pagājušajā naktī es lieliski sapratu, ka man ir tipiskās latviešu cietējas domāšana un uzskati. īsumā:
kā jau tīneidžeri mēs ar manu potenciālo puisi runājām randiņu uz sestdienas nakti sakarā ar valentīndienu plkst 24:00 pie latvijas nacionālās operas. piezīmēšu, ka dažas personas ar manu telefonu ir ļoti 'maigi' apgājušās un tāpēc man mēdz sim karte iegļukot (neesmu sazvanāma). šis laiks un vieta tika tā ātri izdomāti, vēlāk es izgāju no skaipa, tāpēc varbūt arī bija pārpratumi. tad nu man plkst 00:30 uz draugiem atraksta viena draudzene, ka viņš mani gaida. man ir big wtf un nesaprašana, jo es sapratu nākamo sestdienu. tam visam seko murgi pusstundas garumā, to visu laiku jolanta (tā meitene) runā ar viņu. man par nelaimi ir māte - naktsputns, tas nozīmē, ka viņa ir augšā un tiek aktīvi informēta par apkārtnotiekošo. mani nekur laist viņa, protams, negrasās. kāmēr ar mammu strīdamies, ka man viņš ir jāsatiek, jo es esmu daļēji vainīga, ka viņš šeit atrodas, puisis ir atvirzījies līdz manām durvīm paralēli runājot ar jolantu, kas mani aktīvi pa draugiem informē ar notiekošo. mamma pateica, lai es viņu vedu augšā, bet nekur nelaiž, kāmēr neesmu sazvanījusi. tad nu es aizsitu jolantai uz draugiem, lai viņš met nost klausuli. hm, jā. protams, viņš to nevar izdarīt. kāpēc? nu, nezinam. es pasaku, ka nekur netieku laista un mani tas sāk jau kretinēt. žamais ievelkas pagalmā un pa logiem apmainamies ar vārdiem, eju pēc viņa lejā. puisis priecīgs. es lieku nolikt klausuli, jo man ar viņu jārunā. saku lai nāk augšā, jo māte mani nelaiž nekur tagad + vēl aktīvi policija vazājas apkārt un var būt tiešām sūdi, jo mums abiem ir 14 gadi. viņš saka nē - bail no mātes. paskaidroju, ka manai mātei ir 31 gads un viņa tiešām ir kruta un laba, ka viņa pat ir uzjautrināta par visu šito muāru. šamais saka : nē. es jautāju: ko darīsi? viņš : eju pie jolantas. tad nu gan man viss šitas bija pilns un es pateicu: visu gaišu, kāpu augšā, mēģinādama saturēt kopā savas pēdējās pašcieņas paliekas.
pēc tam ar mammu to visu pārrunājām un izanalizējām, jo tas bija noticis tik ātri, ka mazliet iedeva galvā. viņa pateica, ka šitas ir tipisks līdzatkarības piemērs, jo es jutos vainīga un biju gatava rīkoties viņa labā. savā ziņā es viņai piekrītu. vēl vēlāk es gultā pārdomāju un nesapratu, nahuj es tā rīkojos? jebkura normāla, sevis cienoša meitene būtu apvainojusies, jo puisis pilnīgi neko nesaskaņojot aiztešas, reāli traucē mani un pie tā visa vēlāk aiztinas pie citas meitenes. tagad jau man arī pilnīgs atsalums pret viņu un es priecājos, ka attiecības beidzās pašā sākumā. puika parādīja savu raksturu.
un vēl viens jautājums: kā jūs, meitenes būtu rīkojušās manā vietā? puiši, ko domājat?
un mamma tev
ir forša - es jūtu :D