›

Tukšums 1

0 0

Mazliet pasīvi, pat bēdīgi un skumji. Aizdedzini manu kreiso roku un saki, ka ir jauns rīts, kaut gan tas nav no labākajiem variantiem, bet dzirdot atkal un atkal šīs saplēstās skaņas nav mans prieks, tikai dažas vēl ir palikušas, kuras palīdz atklāt patiesību par mani un skatīties mazliet uz sevis- pa labi. Šķiet, ka sāku ienīst sevi vēl vairāk kā vakar. Tukšums un klusums manī un velta laika šķiešana, manuprāt. Tur aiz durvīm tā pati ikdienas rutīna, kas tukšo manu sirdi ar vien dziļāk. Tukšums urbjas manī un atņem spēkus līdz pilnīgam aptumsumam manās acīs un pat asarām un naidu un arī slāpēm pēc ūdens, tīra ūdens, tas, kas tek pazemes dūņās, kuru nav garšojis neviens un pat redzēji, kur nu vēl saodis. Jums nav ne jausmas par ko iet runa, vai ne? Tikai retais ieinteresētos un turpinātu lasīt šo palīdzības saucienu, tāpēc rakstīšu vēstuli sev, jo retais ir gandrīz nesasniedzams. Sev-nepacietīgajai būtnei, kas nespēj kontrolēt vairs savas domas un ikdienu padodas ar vien vairāk. Un atkal asara acs kaktiņā cenšas tikt ārā, jo ik minūti, reizēm pat ik sekundi mani māc doma, kas mani ir apgaismojusi visā pilnībā, ka esmu nolādēti nelaimīga un tas ir kā lāsts, tam, cik ļoti es vēlētos atbrīvoties un ieelpot. Kāpēc tad nelaimīga, kas tad nu? Tādu vispārīgu jautājumu es sev uzdošu, bet kurš tad atbildēs? Ja jau vēstule ir man, Nē es gan neatbildēšu, jo es nezinu atbildi. Varbūt es tagad meloju sev un datoram, bet konkrētu iemeslu nav. Varbūt to vienīgi varētu nosaukt par nolaidību un sevis pazemošanu un necieņu. Kam tad par godu tas? Ak vai, piemirsu man pašai. Cik, gan es varu dusmoties uz sevi. To varbūt pateiks laiks. Sevi atrisināt būs grūti, jo esmu sarežģīta mīkla, un atkal tukšums. Beigšu šodien, vismaz tieši tagad (20:19, ceturtdiena), jo tukšums mani mīl vairāk, kā pašas māte, šķiet, kura 5 minūtes iepriekš pavēra durvis un naidīgi pavērās, tā it kā es būtu izdarījusi noziegumu. Un atkal vainas apziņa ne par ko. Skumji, man liekas, jo tukšums, tukšums, tukšums.... (22:59, tā pati ceturtdiena) Neesmu droša par to kā jūtos. Nezinu kāpēc es to daru, proti, rakstu... Varbūt vieglāk, varbūt drošāk...Atbildes vienkārši nav. Iedomājos vai pārējiem ir gadījies kaut reizi tā, kā man tagad, kad bailes no sevis un bailes no visa, tāpēc, ka esmu pagrimusi un pasīvi nelaimīga un vairs pat nespēju paklausīt savai balsij, kas man ir kā māsa, labākā draudzene un tuvākais cilvēks uz pasaules. Es padevos, neatsaucos pat balsij, tāpēc arī viņa pašlaik mani ir pametusi. Tātad joprojām tukšums, ja jau atkal esmu nonākusi pie šāda risinājuma. Asaras kaut kur aizkavējušās, laikam samiegojās un šodien mani liks mierā, jo nolādētais, nesaprotamais garastāvoklis māna mani un dod zīmi asarām tikai tad kad ir pats nepiemērotākais laiks tām....Tikko pārlasīju rakstīto, izlaboju mazo kļūdiņu un devos tālāk...tukšumā. Nav ko rakstīt, manī valda tukšums un nīkulība, centīšos ieslēgt filmu, kuru jau šodien pusdienu centos ieslēgt, bet izrādījās bezcerīgi. Centīšos vēl, saka, ka labs nāk ar gaidīšanu. Ha, rakstot iepriekšējo rindiņu iesmīnēju, jo zinu, taču, ka pie manis labs nenāk nekad. Tikai ilgas vai Tukšums...Tie man ir pazīstami, tik pazīstami, ka viņu priekšā es jūtos atspringusi un ne par ko neraizēdamies vienkārši sapņoju savu bezcerīgo dzīvi tālāk......