Mēs vienkārši abi ticējām vienai nākotnei-tajā mēs bijām sasaistīti uz mūžiem, un tik skumji iedomāties ka visu savu mūžu man būtu jāvelta tev. Tāpat tev būtu grūti samierināties ar manām nepārtrauktajām kaprīzēm un aizraušanos ar sapņu īstenošanu. Jā-šobrīd mums neko citu nevajag, tikai vienam otru-bet rīt? Cik tad ilgi cilvēks tā var-vērot otra acis un cerēt tajās ieraudzīt kautko jaunu.
Taču tagat-kad mēs vairs nēsam mēs, bet gan Tu un Es, es tavās acīs redzu ko savādu. Tā ir atvērtas visam-nevis tikai daļai no tā ko dzīve spēj piedāvāt. Tās verās uz visām pusēm, un tām priekšā nau pieliktas STOP zīmes un dažādi muļkīgi brīdinājumi. Turklāt tagat tavas acis, tik svešas kļuvušas-un verās nevien manā virzienā, bet vienlaicīgi spēj pamanīt milijoniem cilvēku. Tās vairs nemaldās pāri svešinieku galvām, bet verās svešajiem tieši sejās. Tās šobrīd kādu cītīgi meklē-kādu ko atkal saukt par savu un turpināt to ko iesākām mēs. Tad atkal tās būs tādas kā bija agrāk- pirms miega sagurušas, no Rītiem mazliet samiegts, saulainās dienās tās slēpsies aiz grezna zīmola saulesbrillēm, lietainās dienās tavas acis būs nodurtas, taču vienkāršajā ikdienā tās mirdzēs , kā ir mirdzējušas vienmēr-tās pārtaps par to kas bija, ieslīdēs rutīnā, un skatoties spogulī tu tajās centīsies saskatīt ko jaunu- tā pat kā es tajās reiz meklēju kripatiņu no neierastā, bet jāteic-veltīgi.
