Tātad šis būs stāsta turpinājums.
Pirmā daļa: http://www.spoki.lv/automoto/Motocikli-IZ-Experimentalie-modeli/188504
„Iž metālapstrāde” ieguva svarīgāku pasūtījumu un līdz ar to tika atlikta arī motociklu ražošana. Možarovs kopā ar savu grupu pārcēlās uz Ļeņingradu, kur ķērās pie vieglā motocikla „L-300” izstrādes, izmantojot atvesto vācu firmas DKW dokumentāciju.
Trīsdesmito gadu sākumā valstī sākās intensīva autobūves un traktori ražotņu- gigantu attīstīšana. CCCP VSNH prezidija ekspertu komisija izskatīja jautājumu arī par lielas motociklu ražotnes veidošanu, un nonāca pie slēdziena, ka daudzmaz izdevīga ražotnes atrašanās vieta būtu Iževska. Pilsētā atradās pilns mašīnbūves ražošanas cikls- no tērauda iegūšanas, līdz sarežģītu darba galdu un instrumentu izgatavošanas, strādniekiem bija nepieciešamā kvalifikācija, un nebija problēmas ar nepieciešamo izejvielu piegādi. Motociklu ražotnes, ar plānoto apjomu 120 tūkstošu motociklu gadā, būvniecība sākās trīsdesmito gadu sākuma uz Berzina ieroču fabrikas bāzes. Sākumā šajā ražotnē bija plānots izlaist smagos motociklus „NATI-A-750”, kuru projektēšanu vadīja Možarovs. Motocikls bija aprīkots ar 747cm3 V-veida divcilindru motoru, kurš attīstīja 15zs jaudu, tam bija Možarova motocikliem raksturīgais štancētais rāmis. 1933. gada 1. maijā tika izgatavoti pirmie četri motocikli. Pēc no Ļeņingradas iegūtas dokumentācijas paralēli ritēja darbi pie vieglā motocikla „Iž-7” izgatavošanas. Faktiski tā bija „L-300” kopija, kuru jau Možarovs bija nokopējis no DKW Luxus 300. Tas bija aprīkots ar viencilindra divtaktu motoru, trīspakāpju ātrumkārbu, ar ķēdes pievadu uz aizmugurējo riteni, kopā saskrūvetu štancēto elementu rāmi, paralelograma tipa priekšējo dakšu un cieto aizmugurējo piekari. Bet Iž-7, tika pakļauts darbietilpības samazināšanas procesam, kā rezultātā tas pazaudēja: bagāžnieku un priekšējos aizsargus, plakanās atbalsta pekas bija aizstātas ar apaļām, rotējošā gāzes roktura vietā nāca grozāmā manetka, dekompresora kontroles vadība tika saīsināta un pārvietota uz cilindra galvu.
Galu galā sērijveida ražošanai tika izvēlēts tieši Iž-7 (Motocikla NATI-A-750 ražošanu vēlāk atjaunoja Podolskā). Tiesa gan no divdesmit 1933. gadā izgatavotiem motocikliem, gandrīz visi atgriezās ražotnē, tos pievīla aizdedzes sistēma. Drīz jau visas agrīnās slimības tika pārvarētas, un jau 1934. gadā tika saražoti 111 motocikli.
1938. gadā uz Iž-7 nomaiņu nāca jaunais Iž-8 modelis. 300 kubikcentimetru motors ieguva cilpveida caurpūti ar diviem caurpūtes kanāliem, kā rezultātā tas bija spējīgs palielināt jaudu no 5,5zs uz 8zs. Mūsdienīgāka kļuva arī motocikla elektrosistēma, vecā spararata magnēta vietā, motociklu aprīkoja ar ģeneratoru un akumulatoru. Jau 1940. gadā sākās motocikla Iž-9 ražošana, tam bija palielināta jauda līdz 9zs. Tad arī no Ļeņigradas tika saņemta dokumentācija motociklam L-8, aprīkotam ar četrtaktu augšvārstu motoru, darba apjomu 348 cm3 un maksimālo jaudu 13,5 zs. Lai paātrinātu motocikla izstrādāšanu motocikla piekare tika aizgūta no Iž-9. Sērijveidā jaunais motocikls ieguva apzīmējumu Iž-12 un tā ražošanai vajadzēja sākties 1941. gadā…
Iževskas moto ražotne kļuva par lielāko padomju savienībā- pirms kara ikgadējie ražošanas apjomi palielinājās līdz 5 tūkstoš vienībām gadā. Tomēr šis skaits krietni atpalika no plānotajiem 120 tūkstošiem, kā arī no reālā moto tehnikas pieprasījuma.
