Ap 1980.gadu ASV uzsāka jaunu un līdz šim nepieredzētu militāro projektu ar mērķi iegūt piektās paaudzes iznīcinātājus, kas spētu ielauzties ienaidnieka gaisa telpā un iznīcināt mērķus uz zemes un gaisā pirms vel ienaidnieks ir aptvēris kas notiek.
YF-23 – Neredzamā lidmašīna!5
549
2
Tāpēc lai atrastu labāko risinājumu ASV izsludināja konkursu ATF(Advanced Tactical Fighter) izstrādei, respektīvi, uzvarētāju kompānija saņemtu pasūtījumu no ASV par šīs lidmašīnas masveida ražošanu un līdz ar to iespaidīgu naudas summu. Protams, šāds piedāvājums bija kārdinošs un daudzi izstrādātāji piedāvāja savus dizaina un tehnoloģiskos risinājumus, taču armijas ievērību izpelnījās divu aviācijas gigantu piedāvātie risinājumi, proti, Northrop/McDonnell Douglas YF-23 un Lockheed YF-22 lidmašīnas.
Lai gan fināla „ciņa” bija relatīvi īsa, proti, no 1987. gada līdz 1991.gadam tika veikti plaši testi un vērtētas nākotnes perspektīvas kuru rezultātā ASV nolēma finansēt Lockheed YF-22 projektu. Taču daudzi uzskata, ka šis lēmums bija nepareizs un ka tieši YF-23 projektu vajadzēja turpināt. Bet sakarā ar augsto slepenības līmeni viss notika ļoti klusi un nemanāmi, bez nekādiem liekiem strīdiem.
Reklāma
Tātad ar ko tad bija tik īpaša šī lidmašīna, jāsāk jau ar to, ka pēc dažu ekspertu domām šai lidmašīnai piemita pat labākas Stealth spējas nekā F-22, taču oficiāla apstiprinājuma šādai informācijai nav. Taču mēs skaidri zinām, ka YF -23 bija lielāks darbības rādiuss, proti, šī lidmašīna spēja sasniegt mērķus pat 1435 km attālumā un takā šo lidmašīnu bija iespējams uzpildīt gaisā, tad tās efektīvais darbības rādiuss būtu vel lielāks!
Tāpat šai lidmašīnai bija ļoti slaids un zems profils, proti, tā bija 20.54 metrus gara un tikai 4.24 metrus augsta, tāpat dimantveidīgo spārnu izpletums bija vien 13.29 metri rezultātā lidmašīnas pašmasa bija vien 14 970 kg, bet maksimālais pacelšanās svars bija 29 029 kg.
Kopā tika uzbūvētas tikai divas šī modeļa lidmašīnas un interesanti ir tas, ka katra no šim lidmašīnām izmantoja savādāku dzinēju. Proti, viens eksemplārs bija aprīkots ar General Electric YF120 reaktīvajiem dzinējiem, bet otrs ar Pratt&Whitney YF119 reaktīvajiem dzinējiem.
Reklāma
Tāpat atšķirībā no F22 šis lidmašīnas dzinēji neizmantoja TVFC(Thrust-Vectoring Flight Control), bet tie bija fiksēti un paslēpti lidmašīnas šasijā lai labāk maskētu dzinēju izdalīto siltumu no pretgaisa aizsardzības sistēmām.
Turpinot par dzinējiem, tad pateicoties dzinēju izvietojumam un lidmašīnas formai tā neizmantojot „afterburners” varēja lidot virsskaņas ātrumā un veikt strauju ātruma uzņemšanu un augstuma samazināšanu/ palielināšanu bez lieka degvielas patēriņa. Un takā lidmašīnas maksimālais ātrums bija 1915 km/h tad tā mērķus varētu sasniegt, ātri un operatīvi.
Šīs lidmašīnas vienvietīga pilota kabīne bija aprīkota ar to laiku modernākajām tehnoloģijām un godīgi sakot, ļoti iespējams, ka dažas no tām tehnoloģijām skaitītos modernas pat pēc mūsdienu kritērijiem.
Reklāma
Bet iespējams, ka lielākā šis lidmašīnas problēma un iemesls kāpēc tā netika izvēlēta armijas vajadzībām bija tas ka, uz tās netika izvietotas nekādas ieroču sistēmas. Piemēram, F22 testa lidojumos veica pat raķešu palaišanu kas armijai deva ieskatu lidmašīnas spējās. Bet YF-23 bija tikai plānots aprīkot ar 20 mm Vulcan lielgabalu un četrām AMRAAM gaiss- gaiss tipa raķetēm.
Bet neskatoties uz testa pilotu labajām atsauksmēm un visnotaļ labajiem rezultātiem testos tās vieta izrādījās muzejā, kur tā stāv kā vēstures liecība par šo neprātīgo sacensību starp aviācijas dižgariem cīņa par neredzamās lidmašīnas izstrādi!
Tev patiks šie raksti
