local-stats-pixel fb-conv-api

Apkārt Latvijai ar velosipēdu1

Mans stāsts sākās ar to, ka mani vienmēr ir aicinājis nezināmais, es mīlu sevi izaicināt uz kaut ko nepazīstamu. Tā nu ir iznācis, ka mana dzīve atved mani uz Vāciju un pēc diviem gadiem Vācijā, tā kļūst par manām mājām. Šeit Vācijā dzīvo mana ģimene, man ir patstāvīgs darbs un daudz paziņu. Neskatoties uz to, ka, liekās, dzīve izdodas, es ar katru dienu arvien labāk sajūtu to, ka šī mana ikdiena ir viena vienīga rutīna. Sāk zust mans entuziasms, dzīvesprieks un pašapmierinātība ar dzīvi. Es nevarēju pieņemt to dzīvi kāda tā ir tur – darbs, mājas, darbs. Es nolēmu, ka ir pienācis laiks dzīvot.

Es došos uz Latviju un ne jau vienkārši uz Latviju, es sākšu dzīvi te ar neaizmirstamu piedzīvojumu, kas man atvērs acis un parādīs, kāda tad ir mana tēvzeme, kā tā izskatās un kas patiesībā te notiek. Es alkstu pēc piedzīvojumiem, jaunām izjūtām, pēc izaicinājumiem un vēl jo vairāk, es gribu tā pa īstam iepazīt mūsu Latviju tādu kāda tā ir patiesībā. Vairākas dienas, nedēļas un pat mēneši rūpīgas plānošanas. Atrodu domubiedrus, veidoju maršrutus un mēģinu saplānot katru sīkumu. Lēnām sāku iegādāties visas mantas, kuras man būs nepieciešamas, izplānoju pilnīgi visu, ko vilkšu mugurā, kā braukšu, ko izmantošu, pat aptieciņu komplektēju pats. Sāku skaļi paziņot – esmu izlēmis: “Es atgriežos dzimtenē”. Ir atlikusi viena nedēļa pirms starta, un es izziņoju visiem draugiem, ka dodos ceļā, kaut gan tas viss mani nedaudz baida. Lai gan es esmu nopircis visu, man vēl aizvien neticas, ka es dodos uz Latviju, braukšu apkārt Latvijai. Mani atbalsta mana ģimene un draugi, šis atbalsts dod man spēku un ticību sev. Divas dienas pirms brauciena vēlreiz pārbaudu visas mantas un salieku tās somās, lai jau parīt – 1. septembrī es būtu gatavs doties ceļā. “Braukšu viens pats”, – tas man bija skaidrs līdz brīdim, kad atsaucās vēl viens braucējs – Madara, kura man uzrakstīja atbildes vēstuli. Madara Gasiņa ir no Cēsīm un pēc divu stundu garas telefonsarunas ar mani, viņa izlemj braukt kopā, braukt apkārt Latvijai! Nākamās dienas vakarā es sagaidu Madaru Balvos un jau nākamajā rīta mēs dosimies ceļā. Tagad šis ceļojums solās būt dubults pārsteigums. Mēs ar Madaru viens otru nemaz nepazīstam, bet esam uzņēmušies šo piedzīvojumu, lai notiek kas notiks!

No manām dzimtajām mājām, Balvu novada Vīksnas pagasta mūs pavada Linda, kura ir sagatavojusi lauku labumus, spēkam un veselībai. Tā mēs esam un reizē arī neesam gatavi, bet jau minam pedāļus. Es vēl tagad atceros to sajūtu, kad sākām braukt, es sajutu cik grūti ir braukt, jau pirmie metri, pirmais kilometrs ir tikai un vienīga pretestība. Kāpēc es neizmēģināju braukt ar piekrautu velosipēdu? Tas ir tik smags un nevaldāms, vai tiešām šīs pāris somas sver tik daudz? Balvos mūs satiek Jevgeņijs ar Santu un pavada ar uzmundrinājuma vārdiem. Jevgeņijs vēl nedēļas garumā turpināja man zvanīt katru dienu. Ļoti daudz cilvēki mani atbalstīja un tas man deva spēku, šķiet tieši uzmundrinājuma vārdi dažbrīd lika man kāpt uz riteņa un doties tālāk. Jau pirmā diena iesākās ar lietu, taču neskatoties uz to mēs turpinājām ceļu. Pirmajā dienā mēs vēl īsti neapzinājāmies kurp dodamies un kā tad tas īsti būs, braukt un braukt. Ļoti strauji pienāca vakars un mēs meklējam vietu kur celt telti. Visa ceļojuma garumā es uzticējos savai intuīcijai un tā mani nepievīla nevienā brīdī. Vislabāk ir palikt pie kāda pagalmā, tā ir drošāk un var pie reizes palūgt ūdeni, taču tas, kas notika Latgalē, to negaidīju pat es. Mēs iebraucām Veras un Eldara pagalmā. Uz lūgumu : “Vai drīkst jūsu pagalmā uzsliet telti? ” Eldars atbildēja : “Tā pie mums nav pieņemts, nāciet mājās, velosipēdus aizslēgsim garāžā uz atslēgas”. Mūs cienāja ar vakariņām, uzklāja gultu un no rīta – pašā agrumā bija gatavas brokastis. Tāda sirsnība un viesmīlība, tā var būt tikai Latgalē.

Dienas turpināja būt apmākušās, saule bija kaut kur tālu aiz mākoņiem un Madarai sāp celis, labi, ka mums ir mūsu optimisms un rīts tika sagaidīts kopā ar sirsnīgiem cilvēkiem. Izgreznosim mūsu dienu ar āboliņa vainagu, lai tas sniedz svaigumu un skaistumu katram kilometram! Te ir Latvija un visapkārt ir ābeles, kurās ir tik garšīgi āboli. Augļi bija mans pamatēdiens, tie sniedza daudz enerģijas un bija ļoti interesanti izgaršot jaunas šķirnes. Nonākuši Ludzā mēs nevarējām neuzkāpt pilsdrupās. Aplūkojot pilsdrupas, atpūšoties mēs spriežam : “cik skaista ir pasaule, kā gan mēs to nepamanījām? Braucot ar auto, ikdienas steigā apmaldījušies pat nepamanām cilvēkus, dabu, sevi”. Madarai izzūd spēks un, godīgi sakot, man ļoti sāp kājas un dibens, rodas jautājums : Vai man pietiks spēka un izturības?. Braucam cauri Latgalei, cauri pilsētām un ciemiem, ēdot ābolus un lazdu riekstus, pievarējuši Zilupes nebeidzamos kalnus, mēs iebraucam visbiezākajā mežā. Ceļš pārtop par šauru taku un vēl pie tam jau tumst. Katrs kilometrs pa slapjo zāli starp krūmiem, dadžiem un smiltīm paliek grūtāks un grūtāks. Madara vairākas reizes krīt no velosipēda, taču nepadodas, ceļas augšā, un es dzirdu, ka katrs kritiens atņem viņai vēl vairāk spēka. Par laimi Šķaunē dzīvo sirsnīgi cilvēki un pilnīgā tumsā lūdzam atļauju uzsliet telti. Dusmīgs suns un saimnieks, no tumsas izlīdis, iesaka mums doties tālāk. Otrais mēģinājums., pilnīgā tumsā un veiksme! Saimnieki mūs izmitināja mājā, pacienāja ar bumbieriem, tomātiem un silto ūdeni. Ziniet, kad esi tādā ceļojumā, tad tas ir tiešām daudz. Šajā naktī mums pieder visa māja, dosimies gulēt mīkstā gultā ar cerībām, ka ķermenis atkopsies.

Kalniem pāri citi kalni būs – tā var saukt Latgales pierobežu. Te ir tikai zemes ceļi, kuri nepārtraukti ved augšā un lejā pa “trepi”, kura ir apbērta ar smiltīm un tas vēl nav viss, vēl jau ir: purvi, čūskas un pilnīgi pamestas vietas. No rīta es pamodos tikpat noguris kā vakarā, sāpes nekur neatkāpās un redzu, ka Madara ir pavisam skumja, viņai ļoti sāp kājas un vēl jo vairāk sāp celis. Mums likās, ka trakie kalni ir pievarēti, taču īstie kalni ir tikai priekšā. Kalns pēc kalna, karsta saule, auksts vējš un irdenās smiltis, kurās grimst ritenis un kritiens! Redzu Madaras acīs asaras, taču viņa nepadodas, spītējot sāpēt, spītējot katram kalnam viņa brauc man blakus un neapstājās. Pa ceļam satiekam Romānu, kurš ļoti grib izrādīt Robežniekus, stāsta leģendas, rāda baznīcu un ir gatavs būt par vietējo ģidu. ļoti interesants cilvēks, negribas domāt, ka viņam bija slikti nodomi, varbūt viņš tikai pārcentās ar saviem labajiem nodomiem. Dienas vidū Madara : “es laikam izstājos…” Es negribēju tam noticēt, mēs esam pievarējuši tik daudz. Vakarā es atvados no Madaras un man ir ļoti skumji ap sirdi, nu man būs vēl grūtāk. Šajās trijās dienās es pieradu rūpēties par viņu, veltīt uzmanību un uzmundrināt, dzirdēt vārdus ” es vēl smaidu” Tā Madara teica pirmajā dienā. Šī ir pirmā nakts un pirmais rīts teltī, kad esmu viens pats, un arī šoreiz es apstājos pie labiem cilvēkiem. Regīna un Salīvijs man ļauj nolikt telti viņu dārzā un aicina uz vakariņām. Es nepaspēju uzsliet telti, kad Regīna mani sauca uz vakariņām, kamēr vēl silts. Kartupeļi, garšīga zivs, mājas tomāti un piens, tā bija greznība. No paša rīta, nepaspējis sakārtot telti, es tiku aicināts uz brokastīm – garšīgām pankūkām. Es jutos kā mājās un iemīlos Latgalē, iemīlos cilvēkos. Es dodos gulēt, taču mans prāts ir ļoti nemierīgs, tagad es esmu palicis viens pats, viņas dēļ es vienmēr biju možs un stiprs, kas mani sagaidīs tālāk un cik ilgi izturēšu es?

Turpinājās ierastais: asfalts, zemes ceļš un meži. Šajā ceļojumā fantastiski bija tas, ka es izvēlējos maršrutu, kurš ir vistuvāk pierobežai un tādēļ dienas laikā varēja braukt pa visiem iespējamajiem ceļa un bezceļa segumiem, tas ir vienlaikus ļoti grūti un arī ļoti interesanti. No rīta spīdēja saule, un dienu līst nebeidzams lietus. Šodien es braucu pa mežiem, dubļiem, pa takām, kuras jau sen ir aizmirstas. Mani pavada lietus un aizvada Latgales viesmīlība. Nakti es pavadīju teltī pilnīgi izmircis, arī telti man nācās likt pa lietu, labi, ka man ir sausa pidžama. Pārģērbies un ielīdis teltī es prātoju, kas cilvēku padara par cilvēku? Labsirdība! Tieši cilvēka dvēsele ir tā galvenā atšķirība. Piepeši manas domas pārtrauc Laila – zemnieka meita un topošā pamatskolas skolotāja. Laila man atnesa pašceptu pīrāgu un siltu pienu. Tas bija ļoti negaidīts un patīkams pārsteigums drūmā dienā. Jā, vislabākās lietas notiek, kad tās negaida.

Es dodos tālāk, šķiet uz priekšu mani virzīja arī interese par to, kas būs priekšā, kas būs aiz nākamā pagrieziena, cik ilgi būs jābrauc pa dubļiem un vai pēc pļavas varbūt vēl kas trakāks? No mežiem ceļi mani veda uz pļavām, kur ganījās stirnas, no pļavām takās starp kokiem. Pēc visiem šiem dubļiem viss bija ļoti netīrs un man bija nepieciešams notīrīt un no jauna saeļļot ķēdi. Iebraucu pie pirmā zemnieka ceļa malā, ļoti laipns cilvēks, sasmērēja ķēdi un uzdāvināja līdzekli kurš man vēl noderēs. Savā ceļojumā es sastapu daudzu labus cilvēkus, kuri man palīdzēja, man vajadzēja tikai drosmi palūgt. Lai arī vairāk nelīst lietus, telts tā vai tā ir slapja, atliek vien cerēt, ka nākamās dienas būs saulainākas. Braucot gar Lietuvas robežu, jeb gar leišmalīti , pamanu zīmi – pārdod medu. iepazīstos ar draudzīgo suni – Riki un viņa saimniekiem – biškopi Broņislavu un Moniku. Šie cilvēki ir tik ļoti viesmīlīgi, stāsta man par Ziedoņa taku, par bitēm, Ulmaņa laikiem vēl pie tam cienā ar medu, tēju un desu. Monika sarūpē man ceļam dārzeņus ar tēju un iedod numuru no lauku mājām “Krastmalas” tur esot labi cilvēki! Tagad es pārstāju šaubīties, ka ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā ir cilvēki, kuri ir ļoti labsirdīgi un viesmīlīgi. Mans ceļš turpinās gar Lietuvas robežu, gar upi Mēmele, vakarā esmu klāt un tik tiešām lauku mājā –“Krastmalas” mani uzņem un ļauj nakšņot upes krastā kā arī cienā ar paštaisītu desu. Nenobijos no aukstuma un devos peldēties upē, uzreiz jutos kā no jauna piedzimis, ūdens bija auksts, taču kaut kā liekās, ka tas man deva daudz spēka. Tā ir pirmā nakts, kad es esmu sausumā un neesmu pilnīgi pārguris. Vakarā man zvana draugi un vēlāk es zvanu Madarai, mēs neesam runājuši jau trīs dienas.

Atkal lietus un vējš. Man apnika sēdēt zem kokiem, tas negrib mitēties. Es turpinu ceļu, nu jau tagad lietus un vējš man nav nekas svešs. Ceļa malā pamanīju sunīti, kurš slēpās grāvī, kad tam uzsaucu, tas ļoti ātri pie manis pieskrēja. Es nezinu šī suņa likteni un nolēmu padalīties ar ēdienu, neizskatījās, ka suns būtu pārbarots. Netālu bija pietura – veterinārais iecirknis. Mans mitrais ceļš turpinājās līdz pat Elejai, kur mani gaidīja naktsmītnes pie Dzintara. Pārstāja līt lietus un sāka spīdēt saule, taču tas nebūt nenozīmē sausumu. Pēc lietus vienmēr būs saule, šovakar bija burvīgs saulriets. Lietu nomainīja vējš un visām grūtībām nāk klāt pārpūlēts celis. Mans ķermenis prasa atpūtu, lai gan ir nobraukta tikai 1/3 no maršruta. Es neizstāšos un nepadošos un tas nav apspriežams, es veikšu visu ceļu lai vai kas! Šovakar es apstājos pie Intas un Viļņa ar ģimeni. Forša un sirsnīga mednieku ģimene. Viņi mani cienāja ar visdažādākajiem mājas labumiem, desām un tējām, esmu laimīgs, ka apstājos tieši te. Arī četrkājainie mājas iemītnieki nāk sveicināties. Es smērēju celi ar ziedi un ceru, ka tas atlabs, ceru, ka rīt man nesāpēs.

Sāku braucienu tikai ap pulksten 12:00 tagad es braukšu ļoti saudzīgā režīmā, lai savam celim nenodarītu vēl vairāk pāri. Katru reizi, kad man beidzās ūdens, es braucu pie kāda pagalmā un lūdzu dzeramo ūdeni, tā sanāk iepazīties un uzzināt kaut ko interesantu par vietējo ciematu un cilvēkiem. Pēc visiem šiem aukstumiem ir tik patīkami braukt un ļaut lai saule tevi silda. Saule jau sēžās, taču vienīgais ko es redzu ir mežs un mežs. Pēc kāda brīža pamanu sievieti kura pastaigājās pa aleju, netālu no dzīvojamās mājas. Anita ļauj man uzcelt telti un pastāsta ka īpašumam ir vēl viens saimnieks, taču tam nevajadzētu būt nekādu pretenziju pret mani. Uzcēlis telti pamanu vīrieti – Vasiļiju, otro saimnieku. Vasiļijs uzstāj, lai jaucu nost telti un nāku pavadīt nakti pie viņa mājās. Protams es paklausīju, ar prieku kārtoju visu atpakaļ somās. Dodamies uz māju pusi, kad mūs satiek pārsteigta Anita ar vakariņām rokās. : “vai jau dodaties prom? ” Paēdis gardās vakariņas, Vasilijs cienā ar tēju un cepumiem, stāsta kā viņu dzīve ir atvedusi šeit no Ukrainas, rāda kāzu fotogrāfijas un stāsta par laikiem Ukrainā, par laikiem Latvijā, Padomju savienībā. Sakiet, kā var padoties, ja ik brīdi satieku tik jaukus cilvēkus? Šodien vēlreiz pārliecinājos ka es turpināšu ceļu – nesteidzīgi, uzmanīgi, esot te un tagad. No rīta Vasiļijs ar kundzi man sagatavoja brokastis un ceļamaizi, burtiski atdodot pilnīgi visu, kas viņiem bija mājās. Atvadoties aicināja vēl ciemos. Ceļu uz šīm mājām es noteikti neaizmirsīšu.

Laimīgs turpinu ceļu un sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Es pagriežu galvu un redzu suni skrienam blakus, viņš nemanāmi pieskrēja pie manis, par laimi arī viņam ir labi nodomi : pavadīt mani manā ceļojumā. Ceļš turpinās un es izbaudu tā krāšņumu. Zilās debesis, svaigo gaismu, saules svelmi un ēnas valdzinājumu. Kad spīd spoža saule, uz ceļa ir ļoti daudz putekļu un pēc nepārtrauktas braukšanas pa zemes ceļiem smagās automašīnas mani apklāja ar putekļu kārtu. Manas drēbes un āda bija pārklāta ar biezu smilšu putekļu kārtu. Šovakar es palikšu pie Renāra Liepāja, viņš man brauc pretī, tā vēl neviens nav sagaidījis. Es esmu priecīgs satikt viņu. Tikuši mājās pie Renāra, man būs pašam sava istaba, brokastis, duša un tīras drēbes, liels paldies Renār!

Atvadījies no Renāra es tiekos ar Daci un Aigaru. Mani intervēs, uzdos jautājumus, fotografēs, cienās ar vakariņām un pat sarīkos naktsmājās. Ak, foršie liepājnieki! Šodien man ir atpūtas diena, bet es nevarēju vienkārši sēdēt. Es devos apskatīt Liepāju. Man tik tiešām šī pilsēta iepatikās, var redzēt kā tā cenšas un kā aug! Noņēmis somas no velosipēda, man ir tāda sajūta it kā es spētu lidot. Es izbraucu visu piekrasti, visu Liepāju, taču sirdī ir tāda kā smeldze un skumjas. Ir burvīgi būt brīvam, būt te, bet kas mani nomāc? Šajā ceļojumā es pieskāros visdziļākajiem savas sirds un dvēseles slāņiem, tur ir tik daudz neatklātā. Manī ir kāds noslēpums, ko ir jāatklāj. Jūs pat nevarat iedomāties cik grūti bija atsākt braukt. Dēļ atpūtas dienas ķermenis nodomāja, ka var atslābt un ne īpaši klausīja mani, nevēlējās nekur doties. Tā nu es sēžu uz dižliepas celma un cenšos savākt sevi, šķiet šis bija mans lūzuma brīdis. Vakardienas skumjas pieņēmās spēkā, un es nesaprotu, kas ir noticis, kas mani nomāc? Es tur nosēdēju kādas divas stundas, taču saņēmos un devos tālāk. Nez kāpēc man likās, ka piekrastes pusē man nenāksies braukt pa mežiem, takām un smiltīm, taču arī te es maldījos. Par laimi Ilze un Kristiāna man noorganizēja naktsmājas Jūrkalnē. Nobraucies pa visiem iespējamajiem bezceļu veidiem, es biju laimīgs, kad mani Jūrkalnē sagaidīja Aiva un ierādīja, kur es šonakt nakšņošu. Mīkstas un lielas gultas viesu mājā un cienasts no Aivas – siltumnīcā audzēti tomāti. Pēc neilga brīža Aiva aicina vakariņās pie viņas vecākiem – Arvīda un Birutas, kur ir arī viņu mazmeitiņa Šarlote. Šarlotes rotaļas un dzīvesprieks visu vakaru padarīja daudz jautrāku. Nez kāpēc biju iedomājies, ka šis brauciens varētu būt kā atpūtas brauciens, bez visādām grūtībām un diskomforta, taču realitāte ir pavisam cita. Tieši šādā braucienā vajag atteikties un iziet pilnīgi no visām savām komforta zonām, dzīve pilnīgi izmainās. Lūk šādi es izskatos katru rītu – noguris, neizgulējies un reizē izgulējies, piepampušas acis un nesaprotu kas ar mani notiek. Jauks novēlējums, no Aivas, viņa man novēl atrast savu vietu Latvijā, tas man liek aizdomāties: “tiešām, kur tad ir mana vieta”?. Dodos tālāk un jau drīz es satikos ar Thorstenu, velotūristu no Vācijas ar kuru pļāpājām vairākas stundas, “Žēl, ka nebraucam vienā virzienā”: nopūšas Thorstens. Bija ļoti neinteresanti, viendabīgi braukt pa asfaltu, tādēļ es meklēju celiņus, kuri bija tuvāk jūrai, tas bija ļoti grūti, taču daudz interesantāk nekā braukt pa parastu ceļu. Krūmi, smiltis un dubļi mani sāk saistīt vairāk nekā asfalts, te pēc katriem pāris metriem mani gaida izaicinājums.

Ak, ja jūs zinātu, cik grūti ir braukt pret vēju! Piekrastes puse mani ļoti nogurdināja un vēl pie tam, vienīgā dzīvība te bija čūskas! Vienmēr, kad runāju ar cilvēkiem, izskan vārdi – Nu, kā tad tev gāja Kurzemē? Tik tiešām Kurzemē es nebiju sajūsmā par cilvēku attieksmi, taču arī te ir labi cilvēki. Šī bija mana pārdomu diena. Domāju par Thorstenu, viņš ceļojumā ir vairāk kā mēnesi un dod priekšroku nakšņot pie dabas, kempingus izmanto reizi divās nedēļās, viņš mīl fotografēt un iepazīt dabu. Tikai tagad sāku aptvert cik lieliski ir būt brīvam, nesteigties un tiešām izbaudīt mirkli, to mirkli kas ir tagad! Protams, domāju arī par savu ģimeni Vācijā, viņi gaida mani atpakaļ, domāju par to, ka gribētu palikt te – Latvijā un nekur vairāk nedoties. Vislabāk ir nedomāt, būt te un tagad, izbaudīt katru dabas brīnumu, katru bezvēja brīdi, katru kalniņu lejā un uzvaru pār kalnu augšup, izjust ūdens un meža ogu garšu, klusuma un vētras skaņu. Šodiena sākās ar tumšo rītu pulksten 5:00. Nejauši pamodos un izlīdis no telts, es ieraudzīju cik daudz – miljoniem , miljardiem zvaigžņu debesīs, tas viss likās kā brīnums. Diena turpinājās ar lietu un vēju, kurš brāzās man pretī. Es cerēju tikt līdz Rīgai, taču šīs cerības sāka izzust tāpat kā pazūd velobraucēji, kuri traucās man pretī. Neviens neapstājās, steigā pavicina roku un turpina mīt pedāļus. Kur gan tie steidzās? Vai tas ir viņu dzīves aicinājums mīt pedāļus? Vai tiešām neatliek laika priekš pāris vārdiem? Tālāk mani sagaidīja Vidzemes akmeņainā piekraste, nebeidzamā šoseja un asas sāpes celī. Man līdz Rīgai ir atlikuši 80km. Taču kā lai es tos pievaru, ja katrs solis izraisa sāpes? Domā vai nedomā, čīksti, buries vai raudi, arī sēdēšana nepalīdz – sāpes nekur nevēlējas pazust. Nolēmu braukt, kamēr nespēšu izturēt un tā es pulksten 21:30 nonācu Rīgā, nokāpju no velosipēda un sajutu, ka celis ir padevies, tagad ir sāpīgi turēt pat taisnu kāju. Daudz dažādu sajūtu, pa vidu vēl garšīgo lašmaizīšu pārdevēja, kura izrādījās ļoti jauka sieviete, tumši veloceliņi un naksnīgā Rīga. Ja kāds man jautā kā man ir gājis, es stāstu par to kā mani uzņēma Latgalē, un tad piepeši šiem cilvēkiem arī gribās būt dāsnākiem, varbūt viņi izjūt vainas apziņu vai arī atklājas viņu labsirdība? Liels paldies Ilzei ar ģimeni par uzņemšanu un rūpēm, nu es varu iet gulēt. Šī bija burvīga diena!

Atpūtas diena Rīgā, mans celis nav gatavs turpināt ceļu. Šo dienu es pavadīju mierā, neliela ekskursija pa Rīgu un daudz, daudz atpūtas. Šodien es jo vairāk sapratu, ka ir jāļaujas savām izjūtām un sajūtām, pat ja tās ir skumjas vai sāpes. Tās ir jāizjūt pilnīgi un tikai tad būs vieta jaunām. Nospiežot sajūtas mēs tikai darām sev sliktāk. Ir jāizjūt katrs brīdis un jāļauj nākt nākamajam. Arī šī atpūtas diena bija pilna ar dažādām skumjām un pārdomām, liekās, ka ceļojumā man ir dienas, kurās es braucu un dienas, kuras es veltīju pārdomām. Paldies cilvēkiem, kuri raisīja manī prieku un laimi, paldies tiem, kuri mani sarūgtināja un lika skumt. Ja nebūtu jūs, man nebūtu laimes, cerību, sarūgtinājuma, skumju un mīlestības. Saule spīd mums acīs un mēs ar Ilzi traucamies pa pilnajām Rīgas ielām. “Izbrauc līdz galam!” : uzmundrina Ilze, atvadoties no manis. Turpinu ceļu pa neplānotu maršrutu un esmu spiests braukt gar jūras krastu. Ziniet, nav nemaz tik grūti līdz brīdim, kad velosipēds sāk nepārtraukti grimt un ir jāmēģina izstumt to no smiltīm, cauri kāpām, tā ir kā cīņa. Pēc katras uzvaras ir brīdis miera, tā nu es sēdēju mežā un tīrīju drēbes no smiltīm, nesteidzoties, jo laiks bija burvīgs! Es sāku uztvert pasauli savādāk, cilvēku skatieni man ir tuvāki un ir pazudušas visādas raizes, gribu palikt tepat mežā un nekur nedoties tālāk. Arī Vidzemes piekraste mani pārsteidz ar privātīpašumu, kura dēļ man ir jākāpj pa trepēm lejā ar visu riteni. Kā šiem cilvēkiem liekās, cik viegli ir dabūt 55kg smagu riteni pa stāvrakstu lejā un augšā? Tālāk vēl gandrīz kilometrs cauri akmeņiem, pa smiltīm, šajā brīdī es saku pasaulei, ka neviens izaicinājums mani nebaida! Pēc neveiksmīga teltsvietas meklējuma, nolemju nakšņot pie jūras. Pēc peldes un mazgāšanās jūras aukstajā ūdenī, sēžu uz akmens un dzeru karstu tēju, atkal domāju par ļaušanos, par brīdi te, par izaicinājumiem un par cilvēkiem, kuri vēlas tikai nopelnīt. Kāda ir viņu motivācija? Kāda ir tava motivācija?

No rīta bija stiprs lietus, taču par laimi tas ātri beidzās, mākoņi izzuda un parādījās saule. Šodien ir pēdēja diena, kad es braucu gar krastmalu un beidzot arī vējš ir gandrīz no muguras. Tālāk mans ceļš turpinās pa asfaltu, zemes ceļiem, gar upi, cauri mežu un cauri krūmiem, pāri grāvjiem un zāli, taču tas mani nesatrauc. Šausmīgās dibena sāpes, kāju muskuļu un ceļa sāpes ir prom un mani nesatrauc pilnīgi nekas, es beidzot esmu te un tagad. Ir pagājušas piecpadsmit dienas, taču nezinu ,kas šodien ir par dienu, cik ir pulkstenis vai arī kāds būs laiks, es zinu to, ka es esmu. Es piestāju pie lauku viensētas palūgt ūdeni, vārds pēc vārda un nolemju palikt te. Kad tu esi laimīgs, laiks skrien nemanāmi, tā paskrēja šis laiks, kad nama saimniece Rita mani cienāja ar pienu, paštaisīto sieru un tomātiem no siltumnīcas. Dēls Alvis ceļ jaunbūvi, ar viņu mēs runājām visvairāk, tik ilgi, ka pat saule nozuda no apvāršņa. Es redzu viņa acīs to entuziasmu, kurš kādreiz bija manās, es redzu Ivandu, skaistu jaunu meiteni, kautrīgu un pieklājīgu, cik maz ir tādu šai sapostītajā pasaulē, Linardu, puisi, kuram ir interesanti zināt, kas ir šis svešinieks, kurš ciemojās, Zigmundu, kurš ir apņēmies dzīvot laukos un no viņa staro dzīvība. Es atceros sevi – mazu, tikpat kautrīgu, zinātkāru, kur gan pazūd šīs īpašības? Kas notiek ar tām burvīgajām meitenēm, kautrīgajām, zinātkārajām, skaistajām , dzīvajām? Par ko mēs pārvēršamies jeb par ko mūs pārvērš pasaule ar savām prasībām un steigu? Laime, tā ir mīlestība, ko izbaudi tagad un nesteidzoties. Mīlot laiks skrien vēja spārniem, tāpēc mīlēsim savu dzīvi – nesteidzīgi, tā lai tā lido kā vējš, kuram nav robežu. Viss mainās, kaut kā liekās, ka mana dzīve ir izmainījusies, sāc uzdot jautājumu – kas tu īstenībā esi? Es zinu, ka drīz beigsies mans ceļojums, bet kādēļ es izjūtu skumjas? Mani vairs nesatrauc vējš, kas pretī skrien, es raugos apkārt un dzirdu kā tas runā ar mani, es dzirdu kā tas skrien pāri koku galotnēm, kā tas lido pāri laukiem, kā tas izrādās ar savu varenību. Visa ceļojuma garumā es mēdzu iebraukt, apskatīties, dažreiz pat kārtīgi izpētīt apskates objektus, kuri ir norādīti ar speciālām zīmēm. Tā es gūstu jaunus iespaidus, atpūšos un pat sanāk iepazīties. Izpētījis Ērģemes pilsdrupas, izdzēris siltu tēju, es satiku ļoti draudzīgus velobraucējus, kuri mani pavadīja līdz pat Valkai, tāds foršs eskorts. Es tik ļoti mīlu iepazīties ar jauniem cilvēkiem, un tieši tad, kad esi ar atvērtu sirdi, cilvēki to jūt un pievelkas. Nakti pavadīju Latvijas valsts mežos, nu jau pie Igaunijas robežas. Esmu dziļi priežu mežā un mani aptver klusums, naktī varēja dzirdēt kā skujiņa nokrīt uz telts sienas, kā savu lidojumu uzsāk ods un cik mīkstas ir sūnas. Tā bija viena no labākajām naktīm! No rīta es redzu kā saule slīd pāri kokiem, kā tā silda sūnas, kā atmostas mežs. Ir pienākusi pēdējā nakts un arī to pavadu mežā, liekās te būs visdrošāk, kaut gan esmu jau apjucis, kas īsti ir droši? Viss šis ceļojums ir sava veida neprāts. Es devos tik garā ceļojumā, nezinot kas mani sagaidīs, ko es ēdīšu, kur es gulēšu, kādus cilvēkus satikšu. Man nebija bail nevienā brīdī, es zināju, ka viss būs labi, kamēr es turpināšu iet, turpināšu pieņemt izaicinājumus, doties tiem pretī, dzīvot. Runājot par mīlestību – tai ir jābūt ne tikai vieglai un brīvai kā laikam, kas plūst bet arī neprātīgai un bezbailīgai, tikai tad tu spēsi pa īstam mīlēt.

Pēdējā dienā es atkal braucu cauri pazīstamām vietām, apsēdies uz soliņa es ēdu šokolādi. Pirmo gabaliņu es sakodu un apēdu ātri, otrajam es ļāvu izkust mutē un tad es sajutu kā garšo šokolāde un to, ka tur ir daudz mazu riekstu gabaliņu. Tāpat ir arī dzīvē, ja mēs to izdzīvosim ātri un ar steigu, mēs nekad neuzzināsim kā tā garšo. Ir pagājusi divdesmit viena diena un arī šodien es esmu mierīgs līdz brīdim, kad man atlika vēl tikai kilometrs. Braucu pa to pašu celiņu pa kuru mēs 1. septembrī ar Madaru devāmies apkārt Latvijai, un mani pārņem laimes sajūta, es nepadevos, es atradu spēku bezgalīgajos resursos, es to paveicu! Man gribās smaidīt un smieties no tā cik laimīgs es jutos, tāds emociju sprādziens.

Lūk tāda ir Latvija, tik dažāda, krāsaina un mīļa. Pēc šī visa, es esmu iemīlējies vēl jo vairāk Latvijā un cilvēkos, kuri man ir apkārt un ir laiks pārdomu dienām, ceļš turpinās!

10 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt