Beidzot uzspīdēja saule. Tā bija vēl dzeltenāka par manu dzelteno pavasara vējjaku. Ar sniegpulkstenīšu parādīšanos pavasaris dzen prom ziemu. Putniem dziedot vasarīgas notis garastāvoklis bija ārkārtīgi pacilājošs un smaidīt lika pat īgnās tantes kas sēžot uz klaču soliņa kārtējo reizi izteica komentārus par manu apģērbu, matiem.
Ējot pa ielu saules iespaidā izskatījās ka pasaule ir kļuvusi labāka. Bet tā nebija pasaule bija kļuvusi tikai gaišāka – vizuāli.
Tur stāvēja viņa , melna kā nakts, tikai acsāboli balti kā zvaigznes. Viņa kā zvaigžņota nakts. Plūda kā tumsa ielās. Melnās drānās tērpusies, melnām acīm, varbūt arī melnām domām. Tik saistoša un interesanta, nezināma. Viņa apstājās pieturā. Gaidīja autobusu , cik nopratu. Tālumā bija dzirdami skaļi , uzspēlēti , mākslīgi smiekli. Meiteņu bariņš tuvojās . Komerciālās mūsdienu meitenes visas vienādas. Blondīnes, gariem pieaudzētiem nagiem,matiem . Viltotiem smaidiem u.t.t. Nezināmā sēdēja. Viņa klusēja. Nezināmā pat neveltīja skatienu viņām. Taču viena bija īpaša maita. Nicinošiem vārdiem viņa izņirgāja meiteni. Mana sirds lūza un jutos tā itkā šie pārmetumi tiktu raidīti manā virzienā. Viņa bēra vārdus kā pupas. Lamuvārdus, žargonvārdus. Noslēpumainā meitene klusēja. Apvainojumi neskāra viņu. Viņai iesita. Bet viņa turpināja klusēt. Viņai sita vēl un vēl. Es nevarēju saprast kādēļ? Es lauzīju galvu bet nevarēju saprast.
Viņa bija savādāka. Tāpēc viņu sita. Šokē , bet tā ir taisnība atšķirīgais biedē cilvēci. Bet vai kādreiz mēs esam centušies iepazīt atšķirīgo? Sadzīvot ar to? Kādēl mums ir jānicina vienam otrs tikai izskata dēļ? Tikai atšķirīgo domu dēļ. Kādēļ mēs vēlamies darīt pasauli līdzīgu , ja mums ir dota tik brīnišķīga iespēja būt dažādiem?...
Saule liekās pazuda. Pēdējo reizi iesperdama maita pazuda un pakaļastes arī.
Bet nezināmā turpināja sēdēt. Kā krītoša zvaigzne pār viņas vaigu ritēja asara...
