Ziemassvētku naktī puisītis dzird troksni kamīnzālē. Aizskrien uz kamīnzāli un ierauga Ziemassvētku vecīti.
- Salaveci! Tu tiešām eksistē!!!
- Jā, puisīt... Tu mani redzi. Tagad man nāksies tevi nogalināt.
Tēvs jautā Pēterītim : “Kur tu, dēls, dzirdēji tādus lamuvārdus?”
Pēterītis: “Tos teica Salavecis, kad paklupa pret mūsu mājas kāpnēm!”
Jaunais gads. Salavecis jau reāli sakodies brien pie kārtējā bērneļa ar smagu dāvanu maisu.
Pēc pāris kvartāliem īstā māja klāt, vīrs ieiet pa durvīm, pieiet pie lifta un spiež pogu.
Nestrādā. – Vot bļin… $#%#% … !
Nu neko – kāpj pa trepēm. Iet grūti. Bieži kāpj garām pakāpieniem, slīd kājas, maiss smags utt.
Beidzot 9. stāvs. Zvans pie durvīm. Atver galīgi noraudājusies maza meitenīte, ierauga salaveci un atkal sāk izmisīgi raudāt: – Āāāā… salavecīt… es tāāā tevi gaidīju… ā … tik īlgi mācījos dzejolīti… bet tu nenāci un nenāci… un es… un es āāāāizmīrsū..dzejolīti aizmirsu!
Salavecis pēc nelielas pauzes tā maigi: …meitenīt… šito te… NU JOPTV@$# MAĶ!!! Tuvojas ziemassvētki. Mazais Hanss sēž pie Jaunavas Marijas bildītes un raksta: Dārgā Marija, es apsolos pildīt savus mājasdarbus cītīgi un regulāri, dod man lūdzu uz Z- svētkiem jaunu riteni.. Bat Marijas seja šķiet tāda dusmīga, un Hanss sāk jaunu lapu: Dārgā Marija es apsolos klausīt savus vecākus, nesist suni, savākt visu bardaku savā istabā.. Marijas ģīmetne nemainās. Hanss to paņem ieslēdz kumodē un sāk uz jaunas lapas : Jēzus Kristus, es nolaupīju tavu māti, mani nosacījumi ir šādi.. Katram vīrietim ir trīs dzīves posmi :
1) Viņš tic Ziemassvētku vecītim;
2) Viņš netic Ziemassvētku vecītim;
3) Viņš ir Ziemassvētku vecītis. Svētdienas skolas skolotāja jautā bērniem :
- Mazs, pūkains, ar kuplu asti, lēkā no koka uz koku. Kas tas ir?
Neviens neceļ roku. Skolotāja prasa Jānītim:
- Tu taču zini, kas tas ir? Vai ne?
Jānītis galīgi samulsis atbild:
- Tā varētu būt vāvere, bet tā kā to jautājat jūs, tad jau būs Jēzus.
