Spoku labie darbi 354

m quot m: Ou jā - reti kad daru ko labu :D Nē nu tik traki jau nav. Bet nu pirmais kas nāk prātā - pirms 2 nedēļām braucot no darba (sanāk braukt ar 22. (lidostas) autobusu. Nu kā vienmēr šur tur pa tūristam. Un bija viens tāds pavecs kas stresaini skatījās GPS un kartē. Neko nevienam neprasīja, bet padomāju - pietiekami daudz taksisti un bārmeņi radījuši sliktu priekšstatu par valsti. Un pašam ar tāds labs garīgais bija. Pajautāju kas džekam par problēmām. Nu tad viņš vilka ārā visas savas viesnīcas biļetes un adreses katrā ziņā bij jau dikti pa tālu aizbraucis, bet es viņu iesēdināju vajadzīgajā transportā, pastāstīju kur jākāpj ārā utt... baigi pateicīgais bija un man pašam ar tā forši ap sirdi palika :D Nu katrā ziņā nekas īpašs, bet patīkami :D

Blizzard:es gāju uz skolu un priekšā redzēju večiņu, kas vaidēja un gulēja uz ielas. Es pienācu klāt un paprasīju, vai viss kārtībā. Viņa atbildēja, ka kāju salauzusi un to skaidri zinot. Viņa paslīdēja uz ledus turpat blakus. Es izsaucu ātros, sagaidīju tos. Pirms tam večiņa lūdza pateikt manu vārdu. Es pateicu. Mans tēvs strādā par izpilddirektoru Rēzeknes siltumtīklos un viņa uzreiz saprata kā dēls es esmu un pateica, ka labu dēlu izaudzināja. Tad viņa vēl palūdza aiznest viņas somas pie māsas, kas dzīvoja blakus ielā. Bet šajā stāstā galvenais nav mana izpalīdzība, bet tas, kā daudzi rēzeknieši vienkārši pagāja garām neliekoties ne zinis un daži citi pat pabrauca garām nekaunīgi skatoties uz mums, bet pat neapstājoties. Biju nedaudz izbrīnīts par to, ka var šitik vienaldzīgi izturēties pret nelaimē nonākušo cilvēku. Nu bet tā laikam ir Rēzekne...

Lilitinja: Esmu daudz ko palīdzējusi, bet visvairāk esmu palīdzējusi tiem nedzirdīgajiem cilvēkiem - tulkot, kad dzirdīgs cilvēks kko runā un protams ir bijuši stulbas situācijas, ka cilvēki ķēmojās un apvaino nedzirdīgos cilvēkus, jo viņi savā starpā sarunājas ar zīmju valodu un tā ir viņu valoda un tas ir normāli. Un man nācās viņus aizstāvēties un pateikt viņiem, lai pārtrauc, bet viņiem mute bija vaļā par to ka es runāju un ka es viņus aizstāvu un tāpēc apklusa. Nedzirdīgiem un dzirdīgie ir cilvēki, tikai katram sava valoda.

Lieniitee: Tātad... uzskatu, ka vislabākais darbs ar kuru es lepojos ir... tadadāām - Izglābu četrus kucēnus, kuri biji ielikti kastē, kaste apvilkta ar skoču un nolikta uz vilciena sliedēm. Suņukus, izglābu un atradu visiem četriem mājas :) Bet protams, šajā vasarā centos būt superlabais pilsonis un zvanīju 112, tik daudzas reizes, ka viņa labprāt bloķētu manu numuru :D Zvanīju viņiem saistībā ar kautiņiem, kāds vīrietis mēģināja savu sievu dārzā ar lāpstu nosist, laikam jau izglābu viņu, vēl par dzērājiem, kuri mētājās ielas malās un daudz ko citu :)

WIFI: Es izglābu kaķīti kurš izskatījās ka būtu nesen piedzimis. Kāds cilvēks bija viņam ap kaklu piesējis akmeni un iemetis Gaujā , bija rudens un ūdens nebija silts bet man bija vienalga es lecu ūdeni un izvilku kaķīti. Protams mamma uz mani sāka ārdīties ka es varēju saslimt vai noslīkt bet beigās es viņu pierunāju ka mēs varam paturēt kaķi viņš tagad ir izaudzis viņam ir apmēram 2 gadi. Es viņu nebūtu izglābis ja viņš nebūtu skaļi ņaudējis !!!

robstena16: vēlējos pastāstīt, ka īpaši neaizraujos ar labiem darbiem, ja nu vienīgi kādreiz kādu santīmu pie kases iemetu ziedojumu traukos, bet tas tā... visu dzīvi esmu dzīvojusi cepuri kuldama, bet sākoties šai ziemai, es uzņēmos diezgan smagu darbu. jautāsiet kādu? jau kopš novembra katru dienu eju pie savas vecvecmammas. viņai jau ir 93 gadi un kājas laikam vairs nav no jaunajām, un tā nu es viņai visu pārtiku pienesu klāt. man jau ir iestājusies rutīna-vispirms skola un tad uzreiz pie vecvecmamma, tad mājā un tad ārā...:) esmu sapratusi, ka ir jauki redzēt vecvecmammas silto smaidu un lielās pateicīgās acis... es ļoti lepojos ar sevi...

logout: Reiz izglābu mazu sunīti, no liela milzeņa, kas to centās nokost. Skats bij tiešām briesmīgs, jo lielais bija jau sagrābis mazo aiz rīkles un plosīja pa zemi. Mazajam paveicās arī tāpēc, ka viņam bija blusu siksniņa. :D Tā bija pārkosta, bet līdz ar to nevarēja uzreiz kaklu pārkost. Es neapjuku, pieskrēju un saķēru lielo milzeni aiz astes un ar asu, spēcīgu kustību atrāvu nost. Viņam laikam baigi iesāpējās un tā kā tas bija negaidīti un neizrādīju ne mazākās bailes, tad palaida sunīti vaļā un paskrēja nost. Paņēmu mazo uz rokām un nesu mājās (zināju, kam viņš pieder). Lielais suns gan vēl izrādīja interesi "noveidot" mazo un riņķoja, kamēr gāju, ap mani, bet saka, ja suns nejūt bailes, tad neuzdrošinās tuvoties. Baigi jau īstenībā noriskēju, jo suns varēja mani sakost, tādēļ, bērni, neatkārtojiet to mājās! ;) Beidzās viss labi, mazais suņuks bija pārbijies un mazliet sakosts, jo kā jau teicu, arī blusu siksnai ir sava loma. :D

zirdziniece: Čau! Principā ,labos darbus cenšos darīt ik uz sola! Bet prātā iekritis viens gadījums ,kad mēs ar mammu aptuveni pirms kādiem 4 gadiem ,gājām garam Vērmanes dārzam ,bija vasaras vakars ,pūta diezgan salts vējiņš, piepeši es ieraudzīju uz trepītēm sēdošu tantuku ap kādiem 80 gadiem. Mēs ar mammu jau grasījāmies iet garam ,bet tad nodomājam kādēļ 80 gadīga "vecenīte" plkst 20:00 viena pati ,plānā kleitā sēdētu uz trepēm. Piegājām klāt ,pajautājam kas tantiņai noticis , viņa atbildēja ,ka iet uz veikalu , viņa sēdēja naudiņu rociņā saspiedusi. Tā kā bija pietiekami vēss nolēmām palīdzēt sievietei nokļūt mājas, kad pajautājām adresi , viņa nevarēja atbildēt kur dzīvo ,jo neatcerējās . Man , kā par nelaimi, kā vienmēr svarīgos brīžos bija izlādējies telefons ,apstājas arī garām ejošie cilvēki un piezvanīja policijai un ātrajai palīdzībai, pēc ilgākas spriedelēšanas, atklājas ka kundze bija pazudusi jau 3 dienas ,un visi viņas ģimenes locekļi ļoti uztraucas par savu māmuļu ! Viss protams beidzas laimīgi, vecmāmiņa tika nogādāta mājas ,un mēs aizgājām ar smaidu uz sejas par labi padarītu darbu :) Protams šis, jau nav vienīgais labais darbs, ko esmu padarījusi ātri uzskaitot -esmu noziedojusi 100ls Dzīvnieku patversmei, izglābu no drošas nāves gaļas kombināta visbrīnišķīgāko zirgu, esmu palīdzējusi uz ielas sasirgušam jaunietim, kam kā izrādās bija epilepsija, savu kaķi esmu paņēmusi no ielas, suni no patversmes un tā jau varētu ilgi, ilgi uzskaitīt. Gribu novēlēt citiem nebūt vienaldzīgiem ,bet palīdzēt saviem līdzcilvēkiem līdzīgās situācijās!