Šis stāsts sākās pirms sešiem gadiem. Tas ir visai vienkāršs, lai neteiktu - banāls. Krievijas pilsone Natālija Zarubina no maza miestiņa pie Jaroslavas aizbrauc dzīvot uz Portugāli. Tur no sava drauga, Portugāles pilsoņa paliek stāvoklī, bet pēc tam ar viņu izšķirās. Portugālē piedzimst Natālijas meita Aleksandra. Krievijas pilsones dzīves apstākļi Portugālē ir skarbi un kaimiņi - pavecāks pāris iežēlojas par mazo, nošņurkušo meitenīti, un paņem viņu pie sevis.
Portugāļu audžuģimenē, kur meitenīte mitinājās līdz šim, viņu sauc par Sandru. Meitene pie viņiem nodzīvoja vairākus gadus. Ko šai laikā darīja meitenītes māte - īsti nav zināms. Viņa kādu brīdi dzīvoja Portugālē, pēc vienas versijas strādājot par oficianti, pēc citas - nodarbojoties ar prostitūciju un uzdzīvojot. Natālija Portugālē uzturējās nelegāli un pie meitas ciemos nebrauca. Tomēr, kad viņu par nelegālu uzturēšanos no valsts izraidīja, Natālija vērsās tiesā un atguva Aleksandru.
Raudošo meiteni, kas krieviski nesaprot ne vārda, atņēma audžuvecākiem, iesēdināja lidmšīnā un atveda uz Krieviju. Pirmā lieta, ko Maskavas lidostā izdarīja viņas māte - nopirka pudeli alus, un uzšāva joprojām činkstošajai meitenītei pa muti. Jaunajā mājvietā ir viss kā pienākas - ģimene dzīvo pussagruvušā būcenī bez ērtībām, Aleksandras sunītis ir nonācis pie ķēdes, bet jauniegūtā, mūždien iereibusī māte nekautrējas bērnu iekaustīt pat TV kameras priekšā, paužot savus uzskatus par brīvo, eiropejisko audzināšanu. Telekompānijas NTV sižets par meitenītes jauno, skaisto dzīvi ir sacēlis lielu ažiotāžu Krievijā. Tikmēr Aleksandras audžuvecāki turpina cīnīties un vāc parakstus petīcijai.
