5. jūnijs.
I. Daži teikumi, pirms sāku rakstīt par šodienu, par pagājušo nakti. Tātad, nakts vidū, Arnis mani pamodina, sakot, ka aiz loga kaut kas notiekot. Paskatāmies pa logu un ieraugam automašīnu stāvvietā brīvi savā vaļā pastaigājamies kādu četrkājainu transportlīdzekli. Lai kā mums gribētos domāt, ka tas ir mustangs, kas nāk apciemot savu motorizēto vārda brāli – mūsu autiņu, tomēr nākas atzīt, ka radība ir tikai ēzelītis. Nofilmējam tā gaitas un guļam tālāk.
II. Tagad par šodien sadarīto. It kā nekas īpašs šajā dienā, taču esam pieveikuši 560 kilometrus, pilnībā apbraucot no visām četrām debespusēm Zonu 51 (Area 51). Lai kā arī skatāmies un meklējam, bet citplanētiešus vai NLO tomēr neieraugām. Iegriežamies Area 51 muzejā, kas gan vairāk ir suvenīru veikals par dažādām citplanētiešu tēmām, kā arī nofotografējamies pie dažām ceļa zīmēm, kas vēsta par tuvumā esošiem citplanētiešiem.
Ar tikai vienu kļūdu navigācijā ierodamies Lasvegasā. Piereģistrējamies viesnīcā – kazino un dodamies uz blakus esošo Walmart, kur izbaudām Nevadas štata zemās sales tax un akcīzes nodokļa likmes. Vienlaikus saprotam arī mūsu valdības delavēru, kas neatbalsta Latgali ar zemiem nodokļiem, jo Nevada, pat ar visām šīm patērētājiem patīkamajām lietām, ekonomiski atpaliek no Kalifornijas. Tā jau ir – ar zemiem nodokļiem labklājības valsti neuzbūvēsi (Luksemburga ir tikai izņēmums, kas apstiprina šo patiesību). Cerams, ka mana otrā darba ministrs pieņems lēmumu par NATO bāzes celtniecību Latgalē nevis Latvijas rietumu galā, lai Latgales komersanti varētu vismaz ar Padomes Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, 2. pielikuma palīdzību pelnīt uz pievienotās vērtības nodokļa rēķina.
Atgriežoties viesnīcas numuriņā, noskatāmies otro NBA finālspēli un priecājamies par Goldensteitas uzvaru. Pēc spēles Arnis piekrīt ar mani iziet uzpīpēt, taču paņēmis cigareti to neaizdedzinātu salauž, pasakot – “Kas notiek Vegasā, paliek Vegasā!” Visu cieņu!
Vakars beidzas, ievērtējot gan mūsu viesnīcas, gan pāri ielai esošo kazino. Spēļu automātu rindas te ir bezgalīgi garas, var pat apmaldīties. Mūsu viesnīcas administratore – paveca sieviete – mūs apmāca mīļi kā omīte – kā jārīkojas ar izsniegtajiem bezmaksas spēļu kuponiem, kā saņemt bezmaksas dzērienu, kā nākt pie viņas pēc papildu bonusu punktiem, kad būsim vinnējuši noteiktas naudas summas, tā teikt, “spēlē, bērniņ, tik spēlē!” Tā arī darām.
6. jūnijs.
Tā kā mums parīt ir jāstūrē, tad Arņa vārda dienu svinam jau šodien, kas gan ir pilnīgi attaisnojoši, jo Īrijā patlaban jau ir 7. jūnijs. Dāvanā ir ASV standarta šņabīša iepakojums – 1,70 litru pudele, par kuru sapņoju jau kopš pirmo reizi to ieraudzīju Losandželosā. Arnis gan apšauba, vai varēsim to pieveikt, bet tā domāt ir sistēmiski nepareizi – ja reiz uz galda ir pudele, tad tai beigās ir jābūt tukšai, vienalga kāds tilpums. Amerikāņi taču nav muļķi, lai tirgotu tādus iepakojumus, kurus divi letiņi nevarētu pievārēt! Ik pa laikam izejam atveldzēties ar peldi viesnīcas baseinā, kur iepazīstinu visus apsargus un vienkārši klātesošos cilvēkus gan ar visu laiku labāko Eiropas popmūzikas grupu, gan ar tās pēdējā laika populārāko klipu – https://www.youtube.com/watch?v=qbz70GtMYG8. Noķeru šodien komu divreiz.
7. jūnijs.
Pēc vakardienas uzdzīves šodien mokām sevi, dodoties uz Lasvegasas centru, staigāt 41 grāda svelmē. Ar sabiedriskā transporta autobusu no viesnīcas aizbraucam uz pilsētas centru un tad dodamies ielās. No autoostas, ejot uz galveno Lasvegasas ielu – Lasvegasas bulvāri, nākas šķērsot dažus ne pārāk laba paskata rajonus. Kāds bomzis mūs pat pabrīdina, ka te labāk ir nestaigāt, taču bez starpgadījumiem nonākam līdz Lasvegasas bulvārim, kur cilvēku un tūristu čum un mudž. Katrā ēkā uz šīs ielas ir kazino, turklāt katra nākamā ēka ir iespaidīgāka par iepriekšējo. Spēļu automāti te ir visur – pat Circle K benzīntankā, kur ieejam nopirkt ūdeni. Meklējam Lasvegasas Eifeļa torni, taču divarpus stundu laikā, kamēr ejam pa šo ielu, to, diemžēl, tā arī neieraugām (pēc tam, jau Latvijā esot, secinu, ka bija jāiet vēl 50 minūtes uz priekšu no vietas, kur apstājāmies). Redzam pa ielu ejam arī Elvisu Presliju, tiesa diezgan nošļukuša paskata. Noejam garām Lasvegasas cirkam un Trampa debesskrāpim. Virs galvām nepārtraukti lidinās helikopteri, kas vizina tūristus uz tuvākām un tālākām izklaides vietām. Nežēlīgajā karstumā pēc noietiem padsmit kilometriem esam piekusuši līdz pēdējam, tāpēc ieejam kādā viesnīcā, kur paņemam taksometru, kas ātri un tikai par 29 dolāriem aizvizina atpakaļ uz mūsu viesnīcu. Paēdam brokastis un pusdienas vienā piegājienā un atlaižamies uzkrāt spēkus vakaram. Viens nepatīkams pārsteigums gan atklājas, proti, mūsu prombūtnes laikā ir uzkopts numuriņš un no galda ir pazudis spēļu automātu čeks ar astoņiem dolāriem, ko vakar bijām iespēlējuši. Labi, ka vismaz planšete un pases nav aizstieptas! Neko darīt – astoņu dolāru dēļ jau neiesim stresot. Saplānojam rītdien braucamo maršrutu, noskatāmies pa TV filmu “Armagedons”, aizejam nopeldēties baseinā un pasēdēt džakuzi. Vakarā izejam vēl nelielā pastaigā ap viesnīcu, bet uz kazino vairs neejam. Pietiek barot vienročus, kas, šķiet, šajā pilsētā ir pat vairāk nekā cilvēku!
8. jūnijs.
I. Notikumiem pārbagāta diena, kuras laikā viesojamies trijos štatos un izbaudām 44 grādu gaisa temperatūru. Agrā rītā izrakstāmies no viesnīcas un dodamies uz Hūvera dambi. Arī šis arhitektūras brīnums, līdzīgi kā Zelta vārtu tilts, ir uzcelts 20. gadsimta 30. gados, konkrētāk – 1935. gadā. Pirms iebraukšanas tā teritorijā gan rodas misēklis – proti, pirmais dambja apsargs uz ceļa mums pajautā kaut ko tādā amerikāņu angļu valodā, ka to nesaprot pat Arnis. Drošs paliek drošs, uz viņa pēdējo jautājumu, ko nesaprotam, atbildam ar “jā”, kas, diemžēl, ir kļūda, jo nesaņemam vis atļaut braukt tālāk uz dambi, bet gan tiekam novirzīti pie blakus esošiem nopietna paskata vīriem ar automātiem rokās. Tie jautā, vai mums ir ieroči, un, saņēmuši atbildi, ka nav, vēlreiz pārjautā, vai mums tiešām, tiešām nav līdzi neviena paša ieroča, pēc kā sakliedzas jau atkal kaut ko nesaprotamu ar sākotnējo apsargu, beigu beigās ļaujot mums braukt tālāk. Izspriežam, ka, acīmredzot pēdējais jautājums no sākotnējā apsarga, uz ko atbildējām apstiprinoši, ir bijis, vai mums ir ieroči.
Apskatām iespaidīgo Hūvera dambi, kura HES jauda ir 2080 MW, divreiz pārejot tam pāri. Interesanti, ka robeža starp Nevadas un Arizonas štatu iet tieši pa vidu Kolorādo upei, tāpēc dambja vienā galā ir tornis, kas rāda Arizonas laiku, bet otrā galā tāds pats tornis rāda Nevadas laiku. Kāda gan tam ir vajadzība, nesaprotam, jo abi štati ir vienā laika joslā, tāpēc pulksteņi nav jāpārgriež.
II. Pēc Hūvera dambja apskates braucam dziļāk iekšā Rembo dzimtajā štatā, lai dotos uz Lielo kanjonu, kas ir paslēpies aiz kādas no ceļa malā esošajām neskaitāmajām skaistajām klintīm un kalniem. Diemžēl par pārējo Arizonas štatu šajā pusē gan nevar pateikt neko skaistu – aiz loga plešas diezgan vienmuļš tuksnesis, kurā tikai paretam redzams kāds vēja ģeneratoru parks vai apelsīnu plantācija. Arī iedzīvotāju mitekļi ir diezgan nožēlojami – mazas būdiņas vai pat tikai kempervagoni, kas izkaisīti pa tuksneša plašumiem. Tā nu tie indiāņi rezervātos dzīvo (Arizonā ir platības ziņā vislielākie indiāņu rezervāti visā ASV, turklāt tie aizņem 27% no visas Arizonas teritorijas). Pirms iebraukšanas Hualapai indiāņu cilts apsaimniekotajā Lielā kanjona nacionālajā parkā, kura rietumu malā ir arī paša Lielā kanjona centrs, pie mūsu automašīnas pienāk apsargs un jautā, vai mums nav līdzi ieroču vai alkohols, kuru te ievest aizliegts. Atbildam, ka nav, pilnībā aizmirsuši, ka man zem kājām labi redzamā vietā mētājas vēl pilnībā neizdzertā 1,70 litru šņabja pudele no Arņa vārda dienas svinībām Lasvegasā. Apsargs brīnumainā kārtā to neierauga, tāpēc arī mēs savu aizmāršību nelabojam un braucam tālāk ar visu pudeli.
Atstājuši automašīnu stāvvietā, ar tūristu autobusu tiekam aizvesti uz Lielā kanjona Ērgļa punkta skatu vietu. Lai gan šī ceļojuma laikā esam redzējuši jau neskaitāmas iespaidīgas klintis, šeit redzamais skats ir kā odziņa uz tortes, pārspējot visu iepriekšējo. Skats ir nereāli fascinējošs! Vēl iespaidīgāku Lielā kanjona dabas varenību izbaudām, staigājot pa stikla grīdas Skywalk skatu ceļu virs kanjona, kur zem kājām redzama arī tālu apakšā esošā Kolorādo upe, virs kuras riņķo ērgļi.
Apskatām vēl arī tepat netālu tuksnesī esošās autentiskās indiāņu mājiņas un rituālu pirtis. Savukārt tūristu centrā esošajā suvenīru veikalā redzamas daudzas it kā indiāņu mantiņas, taču, aplūkojot tās tuvāk, gandrīz visas izrādās ražotas Ķīnā. Tā jau ir – kur gan ir redzēts, ka indiāņi strādātu? Tā vietā viņi noteikti pavada laiku daudz lietderīgāk, perinot plānus pret bālģīmjiem.
Atgriežoties mūsu automašīnā, iekožam apvienotās brokastis ar pusdienām, pēc kā dodamies septiņu stundu braucienā atpakaļ uz Losandželosu, kur mums rīt plkst.5 no rīta jāatdod nomātā automašīna.
III. Lai gan Arizona, kā jau iepriekš rakstīju, vismaz šajā štata pusē izskatās nabadzīgāka nekā Nevada, tās nodokļi ir augstāki, tāpēc benzīna un pārtikas iegādi veicam Nevadā – īsi pirms iebraukšanas Kalifornijas teritorijā, kur nodokļi un līdz ar to arī cenas ir vēl augstākas. Un piedzīvojam aplauzienu – nezin kāpēc pēdējā benzīntankā, veikalā un McDonald’s pie kāda kazino tikai pārsimts metru pirms Kalifornijas robežas cenas visam ir augstākas nekā bija citviet Nevadā (par lēto Lasvegasu vispār nerunājot), turklāt alus un cigaretes te maksā pat dārgāk nekā bija Losandželosā. Pārmaksājam dubultā, bet neko darīt – amerikāņiem vēl daudz jāmācās no Eiropas kā taisīt pierobežu biznesu (kad norvēģi brauc iepirkties uz Zviedriju, zviedri uz Somiju, somi uz Igauniju, igauņi uz Latviju un latvieši uz Lietuvu, paliekot atklātam jautājumam – kāpēc gan tie norvēģi nebrauc pa taisno uz Lietuvu?) Tikai vēlāk, jau Latvijā esot, noskaidroju, ka ASV bez atšķirīgām sales tax un akcīzes nodokļa likmēm katrā štatā, pilsētas un apgabali var noteikt vēl savas šo abu nodokļu papildu likmes klāt pie štata likmes – uz to tad mēs šeit arī iekritām.
Sešas stundas, braucot uz Losandželosu, paiet bez starpgadījumiem, bet pēdējā – septītajā – stundā, kad esam iebraukuši jau tās piepilsētās, iet grūti. Lai gan ir jau vēls vakars, satiksme ir milzīga – kā minimums vienā virzienā ir piecas joslas, dažkārt arī visas septiņas. Nomaldamies bezmaz vai katrā vairāklīmeņu krustojumā, tāpēc pielietojam Arņa taktiku – proti, ja esi aizbraucis garām vajadzīgajam pagriezienam, tad nevajag uzreiz steigties tikt atpakaļ uz pareizā ceļa, bet gan ir jāapstājas, jāuzpīpē un mierīgi jāizdomā, kā braukt tālāk. Tā nu gandrīz nepārtraukti pīpējot (es) un domājot (Arnis), beidzot nonākam galapunktā – netālu no Losandželosas lidostas. Te arī 4 – 5 stundas pagaidīsim līdz pienāks laiks atdot automašīnu.
