31. maijs.
I. Ir pēcpusdiena. Arnis ir atlaidies nosnausties uz pāris stundiņām pirms vakarā dosimies uz Sanfrancisko centru, bet es tikmēr rakstu šīs rindas.
Iesākumā par vakardienas noslēgumu. Aizejam uz mūsu ielas galu, kas ir vienā no neskaitāmo Sanfrancisko pakalnu virsotnē, no kuras tā, attaisnojot savu pasaules līkumotākās ielas statusu, tālāk vijas lejup uz Presidio un Čainataunas rajoniem. Ir jau tumšs, tāpēc skats uz pilsētu paveras lielisks. Uzsākam sarunu ar kādu sievieti gados, kas, uzzinot, ka esam no Latvijas, saka, ka šo to zinot par Igauniju, bet par Latviju un Lietuvu gan tā mazāk esot dzirdējusi. Tomēr arī tas ir patīkami – jau otrais amerikānis zina Latviju (pirmais bija kāds vīrs benzīntankā ceļā no Losandželosas uz Sanfrancisko, kura otrais izteiktais teikums (pirmais bija jautājums par to, no kurienes mēs esam) bija bez emocijām lietišķs un politnekorekti tiešs, proti – “Vai jūs būsiet nākamie pēc Ukrainas?” ). Atgriežoties atpakaļ no pakalna virsotnes, pavazājamies vēl pa naksnīgo pilsētu, kur ļaudis atpūšas, sēžot neskaitāmās iekštelpu un ielu kafejnīcās, restorānos un krodziņos. Kādā picērijā ieturam vakariņas (tā kā picērijā alus pārdošanā nav, tās saimnieks mums dod padomu aiziet uz diennakts alkohola veikalu tepat aiz stūra un tad tukšot to viņa iestādījumā) un dodamies pie miera.
Tagad par šodienu. Jau atkal esam nostaigājuši kādus desmit kilometrus, jo gar Sanfrancisko līci aizejam līdz Zelta vārtu tiltam. Uzkāpjam uz tā augšā, paejam nedaudz uz tilta vidusdaļu un griežamies atpakaļ. Skats uz tiltu tiešām ir iespaidīgs – fotografējam to visu ceļu līdz tam, jo ar katru soli tuvāk paveras aizvien jauni un jauni iemūžināšanas vērti rakursi. Tilta galā ir arī tam veltīta ekspozīcija ar aprakstiem, fotogrāfijām un tilta modeli. Apskatām to visu un, jau dodoties prom, mūs uzrunā kāds bomzis, kas turpat uz soliņa, izmeties līdz jostas vietai kails, sauļojas un norūdās vēsajos Sanfrancisko līča vējos. Pajautājot no kurienes mēs esam un uzzinot, ka nākam no Latvijas, viņš šokē, sākot stāstīt par Rīgu, kā arī diezgan detalizēti raksturojot Latvijas vēsturi 20. gadsimtā! Lūk te ir kārtējais apliecinājums teicienam “Neskati vīru no cepures”. Nopļāpājam ar viņu minūtes piecas un tad dodamies tālāk, prātodami, vai gadījumā Latvijas masu mediji mūs nezombē, stāstot, ka amerikāņi ir stulbi un tālāk par savu štatu neko nezina. Aizdomas par zombēšanu tiešām rodas, jo fakti ir nepielūdzami – kā nekā visi trīs amerikāņi, ar kuriem esam runājušies, pretēji gaidītajam zina, kas ir Latvija un kur tā ir, turklāt pat tikko satiktais bomzītis!
Pusdienas nolemjam pārmaiņas pēc vienreiz Amerikā neēst McDonald’s vai Burgerking, bet gan aizejam uz vietējo rajona pārtikas veikaliņu, kur nopērkam veselīgu pārtiku – svaigus salātus, piparu, Kalifornijas vīnu, tomātu sulu, enčiladas un alu. Viesnīcas numuriņā paēdam un gatavojamies vakara tūrei uz pilsētu, lai izbrauktu ar slaveno Sanfrancisko retro tramvaju.
II. Ir vakars. Arnis gaida, kad Eiropā iestāsies rīts, lai piezvanītu Montai, bet līdz tam risinām patīkami nopietnas sarunas par viņa jautro pagātni un manu miglā tīto nākotni. Abstrahējoties no šī visa, vienlaikus uzrakstīšu atskatu par pavadīto pēcpusdienu.
Tātad, plkst.17:00 atkal kāpjam augšā pa mūsu ielu pakalnā, kur pašā virsotnē ir retro tramvaja pietura. Sagaidām tramvaju pienākam, ielecam iekšā un braucam. Sajūtas tiešām ir kā 19. gadsimtā – tramvaju bremzē cilvēks, fiziski paraujot un turot smagu bremžu sviru, brīdinājuma zvans tiek padots, raustot aukliņu, kā arī tie pasažieri, kam mazajā vagonā nav vietas, brauc, stāvot ārpusē uz pakāpieniem. Izbaudām Sanfrancisko reljefu, braucot augšup un lejup pa pakalniem līdz pat galapunktam, pa ceļam klausoties vagona gides stāstus par šo transportlīdzekli un tā vēsturi. Galapunktā noskatāmies kā divi vīri tramvaja vagonu apgriež otrādi braukšanai pretējā virzienā un dodamies izstaigāt tepat blakus esošo Čainataunu. Sanfrancisko iepriecina ar skatiem uz katra soļa, piemēram, kāda debesskrāpja galotnē ir divi torņi, kur vienā no tiem plīvo ASV, bet otrā Ukrainas karogs. Kāpjot augšup un lejup pa neskaitāmajiem Sanfrancisko pakalniem, noskatoties kā daži bomži spaida savus skārienjūtīgos mobilos telefonus (tad jau pilnīgi iespējams, ka viņiem ir arī sava bomžu WhatsApp grupiņa), nonākam mūsu ielas galā ar tās astoņiem čūskveida līkumiem. Kāpjam augšā, skatoties kā pa ielu lejup brauc automašīnas, kur katrā otrajā no tām ir ķīnieši, bet katrā trešajā kāds tajā sēdošais filmē šo braucienu. Jūtam līdzi ļaudīm, kas dzīvo mājās šo astoņu līkumu malās, jo izskatās, ka ¾ CO2 viņiem jāelpo tikai tādēļ, ka citiem cilvēkiem jāpazīmējas, izbraucot pa pasaules līkumotāko ielu (pēc google datiem stundā te vidēji izbrauc 250 automašīnas). Pēc tam jau pa tumsiņu dodamies uz viesnīcu.
1.jūnijs.
I. Šodiena, kas ir mūsu pēdējā diena brīnišķīgajā Sanfrancisko pilsētā, mums ir sporta diena. Apbrīnojot Vordela Karija izcilo spēles mākslu, noskatāmies pa TV divas NBA spēles ar viņa dalību, kā arī futbola spēli Ukraina – Skotija. Vēl starplaikos noskatos pēdējo TV24 raidījumu par Ukrainu ar Rajevu, paralēli Arnis noskatās raidījumu “Kur tas suns aprakts?” ar visiem izcilākajiem Latvijas demagogiem. Protams, ka tik daudz sporta un citas lietas nevar skatīties sausā, tāpēc jau no paša rīta aizeju uz veikalu pēc maizes un alus, bet Arnis pēc tam operatīvi atnes vēl kasti alus un šampanieti. Esam vienisprātis, ka dzīve ir skaista, bet dzīve Sanfrancisko vēl skaistāka. Aizeju iepirkt suvenīrus, pēc kā pamazām gatavojamies doties uz ostu, lai brauktu ar kuģīti uz Alkatrazas salu. Vai sanāks – par to uzrakstīšu vakarā.
II. Arnim sāp kāja, kas ir divās lielās tulznās, tāpēc izskatās, ka Alkatrazas apciemojums izpaliks – veselība, kā nekā, pirmajā vietā, jo priekšā mums vēl daudz garu ceļu ejami. Malkojam dažādus dzērienus un veseļojamies. Jau atkal esam vienisprātis, ka tik labi, kā patreiz, nebūs vairs nekad!
2. jūnijs.
I. Rīts sākas ar domu palikt Sanfrancisko vēl uz vienu dienu, taču viesnīcas recepcijā piedzīvojam vilšanos – brīvu numuriņu vairs nav, tāpēc arī mums plkst.11:00 jādodas prom. Neko darīt – noskatāmies pa TV divas sērijas manam iecienītajam seriālam “Kaujas zvaigzne Galaktika” ( “Battlestar Galactica” ) un pametam Sanfrancisko. Šķērsojam Sanfrancisko līci, braucot pāri Oklendas līča tiltam, aiz kura palaižam garām vajadzīgo pagriezienu nebeidzamajā automašīnu straumē. Tomēr sanāk nobraukt tikai liekus desmit kilometrus līdz tiekam atpakaļ uz mums vajadzīgā ceļa. Jāsaka, ka satiksme šeit ir desmitiem reižu intensīvāka nekā bija starp Losandželosu un Sanfrancisko, mūsu ceļam ir 4 – 6 joslas katrā virzienā, turklāt gandrīz nepārtraukti ir milzīgi vairāklīmeņu krustojumi ar citiem ceļiem. Neskatoties uz to, bez turpmākiem starpgadījumiem tiekam laukā no Sanfrancisko un traucamies tālāk uz mūsu galamērķi, kas ir Josemitu nacionālais parks. Pa ceļam nekādas ainas, ko būtu vērts iemūžināt vai aprakstīt, nav – diezgan vienmuļš skats aiz automašīnas loga, ar dažādiem automašīnu gabaliem un atlūzām piemēslotu malējo labo joslu. Aptuveni triju stundu brauciena attālumā no Josemitu nacionālā parka apstājamies kādā mazā pilsētiņā – Tracy. Paliksim pa nakti šeit, jo viesnīcas nacionālā parka teritorijā noteikti būs daudz dārgākas. Laiks ir karsts, tāpēc neejam laukā no patīkami vēsā numuriņa, atliekot pilsētas apskati uz vakara pusi.
II. Tuvojas vakars, joprojām esam viesnīcā. Nelielu pastaigu pa pilsētu veicu, jāsaka, ka nekā ievērības cienīga te nav – veikali un ēstuves uz katra stūra, tāpat kā Losandželosā. Viena lieta gan iekrīt acīs – vismaz šajā pilsētiņas daļā, kur esam apmetušies, uz ietvēm vispār nav neviena gājēja. Redzu ejot tikai vienu meksikānieti ar trim bērniem un tas arī viss. Visi pārējie pārvietojas tikai automašīnās, pat krustojumos baltā gaisma gājējiem ir tik ļoti īsu laika sprīdi, ka pensionāri diez vai paspētu pa atvēlētajām sekundēm šķērsot ielu.
Viesnīcas pagalmā pīpējot, no viena numuriņa iznāk būdīgs tēvainis (tā arī nevarēju saprast meksikānis vai metiss), kas pamāj, lai pieeju pie viņa. Pieeju klāt, šis prasa, kā mani saucot un vai es zinot kas viņš tāds ir. Atbildu, ka nezinu gan, pēc kā būdīgais informē, ka esot pats Kriss un piedāvā nopirkt no viņa jebko no apreibinošo vielu klāsta. Kad atsakos, viņš vēlreiz pārjautā, vai tiešām nevēlos, un, pārlieku nesaskumis, aizpīpē cigareti. Tā, lūk, ASV notiek – tikt pie kāsīša vai kā stiprāka var, pat neizejot no viesnīcas.
Gaidām ar Arni plkst.21:00, kad vajadzētu pa TV sākties pirmajai NBA finālspēlei starp Bostonu un Goldensteitu. Jutīsim līdzi, protams, ka Goldensteitai, kas bāzējas Sanfrancisko, no kuras šorīt atbraucām.
3. jūnijs.
Rītā agri ceļoties, dodamies pieveikt atlikušo ceļa gabalu līdz Josemitu nacionālajam parkam. Par vakardienu vienā teikumā var pateikt, ka NBA spēli tā arī nesagaidām, proti, plkst.21:00, kad ieslēdzam TV, tur jau rāda pēcspēles intervijas. Neko darīt, esam sajaukuši ASV laika joslas, jo plkst.21:00 nav bijis pēc Kalifornijas laika. Apņemamies turpmāk šādas kļūdas vairs nepieļaut.
Tuvojamies ieejai Josemitu nacionālajā parkā, apbrīnojot iespaidīgos kalnus visapkārt un turot gatavībā jau iepriekš atzīmētās vietas, kas obligāti jāapskata. Un tad seko aplauziens – parka reindžeri mūs nelaiž iekšā, jo neesam rezervējuši iepriekš savu ierašanos internetā, bet uz vietas to izdarīt nevar. Vēl ir variants pagaidīt līdz plkst.16:00, kad parkā atkal var iebraukt bez rezervācijas, vai arī jāatmet ar roku šī parka apmeklējuma iecerei. Tā kā tik daudz laika gaidīt mums nav, tad griežam automašīnu apkārt un dodamies uz nākamo ceļojuma plānā paredzēto vietu, kas arī ir nacionālais parks, proti, Sekvojas nacionālo parku.
Pirms nonākam pie tā, drošības labad iebraucam kādā ceļmalas McDonald’s pārbaudīt caur bezmaksas Wi-Fi, vai arī šim parka apmeklējumam nav nepieciešams veikt iepriekš rezervāciju. Viss kārtībā – neko tādu nevajag, paēdam un braucam tālāk.
Maza atkāpe – jau otro reizi šī ceļojuma laikā mani piekāš McDonald’s ar ēdienu. Pirmā reize bija pirms dažām dienām, kad pasūtītā burito vietā man atnesa nagetu, savukārt šoreiz pasūtītā dubultā fišburgera un frī kartupeļu vietā saņemu parasto fišburgeru un kolu. Nespēju saprast, vai tiešām britu angļu valoda, ko māca skolās Latvijā, tik ļoti atšķiras no amerikāņu angļu valodas, bet traci neceļu.
Pēc dažu stundu brauciena caur augstu kalnu ieskautu ceļu iebraucam Sekvojas nacionālajā parkā. Jau atkal, tāpat kā pie Josemitu nacionālā parka ieejas, abpus ceļam esošie kalni un klintis ir iespaidīgāki par katru iepriekšējo no tiem, bet nedaudz zem mums mutuļodama drāžas krāčaina upe. Līkumojot pa serpentīna ceļu augšup kalnos, tā vien gribas apstāties un fotografēties katrā ceļa pagriezienā, jo skati tiešām te ir fantastiski. Tomēr ierobežojam sevi ar tikai dažām apstāšanās vietām, līdz nonākam pie viena no galvenajiem apskates objektiem – Moro klints. Svīstot un elšot, zosu gājienā ar citiem tūristiem uzkāpjam tās virsotnē, kas ir 2050 metrus virs jūras līmeņa, no kuras paveras grandiozs 360 grādu skats. Nedaudz tālāk zem mums pat lidinās divi helikopteri, kas parka vajadzībām kaut ko pārvadā no vienas ielejas malas uz otru. Kāpjam lejā, atpūšamies un dodamies uz otru galveno apskates objektu – lielāko (pēc kubatūras) koku pasaulē, proti, Ģenerāļa Šermana koku jeb sekvoju. Lai nonāktu līdz tam, sākotnēji ir jānoiet kāds kilometrs pa sekvoju mežu, kurā netrūkst arī parastās milzu sekvojas, taču, kad nonākam pie Ģenerāļa Šermana koka, tas tiešām izceļas uz visu pārējo nebūt ne mazo sekvoju fona. Šis koks ir aptuveni 2200 – 2700 gadu vecs, un vienpadsmit metru diametrā. Apejam tam apkārt, nofotografējamies un steidzamies atpakaļ uz izeju no parka, jo strauji tuvojas vakars, bet mums vēl jāsameklē naktsmītne. Braucot pa parku, vēl pamanām briedi, kas stāv mežā dažu metru attālumā no ceļa un mierīgi ēd zāli. Arnis vēl pamana čūsku, kas guļ ceļa malā, kā arī dažus burundukus, bet diemžēl nevienu no lāčiem, ar kuriem te parka plakātos uz katra stūra baida cilvēkus, gan nesastopam.
Iecerētajā naktsmītnes vietā, tūlīt aiz izejas no parka teritorijas, saimnieks var mums piedāvāt tikai pašu labāko numuriņu par 230 dolāriem, no kā, protams, atsakāmies. Saimnieks, gods kam gods, neapvainojas, turklāt iesaka nemaz nemeklēt ko lētāku blakus esošajās viesnīcās, bet tā vietā pameklēt caur booking.com lētas viesnīcas tuvējās pilsētiņās, kā arī piešķir mums pieeju viņa bezmaksas Wi-Fi tīklam. Padoms un pieeja internetam izrādās zelta vērtē. Dažu minūšu laikā esam atraduši un nobukojuši viesnīcu par ļoti saprātīgu cenu pilsētiņā, kas atrodas tikai stundas brauciena attālumā un saucas Portvila. Vēja spārniem aizlidojam uz turieni, ieejam piereģistrēties viesnīcas recepcijā un tad kopā ar administratori uzjautrināmies, kad atklājas, ka viesnīcas Wi-Fi parole ir tāda pati kā uzraksts uz Arņa T-krekla. Aizbraucam vēl uz veikalu pēc vakariņām un tas arī viss šajā garajā dienā.
4. jūnijs.
No agra rīta iebaudām viesnīcas bezmaksas kafiju un esam vienisprātis, ka amerikāņu kafija ir mēsls, tāpēc, neizdzēruši glāzes, dodamies ceļā uz nākamo dabas parku, proti, Nāves ielejas nacionālo parku. Pēc divu stundu brauciena iegriežamies kādā mazā pilsētiņā ieturēt brokastis un uzpildīt degvielu, taču ātri vien šos plānus mainām, pamanot, ka te ir Walmart hipermārkets, kuru līdz šim ASV nebijām manījuši. Reizi mūžā taču ir jāapmeklē arī tas! Nostaigājam pa veikalu krietnu stundu un esam ļoti apmierināti – te tiešām ir viss dzīvei nepieciešamais par smieklīgi zemām cenām. Ja Latvijā būtu šāds veikals, tad pat Lidl būtu jāsatraucas!
Virzoties par Kalifornijas ceļiem, saprotam, kāpēc šo štatu sauc arī par Zelta štatu. Tādas sajūtas, ka te audzē visu iespējamo – aiz automašīnas loga garām slīd jau iepriekš aprakstītie augļu un dārzeņu lauki, bet šodien parādās arī vēja ģeneratoru parki, saules paneļu fermas un naftas urbumi, turklāt daži naftas torņi atrodas tieši vīnogu plantāciju vidū, vien metra attālumā no vīnogulājiem. Tas viss arī izskaidro, kāpēc mazais Kalifornijas štats ir piektā lielākā ekonomika pasaulē, pārspējot pat iedzīvotājiem pārbagāto Indiju!
Tuvojoties Nāves ielejai, skati aiz loga pamazām mainās. Lēnām pazūd zaļumi, auglīgajai augsnei pārejot tuksnesī ar tā augiem. Šķiet, ka braucam bezgalīgi ilgi, taču to atsver skati, ceļam līkumojot augšup un lejup pa kalniem, no kuriem paveras brīnišķīgi skaistas tuksneša ainavas. Vienā brīdī pamanām, ka ceļa malā stāv sadegusi automašīna. Apstājamies un nofotografējamies pie tās – skats diezgan apokaliptisks, gluži kā no Trakā Makša (Mad Max) filmām. Neilgi pēc tās, pamanām ceļmalā policijas automašīnu ar vairākiem šerifiem, kas kaut ko meklē ceļa malā tuksnesī, bet mūs turpat aptur ar automātu bruņots vīrs, kas jautā, vai zinām pēdējos jaunumus. Kad atbildām, ka nezinām gan, viņš, neko sīkāk nepaskaidrojot, ļauj mums braukt tālāk, tik piesakot būt uzmanīgiem. Neko nesaprotam, bet taisāmies ātrāk prom no šīs vietas.
Pēc daudzu kalnu šķērsošanas beidzot nonākam Nāves ielejā. Samaksājam pašapkalpošanās automātā par ieejas biļetēm šajā nacionālajā parkā un dodamies ievērtēt, kas te labs. Karstums vien jau ir ko vērts – 40 grādu ēnā, kuras, principā, nekur nav. Tomēr – tā kā gaisa mitrums te ir praktiski nulle, tad izturēt šo temperatūru nav nemaz tik grūti, pat sviedri netek.
Kā pirmo apskatām Mežonīgo rietumu stila pilsētiņu, kuru ap 1920. gadu uzcēla kāds vīrs par godu 19. gadsimta šīs ielejas celmlaužiem. Tad dodamies tālāk un pastaigājamies pa Mesquite Flats smiltāju, par kuru plakāti brīdina, ka te smiltis ir tik karstas, ka spēj izdedzināt caurumus pat apavu zolēs (mūsējos neizdedzināja – Baltkrievijas apavi rullē). Pēc tam izstaigājam Nāves ielejas muzeju, kur uzzinām daudz ko jaunu par šo vietu. Aizbraucam un izstaigājamies pa Zabriskie punktu, no kura paveras neaizmirstams skats uz klintīm, kas iekrāsojušās dzeltenā, brūnā, baltā, zaļā, zilā, sarkanā un vēl citās dažnedažādās krāsās. Kā beidzamo apskates objektu no plašā pieejamā klāsta izvēlamies Dantes punktu, no kura paveras skats pāri Nāves ielejai ar tieši apakšā esošo Badwater baseina sālsezeru, kurā ir pati zemākā vieta ASV zem jūras līmeņa (86 metri).
Iespaidi ir gūti pārbagāti, tāpēc varam doties uz nepilnas stundas attālumā esošo Beatty ciematiņu, kas atrodas jau Nevadas štatā un kuras vienīgajā viesnīcā esam rezervējuši naktsmājas. Šķērsojam Nevadas štata robežu un ripojam lejup no kalna absolūti taisnā līnijā kādus desmit kilometrus (kas šķiet kā visi 20, ja ne 30 kilometri). Neilgi pirms šī nobrauciena beigām pamanām norādi, ka tepat jūdzes attālumā ir Rhyolite spoku pilsētiņa. Nogriežamies no šosejas un pēc dažiem mirkļiem jau esam tajā. Izstaigājot to, jāsecina, ka no visām ēkām pilsētā, kurā 1907. gadā dzīvoja 5000 cilvēku, pāri palikušas ir tikai bankas ēkas sienas un dzelzceļa stacijas ēka, kā arī dažu būdiņu grausti. Ar dzelzceļu arī sākās šīs pilsētiņas noriets – kopš 1907. gadā tika atklāta triju miljonu dolāru izmaksājusī dzelzceļa līnija uz šejieni, tā katru gadu vairāk cilvēku aizbrauca nekā ieradās, kā rezultātā jau 1920. gadā pilsēta praktiski bija tukša. Taču, neskatoties uz šīm bēdīgajām beigām, mums šī pilsētiņa patīk.
Pēc tam gan vairs bez nekādiem apskates objektiem ierodamies Beatty ciematiņā, kas mūs sagaida ar trim saloniem (krogiem) uz galvenās ielas. Viesnīcas recepcijas darbinieks ar mums laiž vienu joku pēc otra, labākais no viņa ir Arņa pases novērtējums, proti, viņš pasaka – “Kāda Jums jauna pase! Laikam nesen tik izdrukājāt?” Iekārtojamies numuriņā, kas ir vislabākais no līdz šim ASV piedzīvotajiem (vienīgie trūkumi ir kaļķakmens kafijas aparātā un drēbju pakaramo trūkums), lai liktu šodienai punktu.
