Dzīvo no bērnu pabalstiem
Lai gan precīzas statistikas par čigāniem nav, jo izbraucot viņi nereģistrējas, tiek lēsts, ka dažu gadu laikā Latviju pametusi gandrīz puse no čigāniem, kas te dzīvoja vēl 2003.gadā. No aptuveni 20 tūkstošiem čigānu palikuši kādi 12 -13 tūkstoši. Vēl nesen, piemēram, Jelgava bija to pilsētu vidū, kur čigāni koncentrējās kuplā skaitā – ap trim tūkstošiem. Tagad palicis pusotrs tūkstotis, saka H.Didžus. Aizbraukušie romi atpakaļ Latvijā, kur šī tauta dzīvojusi vismaz 500 gadu, vairs neatgriežas. Lielākā daļa dodas uz Angliju, kas pret šo etinisko grupu izturas ļoti labvēlīgi. Ņemot vērā, ka čigāniem nav savas valsts un tie klejo apkārt pa visu pasauli, Anglijā viņiem tiek izmaksāts īpašs pabalsts un piešķirta dzīvesvieta. Turklāt ir gan izglītības, gan darba iespējas. Savukārt Latvijā krīzes apstākļos čigāni vairs nevar atrast nekādu darbu. „Ja darba biržā rindā stāv zinātnieki, profesori, ko tur runāt par čigāniem. Pirms krīzes pastāvīgu darbu atrast bija grūti, bet bija pagaidu darbi, varēja tirgoties. Čigāni veda uz Latviju mantas no Lietuvas un pārdeva, Latvijas preci veda uz Krieviju, bet tur arī ir krīze. Zinu, ka dažas ģimenes ir Krievijā un netiek vairs mājās, jo nav naudas, lai atbrauktu. Te vairs nevar atrast darbu pat par dažiem latiem,” stāsta H.Didžus. Daudzi sper izmisuma soļus, ko nekad agrāk nav darījuši, un sāk ubagot. Viņš atzīst, ka čigānus, kuriem ir darbs, Jelgavā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņa māsa ir grāmatvede, Ligita Sunīte strādā bērnu dārzā „Pasaciņa” un mācās augstskolā, varbūt vēl kāds kaut kur strādā – tas arī viss. Turklāt ikvienam čigānam ir daudz sakāmā par to, cik aizvainojoši ir piedzīvot, ka attieksmi pret cilvēkiem nosaka stereotipi par čigāniem kā krāpniekiem, afēristiem un zagļiem. Un cik grūti, gandrīz neiespējami vienmēr bijis atrast legālu darbu. H.Didžus, pats būdams invalīds, ar sagrabējušu autobusu braukā pa laukiem un vāc metāllūžņus un lai gan daudz laika un pūļu aizņem darbs čigānu biedrībā un Jelgavas domes administratīvajā komisijā, atalgojumu viņš nesaņem. „Es biedrībā strādāju ne jau sevis dēļ, bet lai palīdzētu tautiešiem, lai uzturētu viņos kaut nelielu pozitīvu sparu,” saka H.Didžus. Vienīgais čigānu ienākumu avots ir bērnu pabalsti un valsts garantētais iztikas minimums – Ls 37. „Kā čigāni iztiek, nevaru iedomāties. Lai Dievs stāv mums klāt,” nosaka H.Didžus. Lai gan viņš pats saka, ka nekad nepametīs Latviju, jo nav no cilvēkiem, kuriem dzimtene ir tur, kur labi, H.Didžus ar nožēlu atzīst, ka lielākai daļai tautiešu tā ir vienīgā izeja – bēgt, un jo ātrāk, jo labāk. Ir ticējums: ja čigāns no kādas valsts bēg, tas nozīmē, ka ir vai būs slikti, jo čigāns ir jebkuras valsts katalizators. Proti, ja čigāns konkrētajā valstī dzīvo labi, tas liecina, ka valstij klājas labi. Un tās zemes, kur nav vispār, dēvē par nelaimīgām.
„Redzu kā ir izmainījušies tie čigāni, kas dzīvo ārzemēs un atbrauc ciemos. Jaunieši mācās, viņi ir izglītoti, dzīvespriecīgi, apmierināti ar dzīvi un nespēj iedomāties, kā var dzīvot tik briesmīgos apstākļos kā čigāni Latvijā.”
Izģinduši un ubago
„Esmu piedalījies n-tajās Integrācijas ministrijas rīkotajās sēdēs, strādājis darba grupās, apmeklējis seminārus. Mēs tikai sēžam pie kafijas galda un rakstam projektus par čigānu izglītošanu, iekārošanu darbā, kultūras attīstību un tā tālāk. Prezentējam tos projektus un tā viņi krājas kaudzēs atvilknēs. Nekas būtisks nav realizēts, saņēma tikai Eiropas naudu un imitēja darbību,” saka H.Didžus. Ja valdībai neinteresē kas notiek ar pašu tautu, kādu gan attieksmi var gaidīt pret čigāniem. Viņš saka, ka citās valstīs pret čigāniem izturas labvēlīgāk, novērtējot tautas savdabīgo kultūru un dzīvesveidu, kas daļai būtiski nav mainījies gadu tūkstošiem.
Līdzīgā situācijā kā Jelgavas čigāni, ir arī tukumieki, kuldīdznieki, sabilnieki un talsenieki. Mazliet labāk klājas Ventspils čigāniem, jo pilsētā ir sakārtoti sociālie jautājumi, un ir iespēja braukt pa piejūras ciemiem, iepirkt un tirgot zivtiņas. Rīdziniekiem klājas visgrūtāk, jo galvaspilsētā ir vislielākie izdevumi, tāpēc visvairāk čigānu-ubagu. Netālu no centrālās stacijas vairākas nedēļas ielu krustojumā zemu noliekusi galvu ubagu dāvanas lūdza kāda čigāniete pēdējā grūtniecības mēnesī. Sieviete izskatījās kopta, kārtīga bez alkohola vai narkotiku deģenerācijas pazīmēm. Jūrmalā manīju ubagojošu, noplukušu čigānu bariņu, kas izskatījās kā anoreksijas slimnieki – tik izdēdējuši, ka knapi turējās kājās. Savukārt tie čigāni, kas bija bagāti, naudu ieguldīja nekustamajos īpašumos un tagad, pēc H.Didžus vārdiem, ir nokļuvuši verdzībā, jo nespēj pārdot īpašumus un atdot kredītus.
Pirmais lielais lūzums Latvijas čigānu dzīvē notika deviņdesmito gadu sākumā, kad mainījās sociāli ekonomiskā sistēma. Līdz tam čigānu dzīves līmenis bija visai pārticīgs, ko nodrošināja tirgošanās ar deficīta precēm. Dienas peļņa varēja sasniegt pat sasniedza 500 rubļu vienam cilvēkam, līdz ar to viegli iegūstamā iztika bija čigānos nostiprinājusi uzskatu, ka izglītoties nav nepieciešams, jo viss sasniedzams arī bez izglītības. Kad kļuva iespējams visu nopirkt legālā veidā, čigāniem zuda viņu galvenais peļņas avots, bet pārorientēties uz jauno sistēmu viņi neprata. Ap 2003.gadu strādāja tikai 1% čigānu. Tomēr, mainoties paaudzēm un līdz ar to attieksmei, čigānu dzīves līmenis pamazām cēlās.
