palasījos interesantu un reizē satraucošu materiālu, ko veidojis stratfor.com (viņu mājaslapā teikts šādi: Stratfor is the world’s leading online publisher of geopolitical intelligence),
lūk: All too familiar with the sight of Russian tanks, the Baltic countries are terrified of what they face in the long run, and they should be. This is the first major Russian intervention since the fall of the Soviet Union. Yes, Russia has been involved elsewhere. Yes, Russia has fought. But this is on a new order of confidence and indifference to general opinion. We will look at this as a defining moment. The most important reaction will not be in the United States or Western Europe. It is the reaction in the former Soviet states that matters most right now. That is the real audience for this. Watch the reaction of Ukraine, Kazakhstan, Nagorno-Karabakh and the Balts. How will Russia’s moves affect them psychologically? The Russians hold a trump card with the Americans: Iran. They can flood Iran with weapons at will. The main U.S. counter is in Ukraine and Central Asia, but is not nearly as painful. Tactically, there is only one issue: Will the Russians attack Georgia on the ground? If they are going to, the Russians have likely made that decision days ago. Focus on whether Russia invades Georgia proper. Then watch the former Soviet states. The United States and Germany are of secondary interest at this point. Ja jau šādi (manā skatījumā objektīvi) avoti norāda uz potenciālajām bažām Baltijas valstīm (ilgtermiņā, protams), tad arī man ap dūšu paliek šķērmi. Jo ir kas vienojošs Gruzijai un Latvijai. Abas šīs teritorijas robežojas ar Krieviju un abas raujas uz “rietumiem”. Ja Latvija ir bijusi veiksmīgāka un ir paspējusi iekļūt NATO, tad Gruzijai nav bijusi tik liela veiksme. Šobrīd notika pārrunas par Gruzijas iekļaušanu NATO un Kremlis bija izteicies, ka visām metodēm (!!) centīsies nepieļaut Gruzijas iestāšanos NATO (diemžēl ziņas avotu atrast uz šo nevaru). Un viens no noteikumiem, lai iestātos NATO: valsts teritorijā nedrīkst norisināties karš. Var teikt, ka Krievija savu ir panākusi. Visskumjākais ir tas, ka Krievija karu uzsākusi tieši olimpisko spēļu atklāšanas dienā un operācijas vērienīgums liek izdarīt secinājumus, ka šie notikumi ir tikuši plānoti jau labu laiku iepriekš un tādējādi uzbrukums tieši šajā datumā var tikt uzskatīts kā špļāviens sejā visām tām nācijām, kas ir par mieru un politiku bez karadarbības. Vēsturiski iegājies, ka olimpiādes laikā neviens nekaro un Krievija nu ir pārkāpusi pāri šai “tradīcijai”.
Laikam ejot, veidojas arī citas interesantas versijas par Krievijas patiesajiem nodomiem uzsākot šo karu. Viena no šādām versijām (kā jau varam iedomāties) ir saistīta ar naftu. Par to norādā iepriekš jau pieminētais trz savā ierakstā, kurā ir izvilcis un iztulkojis smuku apkopojumu no pašas oriģinālziņas. Atkal atļaušos iekopēt, jo versija kā tāda ir iespējama. Atsaucam prātā kaut vai to pašu Amerikas karadarbību naftas pārpilnajās teritorijās, ko viņi paši apzīmē ar terorisma draudu likvidēšanu un demokrātijas ieviešanu. Runa ir par Baku-Tbilisi-Ceihanas? naftasvadu (wiki), kurš savieno (naftas eksportētāju) Azerbaidžānu, Gruziju un Turciju, apejot Krieviju. Tā jauda esot ap 1% pasaules kopējā jēlnaftas apgrozījuma - nav daudz, bet tomēr. Pirms dažādām dienām pie naftasvada notika sprādziens, kura dēļ naftas transports caur vadu ir apturēts. Atbildību par sprādzienu uzņēmusies Kurdistānas Strādnieku partija (PKK), kreisa organizācija, galvenais cīnītājs par Kurdistānas neatkarību .
Savukārt nevar teikt, ka starp Krieviju un PKK nebūtu saišu: PKK kā marksistiska organizācija kādreiz esot saņēmusi PSRS atbalstu un joprojām lielāko daļu ieroču iegūstot no NVS ; Krievijas attieksme pret PKK mūsdienās neesot skaidra; PKK līderis kādreiz esot slēpies Krievijā, kur Valsts dome pat aicinājusi prezidentu (toreiz Jeļcinu) piešķirt viņam politisko patvērumu .
Manuprāt, svarīga ir arī Latvijas nostāja šajā jautājumā. Jau vakar Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Normanu Penki aicināja Latvijas valdību izdarīt diplomātisku spiedienu uz gruzīnu valdību ar mērķi nekavējoties pārtraukt uguni, izvest smago kara tehniku no konflikta zonas un darīt visu, lai steidzami atjaunotu pārrunu procesu. Diezgan operatīva rīcība no Krievijas puses un atliek vien gaidīt Latvijas oficiālo ziņojumu šajā jautājumā. Tomēr uzskatu, ka gluži atbalstu Krievijai Latvija nesniegs, kā nekā esam (paspējuši) uzsākt virzību prom no sava lielā kaimiņa, kaut vai ar iestāšanos ES un NATO. Patīkami bija lasīt, kā bijušais ārlietu ministrs un patreizējais Saeimas deputāts (biedrība: “Citai politikai”) Artis Pabriks norāda, ka ES un Latvijai asi jānosoda Krievijas rīcība saistībā ar situāciju Gruzijā. Lai arī cēli vārdi, tomēr Latvijas Saeimas politiķi nav sevi parādījuši no labākās puses un es kā šīs valsts pilsonis īsti neticu vai viņš to saka savas patiesās pārliecības dēļ vai tikai tāpēc, ka “tā vajag”. Tāpat arī Tautas Partija aicina pieņemt deklarāciju par atbalstu Gruzijai. Sakarā ar šiem asiņainajiem notikumiem, Rīgā 13. augustā pie Gruzijas un Krievijas vēstniecībām notiks sapulces par mieru, kurās pasākuma dalībnieki paudīs aicinājumu uz mieru un Dienvidosetijas konflikta noregulēšanu ar diplomātiskiem līdzekļiem. Man prieks, ka Latvijas sabiedrība arī nosoda karadarbību un ir gatava savu atbalstu paust šādā veidā pulcējoties. Bet te laikam pārāk labas atmiņas no mūsu pašu tautas pagātnes, kur cietuši esam no tās pašas lielvalsts, kas tagad uzbrūk Gruzijai.
Bažas rada arī rietumu pasaules nogaidošā attieksme, jo pagaidām nekas netiek darīts, lai palīdzētu tikt galā ar šo militāro konfliktu. Un Gruzijas prezidents ir visai trāpīgi norādījis, ka šie notikumi ir “patiesības mirklis Bušam” ar to domājot sekojošo: “Amerika vienmēr iestāsies par savām brīvībām un Amerika vienmēr palīdz valstīm, kuras tiecas pēc brīvības” . Lai arī Bušs un Krievijas premjers Putins jau ir tikušies, lai apspriestu pēdējās diennakts notikumus, un ASV prezidents ir ieteicis pārtraukt karadarbību, tomēr tas viss izskatās tikai pēc vienkārši pirksta pavicināšanas asinskārā suņa (Krievija) virzienā, sak’ “Fui, fui, tā nedrīkst!” . Saprotama jau arī ir šī neiejaukšanās - Krievija ir lielvalsts ar kuru problēmas negrib neviens un vienkāršāk ir piekāpties nekā stāties pretī un reāli rīkoties. Tas vien liek aizdomāties, kas notiktu, ja arī Latvijai kāds uzbruktu. Un nebūtu vairs nekādas jēgas no ES, ANO un NATO. Kamēr šie vilcinātos, tikmēr mūsu mazo valsti samaltu miltos. Protams, arī kiberpasaulē šis karš atstāj savus nospiedumus. Hakeri uzlauž svarīgas Gruzijas mājaslapas . Acīmredzot Kremlis devis rīkojumu Krievijas kibervandālistiem paplosīt Gruzijas tīmekļa telpu kā tas veiksmīgi tika izdarīts nemaz ne tik sen mūsu kaimiņvalstīt Igaunijā. Kā redzam, talkā tiek ņemti visi iespējamie ieroči, lai tikai pretinieku sagrautu. Starpcitu, ieteiktu apskatīt ko šobrīd Google Maps rāda Gruzijas teritorijā (tukšumu, tikai valsts robežas kontūras). Pieņemu, ka pirms konflikta karte bija aizpildīta, taču man tam nav pierādījumu. Lai arī savos 22 gados es pats personīgi neesmu piedzīvojis reālu karadarbību, tomēr teikšu kā ir, man ir paniskas bailes no tā. Karš ir pats sliktākais, kas vispār ar mums var notikt. Un iešana bojā šoreiz pat nav tas bailīgākais. Sliktākais ir tas, ka tiek sagrauts viss, kas mums apkārt. Viss, ko esam mīlējuši vai nīduši. Pēc kara paliek pāri tikai asinis, drupas un sāpes. Un, lai arī latvieši savulaik sevi ir parādījuši kā sīkstu tautu un spējuši uzvarēt kaujas, kurās nācies cīnīties ar n-kārtīgu pārsvaru, tomēr šaubos vai kas tāds notiktu tagad. Pieņemu, ka visai liela daļa bravūrīgu mutes brūķētāju vienkārši ņemtu un “iespieduši astes starp kājām” aizbēgtu uz kādu valsti, kur karš nav aktuāls, kur aug šampinjoni un tomāti, ko var novākt. Atkārtošos vēlreiz, šis Krievijas-Gruzijas konflikts Latviju skar daudz vairāk nekā tas sākotnēji no malas var likties un es ieteiktu visiem padomāt par to. Un kārtējo reizi redzam, ka cilvēks nemainās gadiem ejot. Kaut kā naivi biju cerējis, ka dzīvojam laikmetā, kad diplomātija kā zinātne ir tik attīstīta, ka visas problēmas spēj atrisināt konstruktīvu sarunu ceļā, bet nu.. realitāte ir pavisam citādāka - mēs esam palikuši primātu līmenī, kur visas problēmas tiek risinātas ietriecot vāli starp acīm. Tikai “vāles” tehnoloģijas mūsdienās ir gājušas daudz uz priekšu savā attīstībā. Lasot un meklējot materiālus par šo karadarbību es pilnībā no apskatāmajiem avotiem esmu izslēdzis Krievijas resursus. Ja visiem ir zināms, ka Krievijā visus medijus kontrolē Kremlis, tad nav jābūt Einšteinam, lai saprastu, ka šie mediji sludinās tikai to informāciju, ko tiem pados Kremlis. Un man nav vēlmes tapt zombētam, ja man ir iespēja izvēlēties. Skumji, ka mūsu pašu blogos neko daudz par konfliktu neesmu lasījis (pagaidām tikai pie Arta - pods.lv). Vai tiešām visi ir tik tuvredzīgi un šaurpieraini savos uzskatos, ka neko tālāk par brand new and shiny iPhoney neredz? Pozitīvi, ka vismaz Sviesta Cibā ļaudis atklāti diskutē par Gruzijas notikumiem un Cibas dienasgrāmatās un komentāros lasāmas dažādas versijas. Tas tikai norāda, ka cilvēki interesējas par notiekošo, domā un diskutē par to.