Ievads
Šis ir stāsts par to, kā divi latviešu puikas – Arnis un Edgars 2022. gada maijā – jūnijā divās nedēļās ar automašīnu nobrauca 2210 jūdzes jeb 3556 kilometrus (pēc google maps datiem sanāk tas pats, kā ar kājām aiziet no Rīgas līdz Lisabonai) pa trijiem ASV štatiem – Kaliforniju, Nevadu un Arizonu.
Šis ceļojums bija noslēdzošais pasākums, izpildot līgumu, kas tika noslēgts kādā naktī, sēžot pie „Smirnoff Triple 21” pudeles, un paredzēja aizceļot uz Kijevu, nobraukt pa Transsibīrijas dzelzceļu no Vladivostokas uz Maskavu un paceļot pa ASV. Paspējām pat divreiz aplūkot skaisto, vēl nesabombardēto pirmskara Kijevu, tad tika īstenots Transsibīrijas ceļojums (atskats uz to astoņās daļās pieejams tepat spokos manā profilā), bet ASV apceļošanas uzsākšana atlikās uz trijiem gadiem dēļ Covid-19, lai gan aviobiļetes bijām nopirkuši jau uz 2020. gadu. Lai arī mums neizdevās satikt Pamelu Andersoni, ar kuru tā gribējām papļāpāt, kā arī redzējām tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus indiāņus, tomēr ceļojums bija izdevies, un to tagad piedāvājam!
Ceļojums
28. maijs.
I. Dublina.
Rīts Dublinā, Arņa mājās iesākas ar nelielu peregariņu. Tam gan ir attaisnojums, jo vakardiena pagāja, aizpildot dažnedažādus dokumentus priekš ieceļošanas ASV, kur bez diviem 0,7 nu nekādi nevarēja tikt skaidrībā, ko tie amerikāņi no mums grib. Visam hīts vēl bija e-pasts, ka vakardien jāuztaisa lidostā ātrais Covid-19 tests. Uz lidostu aizbraucam un testu uztaisām ātri (turklāt pirmo reizi mūžā tas ir tik nesāpīgs), bet ceļš atpakaļ gan ir ilgs – nežēlīgi sastrēgumi. Arni tie, šķiet, izbesī vairāk nekā mani, jo automašīnā viņš vairākas reizes nosaka – “mājās iedzersim šņabīti”. To tad arī izdarījām.
Šorīt uztaisu nelielu fotosesiju Arņa mājas pagalmā, kas atšķiras no kaimiņu pagalmiem kā diena pret nakti. Kā jau zināms, tad īri savus piemājas pagalmus aizkrauj ar visvisādu drazu, toties Arnis ar Montu to ir iekopuši par skaistu dārzu ar puķēm un pat miniatūru tīrumu ar kartupeļiem, zemenēm, lociņiem, rabarberiem, redīsiem, jāņogu un upeņu krūmiem, ķiršu un bumbieru kociņiem, kā arī ierīkojuši siltumnīcu ar tomātiem un gurķiem. Tāda jau tā latviešu daba ir – arī svešumā mīlestība uz zemīti nekur nepazūd.
Plkst.11:30 izbraucam uz lidostu un pēc ierašanās tajā pavadām vairāk nekā stundu, stāvot dažādās rindās, kamēr izejam visas drošības pārbaudes. Varēja būt arī ilgāk, bet vienu rindu mēs apejam, izmantojot liftu biznesa klases pasažieriem, kas mēs, protams, neesam. Tad seko ASV Imigrācijas dienesta pārbaude, kurai tiekam cauri necerēti vienkārši, bez nekādiem stulbiem jautājumiem un pratināšanas, kā tas Arnim ir bijis citās reizēs. Pusstundu pirms iekāpšanas lidmašīnā sākšanās esam ar visu tikuši galā un gaidām savu gaisa kuģi uz Visu Iespēju Zemi.
II. Losandželosa.
Vienpadsmit stundu lidojums paiet necerēti ātri. Ēdiens izraisa divējādas sajūtas – tikai nedaudz pārsālīta vista ar kartupeļiem un dārzeņiem, garšīgs saldējums, auksti makaroni un negaršīga kafija. Noskatos divas filmas – jauno “Kliedziens” ( “Scream" ) un veco, labo pirmo “Matrix”, paklausos “ABBA”, paspēlēju pokeru un dambreti, bet Arnis tikmēr klausās Eda Šīranta koncertu. Nedaudz paguļam un tad jau nosēžamies Losandželosā.
Sešus kilometrus no lidostas līdz mūsu viesnīcai ejam kājām, izbaudot vakarīgo Losandželosas atmosfēru. Ik pa laikam jūtama zālītes smarža no sastaptajiem cilvēkiem ietves malās, savukārt zem kāda tilta bomži sacēluši telšu pilsētiņu. Ienākot viesnīcas numuriņā, pie izlietnes ieraugām milzīgu tarakānu. Lūk tāda ir ASV! Aizejam uz pāri ielai esošo veikalu pēc limonādes (Arnis) un alus (es), pēc kā rakstu šīs rindas, lai uzreiz pēc tam ietu čučēt ar saldo apziņu, ka Mēs Esam Amerikā!
29. maijs.
Noietiem kilometriem un iespaidiem pārbagāta pirmā pilnā diena ASV. No viesnīcas izejam plkst.7:00 un atgriežamies tikai plkst.18:00. Tātad, vienpadsmit stundās izstaigājam un pa gandrīz visām Losandželosas metro līnijām izbraukājam šo pilsētu krustām, šķērsām. Iesākumā dodamies uz Santa Monikas pludmali pamērcēt kājas Klusajā okeānā ar tā varenajiem viļņiem un nofotografēties pie slavenā Route 66 ceļa galapunkta. Tad izmetam līkumu gar Nacionālo Vēstures muzeju, kurā iekšā gan neejam, aplūkojot ārpus tā esošo Rožu dārzu, F-18/A “Hornet” lidmašīnu, dinozauru un citas lietas. Tad dodamies ar kājām uz divus kilometrus attālumā esošo seriāla “Amulets” ( “Charmed" ) māju, pēc kuras apskates un gremdēšanās atmiņā par Fēbi un Kolu, braucam uz Holivudas bulvāri. Sākumā fotografējam gandrīz ikvienas zināmās slavenības zvaigzni ietvē, bet jau pavisam drīz atmetam šo nodarbi – pazīstamu vārdu un uzvārdu šajās vairāk nekā 2700 zvaigznēs ir pārāk daudz, sākot ar Džonu Forsaitu (Bleika Kerringtona lomas atveidotājs seriālā “Dinastija” ( “Dynasty" ) līdz pat Mikijpelei un Simpsoniem.
Raksturojot Losandželosu, jāsaka, ka pilsētas centrs un Santa Monikas puse ir diezgan solīdas, Holivudas bulvāris – skaļš un spilgts, bet pārējās pilsētas daļas, kur pabijām, diemžēl diezgan netīras un piemēslotas. Turklāt bomži te, principā, ir visur – pat pilsētas centra mauriņos tie guļ uz savām segām, teltīs vai zem lietussargiem pie ratiņiem, kuros tie pārvadā savu iedzīvi. Uz Holivudas bulvāra viens tāds saules brālis pat lūdz naudiņu, sēžot uz ietves un turot plakātu ar tekstu “Lūdzu ziedojiet man naudiņu priekš koksa un dzeramā” (pats redzu, kā viņa ziedojumu cepurē kāds garāmgājējs, smejoties iemet 20 dolāru banknoti). Putļera TV šoviem te ir izcils materiāls, kā atainot pūstošos Rietumus. Arī metro nav pat attālu tuvs kārtīgajam un tīrajam Minskas metro – te, principā, visos vagonos smird pēc zālītes un bomžiem, daudzos vagonos uz soliem ir ēdiena paliekas, daudzi melnie klausās mūziku tik skaļi, ka viss vagons dreb no basiem, bet viens pat nekautrējas uzpīpēt vagonā brīdī, kad stacijā aiz loga stāv četri policisti. Par to viņš no policijas pārstāvjiem saņem tikai aizrādījumu, ka metro vagonā stingri aizliegts ir pīpēt, dzert, ēst un klausīties skaļi mūziku. Tas gan viņam netraucē brauciena laikā nākamo septiņu pieturu garumā gan iedzert alu, gan paēst (protams, ka izkāpjot neapēstā porcija tiek atstāta vagonā, bagātīgi tekot mērcei uz sola).
Pirms atgriešanās viesnīcā pastaigājam pa mūsu rajonu, meklējot aptieku priekš Arņa noberztajām kājām. Jāsaka, ka Losandželosā ielu malās ir viena ēstuve pēc otras ar visdažādāko kultūru un tautu ēdieniem, bet pārtikas veikalu te ir retums, nemaz nerunājot par aptiekām. Taču mums paveicas, jo atrodam pārtikas veikalu, kura vienu trešdaļu aizņem aptieka ar visu nepieciešamo, turklāt veikala darbinieks ir pa pusei polis, pa pusei amerikānis. Tā kā rīt no paša rīta būs jāstūrē uz Sanfrancisko, tad varam tikai ar dziļu nopūtu uzlūkot alkohola plauktu, kurā amerikāņu tieksme uz lielummāniju izpaužas arī dzērienu iepakojumos. Mazākais izmērs šņabīša pudelei te ir 0,75 litri, bet standarta iepakojums šim dzērienam ir 1,70 litri, tai skaitā Latvijas “Stoļičnaja”. Ar domām, ka varbūt rītdien viesnīcā varēsim paniekoties ar ko grādīgāku, paņemam vienu alus bundžiņu standarta viena litra iepakojumā (Arnis neļaujas manām nostalģiskajām jūtām pret 1,5 litru plastmasas bamšļiem, kuru te netrūkst), dodamies uz viesnīcu, kur rakstu šīs rindas un jau plkst.20:00 dodamies pie miera.
30. maijs.
I. Arnis ir aizvedis mūs 700 kilometrus līdz manai bērnības un jaunības dienu sapņu pilsētai Sanfrancisko. Kad liku māsas uzdāvināto 500 gabaliņu puzzli ar Zelta vārtu tilta skatu, kad Ērgļos klausījos grupas “Global Deejays” dziesmu “The Sound of San Francisco”, tad nespēju pat iedomāties, ka reiz tiešām būšu šajā pilsētā. Arī Arnis ir līdzīgās domās, vien nosakot, ka tas viss viņam jau bija vēl agrāk – no seriāla “Sanfrancisko ielas” ( “The Streets of San Francisco" ) ar Maiklu Duglasu laikiem. Vārdu sakot, mēs abi esam laimīgi, dzeram šņabīti, klausāmies mūziku un gatavojamies iziet vēlreiz Sanfrancisko ielās, kolīdz būšu uzrakstījis šīs rindas vai arī Arnim pietrūks pacietības to sagaidīt. Bet līdz tam atskats par to, kā tad mēs nokļuvām līdz šejienei.
II. Rīts Losandželosā mums sākas plkst.4:00, kad vienlaicīgi, neatkarīgi viens no otra pamostamies, lai pēc 40 minūtēm izietu no viesnīcas. Pēc četru kilometru gājiena nonākam pie automašīnu nomas punkta, kur izvēlamies sudrabainu Ford Mustang kabrioletu un dodamies ceļā.
No Losandželosas izkļūstam ātri, sastrēgumu tik agri vēl nav, rullējam pa Malibu ceļu (atceros sešu sēriju miniseriālu “ 2000 Malibu Road " tieši gar Kluso okeānu. Pēc tam izbraucam cauri Santai Barbarai (jau atkal atmiņas aizved filmogrāfijā – prātojot, vai šīs pilsētas vārdā nosauktajā vienā no pirmajiem seriāliem, ko pie mums demonstrēja, Sisi Kepvells pamodās no komas, un domājot, ko tālāk darīja Meisons Kepvells, kas mani iedvesmoja kļūt par juristu). Skati aiz automašīnas loga mainās vēja spārniem – te klintis ar Klusā okeāna gigantiskajiem viļņiem, te mazas pilsētiņas, te nedaudz meži (turklāt vairums ir pa pusei vai pilnībā nokaltuši), te nepārredzami plaši lauki ar kāpostiem, zemenēm, vīnogulājiem un kartupeļiem. Tā nu pamazām, cauri sastrēgumiem tuvojamies Sanfrancisko, kas mūs sagaida ar slavenajām krāsainajām Viktorijas laikmeta mājiņām vienā rindā, miglā tītu Zelta vārtu tiltu, Alkatrazas salas kontūrām un vispār tik skaistu rajonu pie mūsu viesnīcas, kurā ir viss – veikali, krodziņi, ielu restorāni un pat kinoteātris, ka tas viss aizslauka projām negatīvās emocijas par Losandželosu. Lūk – tā ir īstā Amerika! Izskanot Martas Ritovas dziesmai “Mainiet vārdus”, mēs jau pa tumsu dodamies apskatīt pašu līkumotāko ielu pasaulē – Lombard street – uz kuras, kāda laimīga sagadīšanās, mēs dzīvojam, bet tās slavenie līkumi ir tikai 2,25 kilometrus attālumā no mūsu viesnīcas.
