņas iemītnieki. Garām administratoram, kas guļ gaitenī uz dīvāna pie ventilatora, izeju uzpīpēt un dārzā pie vakardienas galdiņa priekšā jau sēž Debora, kas šoreiz, nopīpējot vienu cigareti un vienu kāsīti, man pastāsta, ka viņas tēvs ir piedalījies Fortnoksas celtniecībā. Zālītes pīpēšana, acīmredzams nenāk par labu Deboras spīdošajām smadzenēm, jo vēlāk, atbildot uz manu jautājumu par to, kāpēc ASV nav izplatītas debetkartes, viņa aizrunājas līdz tam, ka amerikāņi nekad nav bijuši uz Mēness, bet pirms diviem gadiem NASA publicētās fotogrāfijas no Marsa virsmas īstenībā esot uzņemtas Čehoslovākijā! Tas nu gan ir vairāk nekā apšaubāmi, ievērojot to, ka tāda valsts kā Čehoslovākija nepastāv jau vairāk nekā 30 gadus.
Apnīkot klausīties Deboras muldēšanā, aizeju pavazāties pa rajonu, kur benzīntankā nopērku brokastis, kā arī pavēroju kādu apnarkojušos nēģeri, kas, ejot pa ietvi, rauj no kokiem lapas un kaut ko pie sevis murgo, visiem rādot vidējo pirkstu. Atgriežos viesnīcā kravāt mantas ceļam uz lidostu.
III. Uz lidostu nolemjam neiet kājām, bet braukt vienu pieturu ar metro. Ejot uz turieni, kāds pusbomzis uz ielas jautā, vai es esot krievs. Atbildu, ka nē, ar vārdiem “Slava Ukraini!”, ko, diemžēl, izskatās, ka viņš nesaprot. Pusbomzis velkas mums līdzi vairākus kvartālus, pie sevis vervelējot kaut ko tik nesaprotami, ka vienīgo vārdu, ko var izšķirt, ir “Russians”. Krustojumā, kurā nogriežamies uz metro pusi, viņš aiziet tālāk taisni, pirms tam draudzīgi uzpliķējot Arnim pa plecu. Eh, jaciņa būs jāmazgā.
Nobraucam ar metro vienu pieturu, pēc kā mūs par brīvu līdz izlidošanas terminālim aizved lidostas autobuss. Lidostā četras stundas gaidām, līdz varēsim iečekoties. Jāsaka, ka diezgan garlaicīgi, vienīgais izklaides elements te ir garām ejošo stjuaršu no visvisādām aviokompānijām vērošana. Žēl, ka fotoaparātam baterija ir izlādējusies – te varētu savākt materiālu, lai izveidotu patiesi skaistu ekrānsaudzētāju, jo internetā tādu meiteņu bilžu neatrast! Vēl pirmo reizi divu nedēļu laikā dzirdam latviešu valodu no kāda puiša un meitenes, kas, tikko ielidojuši ASV, jau par kaut ko strīdas.
Drošības pārbaudes Losandželosas lidostā ir smieklīgas. Izlidojot no Dublinas uz ASV, bija jāiet cauri divām drošības kontrolēm (īru un amerikāņu) pēc pilnas programmas ar visām iespējamajām ķermeņa un mantu pārbaudēm. Savukārt šeit ir tikai ļoti pavirša pases pārbaude, drošībniekiem nemaz neskatoties, vai neesam pārkāpuši 90 dienu uzturēšanās termiņu. Tā kā no somām nav jāizņem nekas – pat ne elektrotehnika vai zāles, tad jāsecina, ka amerikāņiem ir dziļi vienalga, kad cilvēks pamet ASV, atšķirībā no tā, kad cilvēks vēlas ierasties ASV. Vienīgais, kas te apzinīgi pilda savus pienākumus, ir suns, kas aposta visus pasažierus.
Lidostā, iepērkoties kādā suvenīru veikaliņā, karšu terminālī parādās nebijusi opcija – proti, vai ļaut no konta naudu noņemt dolāros vai euro. Kad pārdevējai jautāju, kāda opcija jāizvēlas, viņa īsi atbild – “Amerika”, ar ļoti atpazīstamu akcentu pat tikai no šī vienīgā pateiktā vārda. Saku, ka viņas akcents ir ļoti līdzīgs manējam, uz ko šī jautā, no kurienes esmu, bet, vēl nesagaidījusi atbildi, pamanot uz manas cepures Latvijas karogu, sveicina ar vārdiem – “Здравствуйте, Латвия!” Atņemu sveicienu un nedaudz papļāpājam. Viņa ir izbrīnīta, ka mēs vēl runājam krieviski, kā arī pastāsta, ka 2003. gadā esot bijusi Rīgā, turklāt kopš tā laika ap kaklu nēsā tur iegādātās dzintara krelles, kuras man arī nodemonstrē. Šķiramies sirsnīgi.
11. jūnijs.
Lidojums prom no ASV paiet necerēti ātri. Šoreiz ēdienā izvēlamies liellopu gaļu ar rīsiem, kurā sāls daudzums ir ideālā līmenī. Atkal skatos “Kliedziens” ( “Scream” ) – tikai šoreiz pašu pirmo filmu no šo šausmu filmu sērijas. Bez piespiešanās (jo lidojums notiek nakts laikā) paguļam, un pēcpusdienā jau esam Īrijā. Dublina mūs sagaida ar neierasti vēsu laiku – tikai 16 grādi, kā arī ar tādu divu nedēļu laikā neredzētu dabas parādību kā lietutiņš. Braucot no lidostas uz Arņa mājām, uzjautrināmies par Īrijas ceļiem – šeit, uz lielākās Īrijas šosejas, ir tikai nieka trīs joslas katrā braukšanas virzienā. Salīdzinot ar Losandželosu, varētu teikt, ka te vispār nav satiksmes.
Cepuri nost Montai, kas mūs sagaida ar soļanku un “Smirnoff Triple 21” pudeli (piebilde – mana sieviņa pēc dienas, kad ielidoju Latvijā, galdā lika rasolu un belašus). Paceļam glāzes par mūsu ceļojuma veiksmīgu noslēgumu!
Pirms daudziem gadiem noslēgtais līgums ir izpildīts. Vakara gaitā Arnis sāk runas par Dienvidameriku. Kas gan sekos tālāk? Quo vadis, homini?
Noslēgums
Dažas praktiskas lietas cilvēkiem, kas plāno doties uz ASV ( es pat vienu tādu zinu 🙂 ). Ja ir plānots apmeklēt vairākus ASV štatus vai pilsētas, ieteicams jau iepriekš noskaidrot akcīzes nodokļa un sales tax likmes, jo katrā štatā un pat viena štata ietvaros, kā jau rakstīju, tās atšķiras. Ja uz degvielas galonu šīs atšķirības ir 20%, tad cigaretēm un alum cenas var atšķirties pat divkāršā apmērā. Preču cenu zīmes dažos veikalos ir ar jau iekļautiem nodokļiem, bet citur bez tiem. Norēķini ar debetkartēm ir iespējami tikai ļoti retās vietās, tāpēc bez kredītkartes ASV nav ko darīt. Cenas atšķiras arī no tā, vai norēķinies ar kredītkarti, vai arī maksā skaidrā naudā (skaidrā naudā ir lētāk). Dažos benzīntankos nepieņem Eiropas kredītkartes, turklāt šī situācija atšķiras pat vienas benzīntanku ķēdes ietvaros – paši piedzīvojām izbrīnu, kad vienā Chevron uzpildes stacijā nepieņēma ne Īrijas, ne Latvijas kredītkartes, bet citā ar tām norēķinājāmies bez problēmām.
Iepirkties vislabāk ir Walmart veikalos, bet brokastot McDonald’s restorānos (olburgeri ar saldskābo mērcīti ir vienkārši debešķīgi). Ārpus lielpilsētām brokastot drošības labad ir jādodas ar automašīnu, citādi var palikt bešā – ir Burgerking ceļu malās, kur ir tikai auto kases – tātad, ja nav automašīnas, tad paliec neēdis. Turklāt absolūti nevajag uztraukties par lieko svaru – divu nedēļu laikā, principā katru dienu ēdot McDonald’s un tamlīdzīga tipa ēstuvēs, zaudēju piecus kilogramus! Izklausās neticami, bet fakts.
Un noslēgumā par izslavēto amerikāņu smaidu. Tā arī nenoskaidrojām, vai tas ir uzspēlēts, vai patiess, bet cilvēki šeit smaida visu laiku tā, ka arī tu pats nepiespiesti sāc darīt to pašu. Un tas jau padara skatu uz dzīvi daudz patīkamāku. Tāpēc – smaidiet un brauciet apskatīt ASV!
The end.
