„Cilvēkiem vajag pārcelties uz citu planētu ārpus Saules sistēmas, lai nākotnē saglabātu cilvēku sugu. ” (Stīvens Hokings)
Pasaules gals – tuvināms un attālināms
Ar vārdu pasaule (pa + saulei) mūsu senči saprata Saules sistēmu. Tāpēc, domājot par pasaules galu, jāatceras, ka runa ir ne tikai par planētu Zeme, bet visām Saules sistēmā esošajām dzīvības izpausmēm – planētām, zvaigznēm, pavadoņiem u.c. Saules sistēma, tāpat kā viss, kas atrodas Visumā, kādreiz tika radīta. Likumsakarīgas ir arī tās beigas – sadalīšanās elementārdaļiņās, kuras kļūs par jaunu dzīvības izpausmju sastāvdaļām.
Zinātniekiem ir dažādi viedokļi par to, kad un kādā veidā varētu notikt pasaules gals. Tomēr, neskatoties uz satraucošajiem šo notikumu attēlojumiem, ir cilvēki, kurus mierina doma, ka pašreiz uz Zemes dzīvojošie pasaules galu varētu nepiedzīvot. Šis mierinājums gan lieks, jo atbilstoši cēloņu un seku likumam, katrs no mums saņems pēc nopelniem par savu līdzdalību planētas bojāejā. Kāpēc? Tāpēc, ka pašreiz notiek paātrināta Saules sistēmas tuvošanās tās dzīves beigām. Atbildība par to jāuzņemas visiem tiem, kas paši iesaistījās posta darbos, gan tiem, kas nedarīja visu iespējamo, lai citu cilvēku neprāta izpausmes apstādinātu. Kādam varbūt šos vārdus ir grūti saistīt ar savu ikdienas dzīvi, bet, izvērtējot katru savas dzīves notikumu, nāktos secināt, ka jebkura rakstura nepatikšanu cēlonis ir paša radīts. Jo vairāk neveiksmju un sarežģījumu dzīvē, jo vairāk nepareizas darbības pieļautas. Kopumā vērtējot, cilvēces saimnieciskā darbība uz Zemeslodes ir nepareiza pašos pamatos, ko izraisa tas, ka vairumam no mums nav vajadzīgo zināšanu par to, kā nekaitīgi un saudzīgi apsaimniekot mūsu tagadējās mājas – Zemi.
Viens no pasaulē ievērojamākajiem astrofiziķiem, Nacionālā zinātnisko pētījumu centra (National Centre for Scientific Research) direktors Huberts Rīvs (Hubert Reeves) jau 2005. gadā norādīja, ka kā minimums 90% globālo sasilšanu iemeslu izraisa cilvēka darbība un ir pavisam reāli draudi cilvēcei izmirt. Šo paredzējumu apstiprina ANO un daudzu valstu zinātnieku aprēķini: ledāju kušana, jūras līmeņa celšanās, tuksnešu palielināšanās, vētras, plūdi un citas dabas katastrofas ir mūsu ikdiena un tuvākā nākotne. Iemesli vairumam zināmi: gaisa piesārņojums, ko rada transports, rūpnīcas, vulkānu izvirdumi un citi avoti, kas izraisa slimības, siltumnīcas efektu un globālo sasilšanu. Eiropas Vides aģentūra ziņo, ka gaisa piesārņojums eiropiešu vidējo mūža ilgumu ir samazinājis par gandrīz gadu un katru gadu veicina simtiem tūkstošu cilvēku nāvi. Dzīvību apdraud ūdens piesārņojums ar naftas produktiem un kaitīgajām vielām, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā un rūpniecībā. Vairāk nekā 100 miljoniem cilvēku 53 valstu reģionos nav pieejams veselīgs dzeramais ūdens vēsta Eiropas Vides aģentūra. Cilvēku skaita palielināšanās pasaulē, dzeramā ūdens un cita veida pārtikas trūkums izraisīs cilvēku fiziskas sadursmes un masveida bojāeju – kad izmirs ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī tautas. Milzīgu kaitējumu nodara augsnes piesārņojums, ko rada intensīvā lauksaimniecība, atkritumu izgāztuves, rūpnīcu darbība un vielas, kas augsnē nonāk degvielas glabāšanas vietās. Minētās ir tikai dažas no kaitīgajām sekām, ko izraisa cilvēku saimnieciskā darbība.
ASV ekologa, profesora Dr. Džeimsa Epraima Lovloka (James Ephraim Lovelock) nākotnes paredzējums ir vēl biedējošāks. Viņaprāt, šī gadsimta beigās galvenokārt bada dēļ bojā varētu aiziet aptuveni 90% cilvēces, jo globālās sasilšanas dēļ gaisa temperatūra iespējams palielināsies par 4 grādiem. Profesors, kas iepriekš ASV Aeronautikas un kosmisko pētījumu pārvaldes (NASA) uzdevumā meklēja dzīvības pazīmes uz Marsa, bija viens no pirmajiem zinātniekiem pasaulē, kas cilvēci brīdināja par globālo sasilšanu.
Ja par bīstamo vielu piesārņojumu un to sekām zinātnieki kaut daļēji sabiedrībai sniedz ziņas, tad reti kurš piemin informatīvo piesārņojumu. Tās ir cilvēku ļaunās – naidīgās, atriebīgās, dusmu, aizvainojuma, žēluma un citu tamlīdzīgu izpausmju radītas domas (ziņu plūsmas), kas caurvij visus Zemei apkārtējos slāņus. Minētās darbības sekas padara neiespējamu dzīvi uz Zemes daudzām radībām, kas masveidā izmirst, savukārt, zinātnieku prognozes rāda, ka dzīvi palikušajiem mūžs turpināsies mokās un pārvērtīsies aizvien briesmīgākā ellē.
Katra mūsu darbība ietekmē Visumu kopumā – veicinot tā attīstību vai izraisot aizvien lielāku nekārtību. No tā izriet, ka cilvēces darbība pasaules galu var strauji tuvināt, bet var arī attālināt. Ja jau šobrīd Zeme ir kļuvusi par bīstamu Visuma piesārņojuma avotu, tad Visuma turpmākās attīstības labā Zemei nākas iet bojā priekšlaicīgi. Bet, ja mēs cilvēki atrastu gudrību un spēku apturēt kaitīgās norises uz Zemes, ja iemācītos dzīvot vienotībā cits ar citu un pārējo dabu, Zeme atveseļotos un spētu turpināt dzīvi. Arī viens no teorētiskās fizikas un matemātikas izcilākajiem zinātniekiem Stīvens Hokings (Stephen Hawking) norāda, ka viens no iespējamajiem cilvēces bojāejas galvenajiem iemesliem varētu būt cilvēku nespēja mierīgi sadzīvot, ko uzskatāmi pierādīja Karību jūras krīze 1963.gadā. Zinātnieks uzskata, ka šādas sadursmes atkārtosies aizvien biežāk, bet sekas tām – traģiskas un, iespējams, ļaunākas par tām, ko cilvēki piedzīvoja Karību jūras krīzes laikā, kad pasaulē gandrīz sākās kodolkarš.
Kā žurkas uz grimstoša kuģa
Jau 2000. gadā S.Hokings izteicās, ka cilvēcei tuvāko 300 gadu laikā ir jāatrod veidi, kā pārcelties uz kādu citu planētu, jo Zemi mēs būsim piemēslojuši tā, ka dzīve šeit vairs nebūs iespējama. Arī turpmākajos gados un mūsdienās zinātnieks turpina atgādināt, ka cilvēcei ļoti nopietni jādomā par iespējām apdzīvot citas planētas, ja vien tā nebūs sevi iznīcinājusi nākamo 100 gadu laikā. Zinātnieks min vairākus iespējamos iznīcības iemeslus: globālā sasilšana, kodolkarš, jauni vīrusi, kā arī daudzi citi cēloņi, ko mums šobrīd esot grūti pat iedomāties. Vienīgais viņa piedāvātais risinājums – dzīve ārpus Saules sistēmas. Savukārt zinātnieki no Pasaules dabas fonda, apkopojot zinātnieku pētījumus no visas pasaules, jau 2002.gadā secināja, ka lai cilvēce spētu izdzīvot un apmierināt savas pašreizējās strauji augošās vajadzības, 2050.gadā tai vajadzēs okupēt 2 planētas, kuru izmēri ir līdzīgi Zemei.
Ko mēs varam secināt: vienīgais pamatojums vairuma zinātnieku vēlmēm sameklēt cilvēcei apdzīvojamu planētu ir tas, ka Zeme būs tik tālu sabojāta, ka dzīvot uz tās vairs nebūs iespējams. Tāpēc plāni par cilvēces dzīvi ārpus Saules sistēmas ir jāvērtē, lietojot salīdzinājumu ar žurkām, kas bēg no grimstoša kuģa. Atšķirība tikai tāda, ka šo kuģi – mūsu planētu – mēs paši esam izpostījuši un arī tās priekšlaicīga bojāeja būs mūsu noziedzīgās darbības rezultāts.
Planētu apdzīvošanas plāni
Pirmā planēta, kuras vārds tika minēts saistībā ar cilvēces pārcelšanos, bija Mēness. Tas ir Zemes dabiskais pavadonis un Zemei vistuvāk esošā mūsdienu zinātnieku atrastā planēta. Taču Mēnesim nav atmosfēras, un uz tā nav atrasts arī ūdens. Ja uz Mēness uzceltu pilsētu, tā būtu nepārtraukti jāapgādā ar gaisu, ūdeni un cita veida pārtiku.
Liekas, visvairāk traģisko cilvēces nākotni apzinās tieši amerikāņi un ne bez iemesla, jo ASV ir viena no valstīm, kuras iedzīvotāji visstraujāk izlieto dabas bagātības un rada aptuveni 36% no pasaules piesārņojuma. 2005.gadā tieši NASA toreizējais vadītājs Maikls Grifins (Michael D. Griffin) bija tas, kas paziņoja, ka viņš nezin tieši kad, bet pienāks diena, kad cilvēki kolonizēs visu Saules sistēmu un pēc tam telpu ārpus tās. Viņaprāt, būtu ļoti svarīgi, ja to izdarītu tieši amerikāņi. Ar katru gadu tiek palielināts NASA budžets, kas 2010. gadā sasniegs 18 686 miljardus ASV dolāru, no kura liela daļa paredzēta Visuma izpētes programmas Zvaigznājs (Constellation) īstenošanai. Šajā programmā bija paredzēts līdz 2020.gadam izveidot pastāvīgu apdzīvojamu bāzi uz Mēness, kā arī nogādāt cilvēkus uz Marsa. Nesen Mēness bāzes celtniecība tika atlikta ekonomiskās krīzes dēļ. Nauda, kas paredzēta bāzes celtniecībai, tikšot novirzīta citiem Zvaigznāja uzdevumiem, tajā skaitā Marsa izpētei, ko NASA vadība atzina par vienu no galvenajiem darbiem. Neskatoties uz to, NASA praktiskā darbība rāda, ka tās interese par Mēnesi nav zudusi, jo šogad jūnijā NASA paziņoja par saviem plāniem apšaudīt Mēnesi ar raķetēm, kurām atbilstoši astronautu plāniem vajadzētu radīt Mēness virsmā krāterus, kas parādītu, vai zem Mēness virsmas nav apslēptas sasaluša ūdens krātuves. Savukārt šā gada augustā NASA ziņoja, ka sadarbībā ar Indijas Kosmosa izpētes organizāciju (ISRO), ledu uz mēness mēģinās atrast, izmantojot satelītus.
Savukārt NASA sabiedrotie – zinātnieki no Arizonas Visuma Attīstības kompānijas Paragon (Paragon Space Development Corporation) ieplānojuši eksperimentu, kura laikā uz Mēness tiks izveidots sakņu dārzs, lai pārliecinātos vai uz Marsa iespējams izaudzēt pārtiku to astronautu apgādei, kas nākotnē veidos koloniju uz Mēness. Dārzu uz Mēness plānots nogādāt aptuveni 2012. gadā.
Bez Mēness aizvien biežāk tiek minēts Marsa vārds. Marss ir Zemei diezgan tuvu esoša planēta ar atmosfēru un uz kuras kādreiz ir bijis ūdens. Daudzi zinātnieki tieši Marsu uzskata par cilvēku dzīvei piemērotāko planētu un domā, kā Marsu padarīt apdzīvojamu. Sabiedrībai ir pieejamas ziņas par NASA plānu sadarbībā ar Eiropas kosmosa aģentūru ap 2030–2040 gadu uz Marsu nosūtīt astronautu komandu ar visu dzīvei un izpētei vajadzīgo aprīkojumu. Lidojums, kas labākajā gadījumā ilgtu vienu gadu, prasītu milzīgas izmaksas, un tāpēc ir zinātnieki, kas uzskata, ka astronautiem šis būtu vienvirziena ceļojums bez iespējas atgriezties uz Zemes un tikai tad, ja uz Zemes tiktu radītas kādas jaunas tehnoloģijas, Marsa pētniekiem varētu palīdzēt nokļūt atpakaļ.
Par to, cik ļoti patiesi ir ASV plāni kolonizēt Marsu, liecina arī fakts, ka ASV valdība daļu naudas, kas paredzēta Habla teleskopa darbībai, novirzīja programmai par Marsa kolonizēšanas izpēti. Bez ASV Marsu izpētīt plāno arī Krievija, kas šogad pavasarī sāka veidot modeļlidojumus ar nosaukumu Mars-500. Tā ir lidojuma imitācija, kas nozīmē, ka astronautiem ir jādzīvo un jāstrādā maksimāli līdzīgos apstākļos tiem, kādi varētu būt sagaidāmi īsta lidojuma laikā uz Marsu.
Pašreizējie atklājumi uz Marsa liecina vien par to, ka šī planēta kādreiz ir bijusi apdzīvota, bet nevis par to, ka tās apdzīvošana iespējama nākotnē. Lai arī vairāki atklājumi liecina par to, ka uz Marsa atrodamas atsevišķas dzīvības pazīmes, tomēr tās nepierāda to, ka uz Marsa būtu iespējams izveidot cilvēcei vajadzīgus dzīves apstākļus. Marss kā planēta pašreiz lēnām mirst, tāpat kā jebkurš cits savu aktīvo darbību beidzis debess ķermenis. Saistībā ar Marsu daļu zinātnieku satrauc vēl kāds notikums: aptuveni 2/3 no visiem uz Marsu nosūtītajiem gaisa kuģiem cietuši neveiksmi. Šis fakts skaidrojams ar nosūtītajām izpētes iekārtām neuztveramu citplanētiešu esamību uz šīs planētas, kam nav vēlama cilvēku klātbūtne.
Profesors S.Hokings uzskata, ka Saules sistēmā vispār nav nevienas planētas, uz kuras cilvēce varētu dzīvot, bēgot no Zemeslodes, tāpēc tai būs jāmeklē dzīvesvieta ārpus Saules sistēmas. Zinātnieki to arī dara. Piemēram, NASA ir atklājusi savus plānus palaist kosmosā satelītteleskopu, kura mērķis ir meklēt apdzīvojamas planētas tuvējās zvaigžņu sistēmās. Pagaidām vienīgā zinātnieku atrastā Zemei līdzīgā planēta ir "581 c", kas atrodas Svaru zvaigznājā vairāk nekā 20 gaismas gadu attālumā no Zemes un riņķo ap zvaigzni "Gliese 581”. Tās masa ir 1,5 lielāka nekā Zemei. Spektrālā analīze parādīja, ka uz šīs planētas ir ūdens un skābeklis un pēc zinātnieku domām tā varētu būt apdzīvota. Lai parastā raķete līdz tai aizlidotu vajadzīgi aptuveni 10 000 gadi, tāpēc zinātnieki meklē tai līdzīgu planētu, kas atrastos tuvāk Zemei.
Planetārās katastrofas atkārtojas
Jau tālā pagātnē cilvēce bija sasniegusi noteiktu attīstību, kas deva tai iespēju veidot Zemei līdzīgu dzīvi uz citām planētām. Jāpiebilst, ka tolaik cilvēcei pieejamais zināšanu daudzums un prasmes, kas izpaudās unikālu tehnoloģiju izstrādē un spējā norises dabā izmantot savā labā, bija nesalīdzināmi pārākas par mūsdienu cilvēces ieguvumiem. Diemžēl strauja apziņas degradēšanās šo vēlmi īstenot neļāva. Degradācija senajiem cilvēkiem līdzīgi mūsdienu cilvēcei izpaudās tieksmē dažādas tehnoloģijas un dabas spēkus vērst pret citiem sugas pārstāvjiem, sadarbību pārvēršot cīņās par varu. Visos laikos cilvēces vēsturē augsts zināšanu un prasmju līmenis, kas tiek īstenots pretēji dabā noteiktajai kārtībai, izraisa planetāru katastrofu. Tas ir veids, kādā Zeme atbrīvojas no tiem Zemes apdzīvotājiem, kas konstruktīvas sadarbības vietā izvēlējušies vardarbību un parazītisku dzīvesveidu. Tā, piemēram, milzīgos plūdos savulaik bojā aizgāja lielākā daļa atlantu. Tikai neliela daļa no atlantiem saņēma brīdinājumus un paspēja izglābties. Atlanti ir bijušie Zemes apdzīvotāji, kas savā attīstībā bija daudzkārt pārāki par mūsdienu cilvēci.
Pēc katastrofas dzīvi palikušajiem notikušais ir mācību stunda. Viņu dzīve uz Zemes noteiktu laiku līdzinās ellei. Tad pamazām, atjaunojot sadarbību ar dabu un kārtību uz Zemes, cilvēce nonāk līdz tādai attīstības pakāpei, ko varētu nosaukt par Paradīzi. Kādu laiku cilvēki dzīvo, baudot to laimi, ko spēj gūt tikai ar dabu vienota būtne, kas izpratusi un veic savus uzdevumus uz Zemes. Pēc tam cilvēkos atkal uzvar ļaunās tieksmes un cilvēki piedzīvo jaunu planetāro katastrofu. Pavisam nesen 14 zinātnieku grupa izplatīja paziņojumu, kas pamatojas uz vairāk nekā 24 000 zinātnisko publikāciju. Pētījums atklāja draudīgu ainu – vairākas pazīmes liecina par to, ka ir sākusies kārtējā Zemes apdzīvotāju masveida izmiršana. Zinātnieki uzskata, ka tā būs sestā planētas vēsturē, un pirmie draudus dzīvībai saņems Austrālijas un Jaunzēlandes iedzīvotāji.
Daudzi zinātnieki, kas konstatējuši šo planetāro katastrofu atkārtošanos, saista to tikai ar Zemes klimata izmaiņām un uzskata, ka cilvēki to nekādā veidā neietekmē. Tomēr patiesība ir tieši otrāda un izsecināma arī saprātīgi padomājot. Zeme ir dzīvs organisms, kas veic Visumā noteiktus uzdevumus, vēlas pilnveidoties. Kāpēc tai vajadzīgas šīs briesmīgās katastrofas, kurā cieš tik daudz būtņu un arī pati Zeme?
Rezultātā cilvēkiem nekad visas Zemes vēsturē nav izdevies izveidot dzīvi uz citām planētām, lai arī dažādos laika posmos bijuši cilvēki, kuriem pieejamās zināšanas un attiecīgi tehniskās iespējas bijušas nesalīdzināmi pārākas par mūsdienu cilvēkiem zināmajām. Pašreiz, lai arī cik ātrus un tālu lidojošus aparātus ceļojumiem Visumā, cilvēce neradītu, citu planētu apdzīvošana ir neiespējama. Tas tāpēc, ka cilvēce ar savu darbību nespēj iekļauties kārtībā, kas ir noteikta dabā. Pirmkārt, nezināšanas dēļ, kādam nolūkam un kā darbojas daudzās dabas dzīvības izpausmes. Otrkārt, cilvēki, nepārzinot dažādu dabas veidojumu uzdevumus un darbību, sabojā tos, iznīcina un pārveido. No to sastāvdaļām rada jaunus, pat tad, ja šie jaundarinājumi rada tūlītēju kaitējumu dabai, nemaz nerunājot par to, ka bieži neizmērojamas kaitīgas sekas rodas ilgstošākā laikā. Tādā veidā cilvēce tuvina sevi un arī mūsu planētu bojāejai. Šeit vietā ir matemātikas profesora Andra Buiķa teiktais, vērtējot cilvēces iespējas sākt dzīvi uz citām planētām: „Es pārstāvu to viedokli, ka Zeme ir jāuztver kā superdzīva būtne. Mēs nekur projām netiksim, jo kaut kādi augstāki spēki mums neļaus nekur braukt cūkot. Mēs neesam nekādi okupanti, kas pieķēzī vienu vietu un citā vietā turpinās savu eksistenci un ķēzīsies arī tur.” Līdzīgi uzskata arī H.Rīvs norādot, ka viņš noraida to zinātnieku pieeju, kas plāno cilvēci pārcelt uz citu planētu tajā situācijā, kad no tā būs atkarīga cilvēku dzīvība. Viņaprāt, fakts, ka mēs neesam spējuši saglabāt dzīvību uz savas planētas, nozīmē, ka arī uz citas planētas mēs nespēsim to izdarīt.
Katru dienu daudzās pasaules valstīs notiek visdažādākā veida katastrofas. To izplatības robežas palielinās un biežums pieaug. Zinātnieki vēsta par globālu katastrofu neizbēgamību, kas izraisīs Zemes reljefa izmaiņas arī Latvijā, pārbīdīs kontinentus, radīs jaunus, bet daļa pašreizējo nogrims ūdens dzelmē. Pavisam nesen mēs saņēmām ziņas par zemestrīci ar tās epicentru Latvijā. Salīdzinot ar zinātnieku paredzējumiem, šis ir tikai niecīgs sākums postošajiem notikumiem Latvijas nākotnē. Kā jau minēju, tādā veidā Zeme atbrīvojas no parazītiem – savtīgiem, aprobežoti domājošiem cilvēkiem. Tiem, kas izdzīvos būs iespēja atjaunot kārtību uz Zemes, pilnveidoties, lai iegūtu vajadzīgo izpratni un praktiskās spējas savu zināšanu īstenošanā, lai nākotnē turpinātu apdzīvot kādu citu no Visuma planētām.
Vajadzīgi kvalitatīvi jauni cilvēki
Cilvēku dzīve uz nākotnes planētas krasi atšķirsies no mūsdienu zinātnieku iedomātās. To zinātnieku, kas plāno cilvēku ievietot skafandrā un pārcelt uz citu planētu ar īpašu lidojošo kuģu palīdzību, līdzi ņemot visu cilvēka mantību. Šis un tam līdzīgie plāni tikai parāda, cik tālu cilvēce atrodas no šī uzdevuma atrisinājuma. Vēl vairāk – izredzes mūsdienu cilvēcei pārvietoties uz dzīvi uz citām Visuma planētām, pamatojoties uz pašreiz nepilnīgo un izkropļoto cilvēces izpratni par dabas likumsakarībām – līdzinās nullei.
Cilvēkam būs jāspēj pašam sevi pārvietot neierobežotā attālumā bez jebkādām palīgierīcēm. Cilvēks spēs labvēlīgā veidā ietekmēt dažādus spēkus dabā, piemēram, gravitāciju, elektromagnētisko mijiedarbību un daudzus citus, no kuriem lielu daļu mūsdienu zinātnieki vēl nav atklājuši. Šo prasmju pamatā būs augstvērtīgas zināšanas un spēja tās īstenot atbilstoši dabas likumsakarībām. Pirmais vajadzīgo spēju apliecinājums būs cilvēces praktiskā darbība, atjaunojot un sakārtojot procesus uz Zemeslodes. Nākamais šo sākotnēji radīto dabas veidojumu pilnveide, kas būs liecība tam, ka cilvēks, pirmkārt, ir izpratis to, kā darbojas daba kā vienots veselums un arī to, kā strādā tās atsevišķās sastāvdaļas. Izpratne par dabā esošā darbības un attīstības priekšnoteikumiem virzīs cilvēci pilnveidot un papildināt jau dabā radīto. Tas ir pavisam cits darbības veids – pretējs mūsdienu praktizētajai antizinātniskajai darbībai. Jau pirms aptuveni 100 gadiem cilvēks, kurš tiek uzskatīts par mūsdienu astronautikas un aerodinamikas pamatlicēju, Konstantīns Cialkovskis (Константин Циолковский; 1857–1935) nevis vienkārši stāstīja par iespējām lidot Visumā, bet arī prātoja par nākotnes dzīvi Visumā kā neizbēgamību, kā īstenību, kas sagaida cilvēci. Pēc viņa domām tā, kas būs to spējīga izdarīt, būs – nākotnes civilizācija. No šī skatu punkta Cialkovskim tiekšanās uz Visumu bija stratēģisks plāns mūsdienu cilvēku attīstībai un viņa kosmiskās jeb kārtības filozofijas uzdevums bija sagatavot cilvēci īstai fiziskai dzīvei uz kādas citas planētas Visumā. Par pamatu šai iespējai izvirzot cilvēka attīstību līdz tādai pakāpei, kurā nākotnes cilvēks no mūsdienās dzīvojošā vairuma atšķirsies tikpat ļoti kā mūsdienu cilvēki atšķiras no pērtiķa.
To, ka mūsu planēta reiz beigs savu dzīvi, zināja daudzas senās tautas, par ko liecina zināšanas, kas saglabājušās no mūsu tālajiem senčiem. Par cilvēcei paredzēto dzīvi uz citām planētām liecina arī dažādas reliģijas to sākotnējā neizkropļotajā veidā. Arī Jaunajā Derībā, kas atspoguļo viena no cilvēces skolotājiem Jēzus Kristus mācīto, vairākkārt norādīts, ka cilvēcei tiks dota cita Zeme un debesis. „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.”(Atkl. 21:1)
Inta Grīnberga
E-pasts: inta.grinberga @ inbox. lv
