›

Leģenda par Nuvolari.3

29 0

Viņi visi izlikās, ka viņus neinteresē tas, kas notiek aiz sienas lielajā banketu zālē viesnīcā 'Eifeler Hof'. Viņi ēda vakariņas un sprieda, kurš vīns ir labāks - vācu vai itāliešu. Bet, kad sarunas apklusa, caur nažu un dakšiņu šķindoņu varēja dzirdēt blakus zālē notiekošo. Tad viens no viņiem, aptuveni 40 gadus vecs, piecēlās, piegāja pie durvīm un nedaudz pavēra tās.
'Par varenās Vācijas uzvaru!' bija dzirdams sauciens. Un daudzbalsīgs koris piebalsoja: 'Sieg Heil!'
'Velns parāvis!' nepacietīgais vīrs aizcirta durvis un atgriezās savā vietā pie galda. Taču viņa skatiens bija jautrs. 'Liekas, viņi jau svin uzvaru. Taču sacīkste ir 500 kilometrus gara. Viss var notikt. Turklāt var uzlīt lietus.'
Spriedze pie galda nedaudz atslāba. Jā, viņiem nāksies cīnīties pret deviņiem vācu sacīkšu automobiļiem, daudz ātrākiem un stiprākiem. Jā, pie stūres sēdēs pats Lietusmeistars Karačiola, kuram netraucē nekādi laika apstākļi. Bet Tacio Nuvolari teica, ka viss var notikt. Viņš ir neparasts cilvēks! Visa Itālija dievināja savu Maestro. Un, ja viņš tā teica, tad viņiem ir izredzes izcīnīt Vācijas Grand Prix.

Šis stāsts sākās Itālijas ziemeļos, Mantujas provincē. Turīga zemnieka 3-stāvu mājā 1892. gada 16. novembra rītā piedzima dēls. Zēnam deva neparastu vārdu - Tacio, jo tā vēlējās viņa tēvocis Džuzepe, daudzkārtējs Itālijas velosacīkšu čempions. Kad 6-gadīgais Tacio sāka iet skolā, tēvocis viņam uzdāvināja velosipēdu. Par to zēnu apskauda visi vienaudži, jo tajā laikā bērnu divritenis bija neparasta lieta.
Pēc 6 gadiem tēvocis aizveda Tacio paskatīties autosacīksti. Tas atstāja uz zēnu lielu iespaidu. Taču pagāja daudzi gadi, pirms viņš izgāja uz starta. Pirms tam viņš pabeidza institūtu, nodienēja armijā, apprecējās, piedzima dēls.
1920. gada 20. jūnijā Tacio Nuvolari izgāja uz starta ar motociklu. Pēc trim gadiem par viņu rakstīja: 'Jaunais mantujietis ir atstājis labu iespaidu. Liekas, ka viņu gaida spoža nākotne.' Tolaik Nuvolari bija 31 gadu vecs.
Tā arī notika. 1924. gadā Nuvolari kļuva par firmas 'Bianchi' braucēju un Itālijas čempionu, no 1920. līdz 1930. izcīnīja 39 uzvaras, uzstādīja trīs starptautiskus rekordus.
Par viņu tika publicēta grāmata 'Nuvolari ātrās dzīves rekordi', kurā aprakstīti asinis stindzinoši notikumi no Tacio dzīves. Lūk, dažas epizodes no 1926. gada.

16 maijs Vācija Miglainajā... Autors: Santa Sudakova Leģenda par Nuvolari.

Attēls no: www.pinterest.com

16. maijs, Vācija. Miglainajā sacīkstē Bianchi 350 izlidoja no trases. Nuvolari nokrita un zaudēja samaņu. Ārsti prognozēja smadzeņu satricinājumu un neskaitāmus lūzumus. Bet nākamajā dienā Tacio... pameta slimnīcu, lai dotos uz Ravennu, kur pēc sešām dienām viņam bija jāstartē. Uz Itālijas robežas viņš satika 'Bianchi' vadību, kas avīzē bija izlasījusi, ka Nuvolari diez vai izdzīvos līdz rītam un bija sagatavojusies viņa bērēm.
23. maijā Tacio 7. aplī uzstādīja labāko laiku, bet 11. aplī, mēģinot izvairīties no sadursmes, salauza pirkstu, bet turpināja traukties uz priekšu. Kad apstājās uzpildīt degvielu, aplēja asiņojošo brūci ar benzīnu un atkal izbrauca trasē. Bet drīz vien bija spiests apstāties, jo sāka zaudēt samaņu.
27. jūnijā Itālijā no sāncenša riepas lidojošs akmens savainoja Nuvolari labo aci.

Bezbailīgs gladiators uz... Autors: Santa Sudakova Leģenda par Nuvolari.

Attēls no: f1-legend.ru

Bezbailīgs gladiators uz dzelzs zirga, ko neapturēs pat nāve - tādu savu elku redzēja tūkstošiem fanu. 1925. gads, Monca. Ar ieģipsētu roku viņš uzvarēja sacīkstē, turklāt uzstādīja labāko apļa laiku.
1927. gada, Livorno. Sacīkstes laikā saplīsa gāzes trose. Nuvolari stūrēja motociklu ar vienu roku, ar otru mēģinot vadīt droseļvārstu. Kritiens, smags pleca savainojums, nedēļa slimnīcā, bet svētdienā, turpat Livorno, sabintēts kā mūmija, viņš finišēja ceturtais.

20-to gadu beigās motociklu sacīkstes bija ārkārtīgi bīstamas. Ātra, bet nedroša tehnika, akmeņaini ceļi, koki un telegrāfa stabi ceļmalās. Šeit vajadzēja ne tikai vīrišķību. Bija jābūt pārcilvēkam. Kā Nuvolari.
Publika rēca no sajūsmas, sagaidot savu varoni, kas jautri smaidot gāja pretim nāvei. Sporta avīzes bija pilnas ar fotogrāfijām, kurās redzams Nuvolari slimnīcas gultā. Nav nevienas veselas vietiņas, bet smaida, velns tāds! Tikai Karolīna Nuvolari, kura vienmēr bija līdzās vīram, dzirdēja, kā viņš naktīs no sāpēm kliedza.

Tomēr likās, ka šim savādajam cilvēkam nepietiek ar motocikliem. Viņš nolēma piedalīties autosportā. Viņš jau 1921. gadā bija to pamēģinājis, bet nebija apmierināts. 1925. gadā viņš izbrauca Moncas trasē ar tā laika labāko bolīdu Alfa Romeo Р2. Lai dabūtu vietu komandā, viņam bija jāuzrāda labs rezultāts. Tas neizdevās, turklāt uzsprāga riepa un bolīds izlidoja no trases.
Vietu komandā Nuvolari nedabūja. Pusotru gadu viņš nekādās sacensībās nepiedalījās. Viņš tirgoja automobiļus savā veikalā. Bizness bija veiksmīgs. Turklāt 1928. gadā piedzima Alberto Nuvolari, Tacio otrs dēls.

Izrādījās, ka Alfa Romeo vadība, par spīti neveiksmei Moncā, nebija aizmirsusi par Nuvolari. Viņa debija komandā bija iespaidīga - uzvara grūtajā Mille Miglia izturības autosacīkstē 1930. gadā, kam sekoja daudzas citas uzvaras. Tas bija triumfs. Visa Itālija nēsāja Nuvolari uz rokām. Pat Musolīni vēlējās nofotografēties kopā ar viņu. Bet Nuvolari visaugstāk vērtēja rakstnieka Gabriela D'Annuncio uzmanību. Pēc uzvaras Montekarlo rakstnieks viņu uzaicināja pie sevis un uzdāvināja mazu zelta bruņurupucīti: 'Visātrākajam cilvēkam vislēnākais dzīvnieks.'

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Kopscaron tā laika... Autors: Santa Sudakova Leģenda par Nuvolari.

Attēls no: velocetoday.com

Kopš tā laika bruņurupucis kļuva par Nuvolari simbolu - viņš to piestiprināja pie krekla sacīkšu laikā, tas rotāja viņa lidmašīnu. Tacio pasūtīja bruņurupuča kopijas un dāvināja tās saviem draugiem.
Visa Eiropa zināja - ja blakus Alfa bolīdam parādās cilvēks dzeltenā kreklā, zilās biksēs, brūnos zābakos, ar baltu ķiveri - tas ir viņš, Maestro. Pie stūres viņš sēdēja izstieptām rokām, taisnu muguru. Un viņa agresīvais braukšanas stils vienmēr izsauca ovācijas.

Kad Nuvolari uzvarēja... Autors: Santa Sudakova Leģenda par Nuvolari.

Attēls no: escritorcomr.blogspot.com

Kad Nuvolari uzvarēja, viņš tika dievināts. Tas pats notika arī tad, kad viņš sāka zaudēt. 1934. gadā itāliešu komandām pienāca grūti laiki. Trasēs parādījās divas vācu komandas - Mercedes-Benz un Auto Union, kas bija tehniski pārākas par Alfa Romeo, Maserati, Bugatti. Uzmirdzēja jaunas zvaigznes - Rūdolfs Karačiola, Manfrēds fon Brauhičs, Bernds Rozmeijers. Vecajiem (kā savādāk nosaukt 42 gadus veco Nuvolari) atlika tikai aiziet, glābjot slavu, ko nežēlīgi spieda vācu automašīnas.
Iemesls tam bija - 1934. gada aprīlī Nuvolari piedzīvoja smagu avāriju. Viņa Maserati saslīdēja peļķē, divas reizes sagriezās un ietriecās kokā. Bet pēc mēneša Nuvolari ar kruķiem ieradās uz medicīnisko komisiju (kāja bija lauzta divās vietās). Mehāniķi izveidoja viņam piemērotu auto. Ārsti padevās un Nuvolari finišēja piektais.
1935. gada jūlijā Tacio kopā ar sievu Karolīnu un vecāko dēlu Džordžio devās uz Vācijas Grand Prix (raksta sākumā pieminēto), kas kļuva par Nuvolari zvaigžņu stundu.
No rīta, kā jau teica Maestro, smidzināja sīks lietus. 200 tūkstoši skatītāju ieņēma vietas Nirburgringas tribīnēs un gaidīja 'sudraba bultu' Mercedes-Benz vai 'balto bestiju' Auto Union uzvaru. Runāja, ka pats fīrers ieradīsies papriecāties par vācu tehnikas triumfu.
Sākumā likās, ka tā arī notiks. Pagāja tikai ceturtā daļa sacīkstes, kad trasē bija palikusi tikai viena Alfa - Tacio brauca sestais. Turklāt pitstopa laikā
mehāniķis sabojāja degvielas sūkni. Karolīna Nuvolari vēlāk atcerējās: 'Es nekad nebiju redzēju vīru tik saniknotu. Viņš lēkāja no dusmām un meta mehāniķiem virsū kvēlsveces. Pēc tam paķēra uzgriežņu atslēgu un metās virsū dažiem cilvēkiem, kas atļāvās smieties. Par laimi, tobrīd mašīna tika uzpildīta.'
To, kas notika pēc tam, nevar izskaidrot. Četrus apļus pirms finiša Nuvolari jau brauca otrais, zaudējot līderim 64 sekundes. Pēc diviem apļiem atstatums bija uz pusi mazāks. Kad bija palicis pusaplis, Tacio atpalika 5 sekundes, tad 3, tad 1... Un tad uzsprāga Mercedes-Benz aizmugurējā riepa.
Enco Ferāri stāstīja: '200 tūkstoši skatītāju, kas nupat vēl gavilēja, uzreiz apklusa. Nuvolari finišēja pilnīgā klusumā. Tas bija satriecoši.'
Pēc tam atkal uzvaras, avārijas, cīņas ar pārākajām vācu automašīnām, lauztas rokas un ribas, 25 tūkstoši dolāru par uzvaru Amerikā un mugurkaula plīsums pēc testiem Tripolē...

1937 gada jūnijā Tacio ar... Autors: Santa Sudakova Leģenda par Nuvolari.

Attēls no: www.dreamstime.com

1937. gada jūnijā Tacio ar laineri 'Normandija' atkal devās uz Ameriku. 27. jūnijā kuģa radists saņēma telegrammu, adresētu Nuvolari laulātajam pārim: 'Jūsu dēls Džordžio ir miris.'
Nē, Tacio nebija pārcilvēks. Katrs var iedomāties, kā jutās 45 gadus vecais vīrietis, zaudējis dēlu. Kas zina, varbūt tagad viņš pirmo reizi apzināti meklēja nāvi?
Nuvolari izgāja uz starta. Alfa Romeo atpalika no vācu mašīnām arvien vairāk un tad motors aizdegās. Pilota Bernda Rozmeijera sieva atcerējās: 'Viņš traucās mums garām pilnā ātrumā, apņemts ar liesmām. Tacio stāvus vadīja mašīnu, cenšoties neietriekties citās mašīnās. Tas viss izskatījās dramatiski.' Pametis nodegušo auto, Tacio aizskrēja līdz boksiem, ielēca citā bolīdā un finišēja piektais.
Likās, ka šis cilvēks ir taisīts no dzelzs. Bet 1938. gada aprīlī testu braucienos viņa auto atkal aizdegās un viņam nācās lēkt ārā. Nākamajā dienā viņš nosūtīja šefam telegrammu: 'Esmu nolēmis pamest autosportu.'
Neviens neticēja, ka Maestro patiesi aizies. Tā arī notika. Viņš vēl pusotru sezonu brauca Auto Union komandā, izcīnīja uzvaras Moncā, Doningtonā un Belgradā. Un tad sākās karš.

Divi pasaules kari pilota karjerā - tas bija par daudz. Tāpēc 1945. gadā Nuvolari par sacensībām vairs nedomāja. Viņam bija viss - slava, bagātība, ģimene. Īstais laiks lai aizietu neuzvarētam. 1946. gada 22. aprīlī nomira 18-gadīgais Alberto Nuvolari, Tacio otrs dēls.
12. maijā Maestro ar savu balto ķiveri un zelta bruņurupuci sēdēja pie Maserati 4CL stūres Marseļā. Francūži, kaut nicināja itāliešus, sagaidīja viņu ar ovācijām.
Vēl piecas sezonas Tacio cīnījās ar jaunajiem pilotiem. Gan uzvarēja, gan zaudēja, bet ne reizi nepadevās. Protams, novājinātā sirds un plaušas bieži neļāva sēsties pie stūres. Automašīnu dūmi izsauca nelabumu, tāpēc viņam vajadzēja vilkt masku, bet pitstopa laikā dzert zāles. Un tomēr daudzas reizes viņš uzvarēja ar lielu pārsvaru.

1953. gada vasara Itālijā bija ļoti karsta. Pat Mantujas šaurās akmens ieliņas, kas parasti bija vēsas, kļuva svelmainas kā krāsns.
Jūnijā viņa veselība pavājinājās. Sirds darbojās slikti, elpot tādā karstumā kļuva arvien grūtāk. Jūlijā viņš pārstāja iet laukā no mājas, augustā tikai gulēja.
11. augusta rītausmā Tacio atvēra acis un pārlaida skatienu istabai. Virs durvīm atradās brieža galva, viņa vienīgā medību trofeja. Nabaga dzīvnieks bija paskrējis zem viņa Auto Union riteņiem treniņbrauciena laikā Doningtonā. Uz kumodes stāvēja vecā drauga D'Annuncio fotogrāfija. Rīta nokrēslā nevarēja izlasīt uzrakstu uz tās, bet viņš zināja no galvas: 'Manam draugam Tacio Nuvolari, kurš, kā jau īsts itālietis, ir vīrišķīgs, mīl tehniku un spēj atrast šauro ceļu starp dzīvību un nāvi, lai uzvarētu.'
Nuvolari pasmaidīja. Viņš nekad nepadevās. Arī tagad ne. Lūk, jau rītausma, kas atnes gaidīto vēsumu. Pats grūtākais, nakts, ir aiz muguras. Tātad viņš atkal ir uzvarējis.

Tacio Džordžio Nuvolari nomira ap 6 no rīta, 1953. gada 11. augustā. Mantujas iedzīvotāji uz viņa pieminekļa uzrakstīja: 'Pēdējais no izcilākajiem pilotiem. Pirmais no mūsdienīgajiem.'

29 0 3 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0