Lai nu kā, bet šitie bija riktīgi zvēri tajos laikos, ne tikai padomijā. Pat pēc padomijas vēl dzīvi saglabājušies rallija žiguļi bija cieņā. Mēs savulaik braucām raļļos ar rūpnīcā sagatavotu VAZ-2107. Vairs lāgā neatminos modeļa ciparu, pa atmiņu kambariem mētājas 21076, bet neesmu īsti drošs. Tam jau origināli nebija nemaz paredzēts pakaļējais sēdeklis, bija jau rūpnieciski iestrādāti (nevis pārmetināti) stiprinājumi 4-punktu drošības jostām, pamatīgs šķērstabilizatora pilons, pakaļējais tilts ar papildus stiprinājumiem, pastiprināti priekšējie lonžeroni un amortizatoru augšējie atbalsti, Ņivas priekšējie plaukti un šarnīri, jau rūpnieciski integrēts drošības rāmis. Vairs neatminos visas modifikācijas, bet to bija patiesi daudz. Tomēr visvairāk modificēts bija motors un ātrumkārba. Tas auto gāja vienkārši ārprātā - pat neticējās, ka tas ir žigulis.
Patieso sāpi mēs izjutām, kad vienā ātrumposmā aprāvām kloķenei šāles, norāvām klani, izsitām caurumu blokā un arī galva dabūja savu tiesu. Tādas remontu izmaksas mēs vienkārši toreiz nespējām pacelt, jo tur burtiski viss bija modificēts un specizgatavots. Auto tika pārdots vienam censonim, kurš to atdzīvināja pēc apmēram 2 gadu pacietīga darba un iespaidīgiem ieguldījumiem.
