Omaira bija 13 gadus veca kolumbiešu meitene, kas dzīvoja Armero pilsētā kopā ar vecākiem, brāli un onkuli. Kādā novembra naktī viņa un viņas ģimene pamodās no drausmīga trokšņa - no netālu esošā vulkāna uz viņu pusi plūda vulkānisks šķidrums - lahars - kaut kas līdzīgs ūdens, dubļu un vulkānisku iežu upei, kas noslaucīja visu savā ceļā. Omairas ģimene devās uz kalniem, lai paglābtos, bet pa ceļam pakrita meitenes brālis un viņa apstājās, lai censtos brāli atbrīvot.
Viņa nepaspēja aizbēgt un tika iesprostota zem betona, lahara un pašas mājas drupām. Kad glābēji centās viņu atbrīvot, viņi secināja, ka meitenes kājas ir tā iesprostotas, ka nav iespējams viņu dabūt laukā; glābēji palika blakus meitenei, kaut arī nespēja neko darīt, lai viņai palīdzētu.
Trīs dienas Omaira bija iesprostota līdz kaklam, viņa mocījās, bet centās tai pašā laikā būt stipra un saglabāt skaidru apziņu. Brīžiem viņa pat lūdza apkārtējos doties mājās, lai viņi varētu atpūsties.
Trešajā naktī viņai sākās halucinācijas; gangrēna un hipotermija bija meiteni pieveikušas.
Viņa ir palikusi daudzu cilvēku atmiņā tieši ar to, ka, kaut arī bija vēl tikai bērns, spēja saglabāt mieru un apziņu pat tik traģiskā situācijā kā šī.
Tādas Armero pilsētas vairs nav, vulkāns vienas nakts laikā bija nogalinājis 25'000 no 30'000 cilvēkiem, izdzīvojušos novirzīja uz tālākām pilsētām. Armero vietā tagad ir tikai daudz krustu, kas atgādina par dabas neparedzamību.
