tākā šobrīd ir eksāmenu bums valstī, gribēju atklāt jums visiem savu noslēpumu.
ceru, ka kaut kādā veidā tas jums liks aizdomāties un nebūt aizmāršīgiem.
tākā šobrīd ir eksāmenu bums valstī, gribēju atklāt jums visiem savu noslēpumu.
ceru, ka kaut kādā veidā tas jums liks aizdomāties un nebūt aizmāršīgiem.
pirms pāris gadiem liku eksāmenu kulturaloģijā. nebijām ļoti daudzi no mūsu skolas, tāpēc bija jāraksta svešā skolā. aizbraucām visi septiņi rakstītāji kopā ar skolotāju viņas piecvietīgajā opelī uz skolu, kurai numuru neatceros. tai tieši bija fasādes remonts.
bija nenormāli karsts un aiz loga remontēja. neņemot vērā putekļaino sutu, meistari, kā jau meistari, izmantoja katru iespēju, lai izrādītu savu plašo krievu lamu vārdu leksiku.
izrādās, ar kādu no skolām eksaminatori nebija rēķinājušies un materiālu un sēdvietas telpā bija par maz. mūs izsēdija pa diviem vienā solā, dažiem lika sēdēt pie tāfeles uz 20cm pauaugstinājuma tik šaurā vietā, ka nedaudz pakustoties, varēja reāli krītot salauzt kaklu. es sēdēju pie skolotāju galda un redzēju visu klasi, katru no pases špikotāju.
bez tam visa eksāmena laiku kaut kas reāli ik pa brīdim čukstēja, dungoja vai klusībā kliedza. paralēli eksāmena novērotāja telefona taustiņu klaboņai, rakstot garas sms, uz veca sony telefona, es sāku saklausīt kādu pazīstamu melodiju. tuvojās jau nodošanas brīdis. paspēju kādas 10 - 20min pirms beigām nodot. paņēmu somu un, pirms došanās uz sabtransu, meklēju savu ipodu fona mūzikai un sapratu, ka visu eksāmena laiku tas trokšņotājs bija mans atskaņotājs, nevis kāda "idiota b***". mistiskā kārtā skanēja mūzikas literatūras tēmas (tajā skaitā visādas operas, klavieru koncerti, simfoniskie orķestri, kora dziedājumi.