Daži interesanti fakti par smiekliem. ***
Amerikāņu psihologs Roberts Provains 10 gadus pētīja cilvēku smieklus visdažādākajās situācijās un noteica, ka smieklu cēlonis ne vienmēr ir kāda asprātīga piezīme vai līdz šim nedzirdēta anekdote, bet gan otra cilvēka klātbūtne. Uz joku ar smiekliem reaģēja mazāk kā 20 procenti cilvēku. Lielākā daļa no viņiem smējās, atbildot uz diezgan banālām frāzēm: “Skaties, re kur Andrejs!” “Tu esi pārliecināts?” “Prieks bija iepazīties ar tevi!”
Kompānijā smiekli rodas 30 (!) reizes biežāk nekā situācijās, kad cilvēks ir viens pats. Lai cik laimīgi mēs nebūtu, paši priekš sevis mēs taču nesmiesimies – tas ir kaut kā muļķīgi. Smaidīt vai sarunāties ar sevi – to jā, mēs mēdzam darīt, taču smieties nē... Jāsecina, ka smiekli ir īpašs signāls, ko mēs raidām apkārtējiem.
Psihologs novēroja, ka tie cilvēki, kas stāsta, smejas vidēji pusotru reizi biežāk, nekā tie, kas klausās. Turklāt vēl sievietes, kas stāsta, smejas divas reizes biežāk, nekā vīriešu dzimuma klausītāji. Bet vīriešu dzimuma stāstītāji nedaudz retāk par savām klausītājām – sievietēm. Klausītāji smejas biežāk, ja stāstītājs ir vīrietis, nevis sieviete. Acīmredzot smieklu galvenie “stimulatori” sabiedrībā ir vīrieši, bet sievietes īpaši ātri reaģē uz šiem stimuliem. Vai jūs to zinājāt?
***
Tas, ka smiekli psiholoģiski palīdz atbrīvoties no stresa, nav jāatgādina – visi taču zina, ka tie smiekli, kas liek smieties “līdz pat asarām”, spējīgi izkliedēt jebkuru mākoni, kas ir pie horizonta (domājams, pie dvēseles horizonta, protams). Vēl viena ļoti veselīga un daudzsološa smieklu īpašība ir tā, ka smiekli spējīgi noņemt sāpes.
***
1950. gadā kādā amerikāņu televīzijā pirmo reizi tika izmantoti smieklu ieraksti. Pēc Pirmā pasaules kara milzīgu popularitāti Amerikā ieguva garīgās mūzikas ieraksti, kas ik pa laikam tika pārtraukti ar smiekliem. Šādu efektu savās platēs izmantoja Luiss Armstrongs, Vudi Germans, Spaiks Džons un citi džeza korifeji.
Psiholoģijas studentiem piedāvāja noklausīties 18 sekunžu garu smieklu lēkmi. Pēc pirmās noklausīšanās puse studentu, atbildot uz fonogrammu, sāka smieties, bet vairāk kā 90 procenti pasmaidīja. Tomēr ar katru nākamo noklausīšanos smaidīgo un smejošo studentu skaits mazinājās. Desmitajā noklausīšanās reizē smējās tikai trīs no 128 cilvēkiem, un aptuveni 75 procenti studentu fonogrammu nosauca par neizturamu un nepatīkamu. Acīmredzot, kad smieklus daudzas reizes atkārto, tie kļūst kā ļauns joks vai zobgalība. Lūk, tā!
p.s- Autors nēsmu es , Ņemts no pasaules psihloģijas!
