man daži palūdza lai ielieku turpinājumu, tad nu lūk, te bus !, sheit tik 2 lpp no nodalas :)
P.S. tik nezinu kurā sadalā viņu likt, tākā sory !
Mans sākums
Es piedzimu Cilvēku pasaules daļā. Mans tēvs bija no Plīvura otras puses, Dižciltīgo pasaules pārstāvis, bet tur pretī māte man nāca no Cilvēku pasaules. Šādas savienības bija retums, bet nekas neparasts. Mans tēvs bija viens no retajiem, kuriem atļāva šķērsot Plīvuru. Mani vecāki no tiesas mīlēja viens otru un zināja īsteno pasaules kārtību. Kopš manas dzimšanas, mēs dzīvojam Cilvēku pasaulē, bet tēvs mani mācīja arī Dižciltīgo paražas un likumus. Tā kā tēva dzimta bija sena, viņš man mācīja arī SENOS LIKUMUS, tas viņu padarīja lepnu. Es par to nesūdzējos, ja godīgi mani tas pat aizrāva.
Mana ģimene bija vienkārši ļaudis – māte skolotāja, tēvs dārzkopis. Gadiem ejot es izaugu un sāku pīties ar bandām un jau 14. gadu vecumā biju vairākas reiz arestēts par huligānismu. Par to mani vecāki nebija sevišķi laimīgi, bet tik un tā mīlēja. Kad man apritēja 17. gadi, es biju palicis mierīgāks, bet man tomēr bija sakari un draugi bandās un mani tur arī pazina. Es biju tāds kā neaktīvais biedrs. Man sākas veikties mācībās, pa vasaru strādāju algotu darbu, par ko saņēmu grašus.
Pienāca liktenīgā diena, kad mana dzīve mainījās uz visiem laikiem. Es kā ierasts atgriezos no vasaras darba pārguris līdz nemaņai un uzreiz gāju gulēt. Pa ceļam uz savu istabu apsveicinājos ar vecākiem. Istabā, nometis savu pelēkzilo vējjaku uz tuvējā krēsla atzveltnes, ievēlos gultā un momentāli aizmigu dziļā miegā. Sapnī redzēju tēva stāstītos stāstus par gaismas kareivjiem un mīklainām kaujām. Pēc nezināma laika sapnis bija mainījies un kļuvis melnbalts un mūsdienīgs, bet kara aina bija palikusi. Skaļš zobena cirtiena pa bruņām iezvanījās ausīs, tajā mirklī es pamodos apmulsis un izbijies. Pēc mirkļa atkal tā pati metāliskā skaņa un tad atkal, un atkal, līdz beidzot apjēdzu, ka kāds zvana pie ārdurvīm. Veikli izkūleņoju no gultas, tas nenācās viegli, jo biju iepinies palagā tik stipri, ka bail palika. Kamēr kārpījos ārā no palaga, pie durvīm vēl jo projām kāds zvanījās un jau pat klauvēja.
“Nez, kas tur pie durvīm?” pie sevis nodomāju. “Vai tiešam neviens nevar atvērt durvis?” dusmu un miega pilns nošņācu. Bet klusumu tikai pāršalca durvju zvans un klauvējieni. “Beidzot tiku ārā ! JAA JAAA !! Nāku jau !” aizmetis savu saņurcīto palagu atpakaļ gultas stūrī skrēju pie durvīm.
Pa ceļam sakārtoju savu T-kreklu, jo tas bija uzlīdis līdz pat padusēm, un iešļūcu savās istabas čībās. To visu veikli izdarīdams biju jau pie durvīm. Atvēris durvīs ieraudzīju policistu ar skūtu galvu, mazām ūsiņām, dziļām, tumšām acīm ,kas grieza pakausī. Tajā mirklī man auksts vilnis noslīdēja no ausīm līdz kāju pirkstiem.
“Labdien! Esmu leitnants Rolands Zars. Vai Jūs esat Arvis Astrs?” policists mierīgā balsī noteica, bet tas likās kā auksta ūdens šalkts.
“Jā, tas esmu es, bet es visu dienu biju darbā un varu to pierādīt. Es neesmu neko pretlikumīgu darījis!” tā kā man jau ir bijusi pieredze ar policiju, es zināju, ka viņi tāpat vien ciemos nenāk.
“Nē, ne jau tāpēc esmu ieradies” nedaudz bēdīgā balsī policists teica, bet tik un tā ne daudz uzsmīnēja “drīkst ienākt?” Viņa vārdi mani nedaudz izbrīnīja. Mēs iegājām virtuvē, kur es uzliku vārīties kafiju.
“Vēlaties kafiju?” aiz cieņas pajautāju.
“Nē, paldies. Esmu ieradies nopietnā sakarā!” šie vārdi atkal lika man sajust aukstu vēju pārskrienam man pār kauliem. “Ir notikusi nelaime ar Jūsu tēvu un jums jādodas man līdzi uz slimnīcu, kur Jūs gaida māte.” Pēc šiem vārdiem mana seja kļuva bāla, pa pakausi noskrēja drebuļi. Es pagriezos pret policistu un šokēts blenzu viņā, tā likdams noprast “KAS?”. Viņš to saprata un papildināja “Notikusi auto avārija. Jūsu tēvu notrieca iereibis autovadītājs. Viņš ir apcietināts, bet Jūsu tēvs smagi ievainots aizvests uz slimnīcu. Tāpēc, lūdzu, dodieties man līdz!”
Es atjēdzos un aizgāju uzvilkt kedas un paņēmu jaku. “Varam braukt!” es uzsaucu policistam un mēs abi izgājām no dzīvokļa. Pa fikso aizslēdzu durvis un nogāju ātrā solī pa trepēm līdzās policistam. Pretī mājai jau gaidīja mašīna ar šoferī, arī policists. Ātri ierāpos automašīnas aizmugurējajā sēdeklī un bāls blenzu ārā pa logu. Mēs ātri braucām uz tuvējo slimnīcu, pa ceļam nepārmijot ne vārda. Varēja manīt, ka policistiem arī šī situācija pagalam nepatīk, tikai nesapratu kāpēc.
Brauciens ilga 10 klusas un dažādu domu pārpilnas minūtes. Piebraucot pie slimnīcas izkāpām es un Rolands. Viņš mani pavadīja līdz palātai, kas atradās slimnīcas Ziemeļu spārna 3. stāvā. Ieejot telpā es sastingu uz vietas un nobālēju vēl bālāks, jo skats mani pārsteidza. Palāta bija neliela ar gultu pašā vidū. Daudzās elektroniskās ierīcēs, kuras aizņēma lielu telpas daļu, bija savienotas ar manu tēvu. Nelielu trūbiņu un vadu jūklis savienoja tēvu ar visām ierīcēm, kuras pīkstēja un izdeva dažādas skaņas. Gultā gulēja tēvs ar aizvērtām acīm un bālu seju, roku un kāju klāja ģipsis un galva bija apsaitēta marlēm. Palātā bija 3 krēsli, uz viena no tiem sēdēja māte ar asarām pilnām acīm. Varēja redzēt asaru atstātās pēdas uz vaiga, ko veidoja melnas acu tušas pēdas, kas izcēlās uz bālganās sejas. Kad mēs ienācām palātā viņa slēpa pusi sejas savā zaļganā džempera garajās piedurknēs. Viņa mūs pamanīja tikai tad, kad leitnants pieklauvēja pie palātas durvīm, kas stāvēja pusvirus. Māte acu mirklī pagriezās pret mums un tik pat ātri pieskrēja man klāt un cieši apskāva. Es pat nepamanīju pa kuru laiku viņa piecēlās no krēsla. Mēs tā stāvējām veselu mūžību, vismaz man tā likās. Mūs iztraucēja leitnanta uzliktā roka uz mātes pleca, kas lika mums atgriezties realitātēs, lai kāda gan tā nebūtu. Māte atgriežas savā iepriekšējā vietā pie tēva gultas. Es sekoju viņas piemēram un paņēmu krēslu, kas stāvēja pie durvīm, un apsēdos pretī mātei. Klusumu, kas valdīja palātā pārtrauca aparātu nebeidzamās skaņas. Šāds nosacīts klusums valdīja kādu pusstundu, jo tad atgriezās policists, kurš nemanot bija aizgājis aprunāties ar ārstu.
“Kas īsti notika ... kas to izdarīja?” klusi izmocīju jautājumu vērsdamies galvenokārt pie policista, kas nu jau bija ienācis palātā.
“Vīrietis vārdā Džons Džeisons, Alberta Džeisona dēls” Alberts Džeisons bija pilsētā augsti godājams cilvēks, “devās ar savu automobili uz mājām pēc kārtīgas iedzeršanas ar saviem draugiem klubā”T28”. Aptuveni 2 minūtēs vēlāk viņš iegriezās Artemīda ielā un straujā ātrumā devās uz priekšu neievērodams luksoforu. Šķērsojot nākamo krustojumu pie sarkanās gaismas izvairoties no sadursmes ar citu auto nesavaldīja mašīnu un uzbrauca uz trotuāra” ieturot dramatisku un sērpilnu pauzi viņš paņēma krēslu no palātas tālākā kakta un pienesis to tuvāk mums apsēdās uz tā “tajā pašā brīdī pa to gāja Jūsu vecāki. Jūsu tēvs to pamanot nogrūda Jūsu māti malā, tādējādi paglābjot viņu no sadursmes, bet pats nepaspēja paiet malā.” policista balsī bija dzirdamas dusmas, bet tik un līdzjūtība. Māte nebilda ne vārdu tikai sēdēja un skatījās ar tukšu skatienu uz tēva pusi. Tikai ik pa brīdim palūkojās uz mani vai leitnantu.
“Kas notiks ar to vīrieti?” pēc pārdomu mirkļa jautāju policistam.
“Viņš ir apcietināts un izguļ reibumu. Viņam būs jāstājas tiesas priekšā un viņam draud lielas nepatikšanas.” nedaudz priecīgs, bet tik un tā ar sērainu pieskaņu balsī paskaidroja leitnants. Policista rācijā atskanēja čerkstoša balss, kas uzrunāja leitnantu ar ziņu, ka viņu izsauc uz galveno policijas ēku. Viņš no mums laipni atvadījās un novēlēja turēties, un aizgāja. Mēs ar māti palikām palātā divatā pie tēva gultas.
Vienīgā skaņa 20 minūšu laikā bija elektronisko ierīšu izdotās skaņas un tālas balsis no gaiteņa. Mēs ar māti nesarunājāmies, jo bijām šokā par notikušo. Pa šo laiku daļēji atguvu savu ādas krāsu un neizskatījos vairs tik spokaini bāls, kāds šeit ierados. Ieilgušo klusumu pārtrauca klauvējiens pie durvīm, kuras bija aizvērusi medmāsa, kas bija atnākusi apraudzīt tēvu. Durvīm paveroties es tajās ieraudzīju vīru baltā halātā, ar iesirmu bārdu, kas bija vienā krāsā ar viņa paplānajiem matiem, uz kakla karājās stetoskops, kas viegli pārkarājās pār halātu un vīrs it kā grasīdamies to noņemt turēja tā abus galus sev plaukstās. “Nu ta beidzot arī ārsts ir klāt!” savās domās nomurmināju.
“Labvakar! Jūs laikam esat dēls Arvis?” pavēros pa logu, un tiešām, ārā jau bija patumšs. Piekrītoši pamāju ar galvu gan sveicinot, gan atbildot uz jautājumu “Mani sauc dakteris Uvis Dižleja. Esmu tava tēva galvenais ārsts.” Dakteris iepazīstināja ar sevi u viņa balsī varēja just rūpes un laipnību, kam cauri strāvoja neizprotama nedrošība. Šo dīvaino sajūtu iespējams radīja viņa acu skaties, kuru nevarēja izprast. Klusi pieiedams pie mana tēva un apskatīdams to tādā veidā, kā to dara parasti ārsti. Kaut ko pie sevis nomurmināja un sāka pētīt iekārtas, kas vēl joprojām izdeva skanas, bet nu jau es pie tām biju pieradis un gandrīz nemanīju. Pie katras iekārtas viņš nedaudz pakavējās un kaut ko nesadzirdami nomurmināja. Kad savu apskati viņš bija veicis, viņš pievērsās mums, jo nu jau arī māte bija pamanījusi ārstu un raudzījās viņa darbībās, mēģinot izprast viņa domas. Dēļ asarām mātes acis izskatījās spokaini tumšas un izmisuma pilnas, bet seja bija palikusi tik pat bāla kā brīdī, kad ierados.
Mūsu skatienu dedzināts dakteris viegli uzsmaidīja mums abiem teica “Jūsu vīra stāvoklis ir kļuvis stabilāks. Visi dzīvībai svarīgie rādītāji ir normas robežās. Dzīvībai briesmas vairs nedraud. Es pacientu apraudzīšu ik pēc stundas, bet jums labāk doties mājās un atpūsties.”
“Es nevaru tagad doties mājās, kad ... kad mans vīrs te guļ.” māte ierunājas pirmo reiz, kopš es šeit ierados. Viņas balsī skanēja aizvainojums un kauns. Viņai nopilēja vēl viena asara un viņa atkal ieslēpa seju džempera piedurknēs, kura krāsa no zaļas kļuva pelēcīgāka no acu tušas.
