Buenos días visiem SPOKIEM.
Ir pienācis pavasaris, visapkārt paliek arvien skaistāk un skaistāk (runa nav tikai par lakstiem, bet arī par daiļajām divkājainajām būtnēm), un loģiski, ka arī “ benzīngalvas” sapoš savus zaķu magnētus, tobiš auto.
Sakarā ar to ,ka es jau esmu aizņemts un pa kreisi mani nevelk, tad es savu “ bērīti “ uzprišināju vienkārši tāpēc, ka tā vajag.
Labs ir, tad pie lietas. Sanāca tā, ka iegādājos “kumeliņu” ,kurš ražots tālajā 1987 gadā Volfsburgā un aprīkots ar visuvareno 1,6 litru elles karburatorbezīnagregātu . Bērītis bija atvests no Vāczemes 2003 gadā un pa mūsu tēvuzemi noripojis vien nieka 18 000 Km. Ar šo braucamrīku mana drauga sencītis bija tik vien, kā uz baznīcu reizēm aizripojis un šur ,tur pa bodēm ar kundzi aizlaidis. Tagad sencītis ir pie Svētā Pītera un vizinās ar debesu ratiem , pašiem viņiem nav vajadzības pēc vēl viena aparāta, tadēļ es to nopirku.
Sākumā izskatījās ,ka auto ir pelēkbrūnā, matētā krāsā, jo pārsvarā bija nostāvējis zem nojumītes un mazgāts tika laikam tikai reizi gadā uz kapusvētkiem. Nu ko padarīsi, spēru kumeļam pa svecēm un dzinu mājās. Iesākumā doma bija izmantot auto braukšanai uz mežu sēnēs, ogās un kādu reizi aizlaist copē...bet... sanāca, kā vienmēr.
Pašu pirmo bilžu man nav, jo nebija domāts kaut ko darīt ar auto ,tikai nomainīt eļļu un pieliet benzīnu. Bet, tad , kad pirmo reizi ieraudzīju autiņu pēc riktīgas peldes automazgātuvē , sapratu, ka šitam dzelzim ir jādod otra jaunība.