Ko es daru, protams ka visa uzmanība tikai Mantas projektam. Būtu labi un jauki ja varētu visu laiku darīt kā pašam gribās, bet mūžīgie blakusfaktori visu procesu ne pa jokam piebremzē. Pa dienu katru dienu viens, otrs...desmitais, tad vēl kaut kas un tā pamazām bīdamies uz priekšu nesaprasdami vairs vai ir rīts vai vakars. Pa starpu vēl tas ļembasts ar firmas tehnikas tehniskajām skatēm un ardievu skaidrais saprāts.
Nepamanīju kā nedēļa pagāja, bet zinu ka lielā špaktelēšana galā, viss sagruntēts, tehniskajā skatē tehnikai četri trijnieki ir izlaboti uz trīs divniekiem tā ka maizīti, kūkas un kliņģerus vēl pavizināsim, uz dzīvi skats paliek uzreiz jautrāks.
Labi ir tiem kuri neko nedara, bet vēl labāk tomēr tiem kas darbībā, vismaz jūt un redz kā viss kustās un notiek .
