Nav jau tā, ka letiņi neko nedarītu lietas labā. Esam tikuši līdz tādam līmenim, ka Roņu salas veikalos (veselos divos) pieņem Latvijas naudu. Pagājušajā gadā pat nosūtījām uz turieni savu lāci, kurš izrādījās pietiekami nenotverams priekš igauņiem, taču viņiem par laimi lācim tur nepatika un viņš atpeldēja atpakaļ uz mūsu zemītes krastiem. Re, pat dažas nedēļas atpakaļ latviešu bāliņi mēģināja iekarot salu. Veicot superslepeno operāciju tika iztukšotas stratēģiskās rezerves – alus kaste, nozagts smagais auto, tomēr pārņemt savā varā smago tehniku gan neizdevās – ekskavators palika neiedarbināts. Dažus gadus atpakaļ radio SWH rīta programmā BeBe brokastis tika noskaidrots, ka patiesībā kūlu dedzina tādēļ, lai tās dūmi nomaskētu letiņu desantu šai salā.
Raugoties vēsturiski uz šo problēmu – kāpēc Latvijai nav Roņu salas nākas atkāpties pavisam senā pagātnē. Tieši pagātne arī deva Roņu salai tās nosaukumu, jo jau tās senākie cilvēkveidīgie apdzīvotāji nodarbojās ar roņu medībām. Tomēr tālākā tās vēsture ir cieši saistīta ar Latvijas piekrasti un …zviedriem! Vispirms Kurzemes bīskaps atļāva še dzīvot zviedriem, kuriem Gotlandē bija kļuvis par šauru. 1558.gadā salu principā, vienkārši pievienoja Kurzemes hercogistei. Taču 1621.gadā sala nokļuva Zviedrijas valdījumā. Pāris reizes Roņu salas iedzīvotājiem ir uzbrukuši arī pirāti, no kuriem par Zviedrijas lielais plecs nav spējis vietējos pasargāt.
Ziemeļu kara laikā Roņu sala nonāk Krievijas pakļautībā un atkal tā ir cieši saistīta gan ar Vidzemi, gan Kurzemi, gan arī Sāremā salu. Vietējos laiku pa laikam apciemo gan ciemiņi no Latvijas teritorijas puses, gan Igauņu puses, gan Somijas. Atbrauc pat franči, kuru vienīgais veikums bija akas izrakšana...pludmalē.
1915.gada 18.aprīlī, jau Pirmā pasaules kara laikā, Vācijas karaspēks izsēdās salā un padzina krievus.
Beidzoties Pirmajam pasaules karam un nodibinoties Latvijas un Igaunijas republikām problēma par salas piederību kļuva aktuālāka. Pastāv vairākas teorijas par to, kā Igauņi piedabūja roņsaliešus piekrist sevi un salu atdot Igaunijai.
Pirmais apstāklis, kas roņsaliešiem lika nosvērties par labu Igaunijai bija fakts, ka no 1918.gada novembra līdz 1919.gada maijam Roņu salas iedzīvotājiem nebija nekādu kontaktu ar cietzemi. Pa kara gadiem šiem bija sakrājušies aptuveni 16400 kilogrami ar roņu taukiem. Un loģiski, ka tos vajadzēja realizēt – iemainīt pret stratēģiskām lietām – sāli, ieročiem un munīciju, pamatīgu naudas summu un alkoholu. Tā kā igauņi jau labu laiku skatījās uz salas pusi, tad turp tika nosūtīts kāds virsnieks, kurš, sev par šausmām, pamanīja, ka pie salas piebraukuši vairāki latvieši. Manot ka nebūs labi, no Igaunijas valdības sekoja ļoti ātra rīcība – tika piesķirta nauda roņu tauku iegādei un uz salu nosūtīja ekspedīciju, kuras vadītājs bija kāds spekulants J. Pertsels. Pāris dienās izdevās vienoties un roņsalieši piekrita pievienoties Igaunijai. No salas atvestie tauki Tallinā sabojājās.
Latviešiem spēlīte bija beigusies. Vēlāk gan tika mēģinats Roņu salu atgūt piesaistot starptautiskās robežu komisijas utt., bet 1923.gada 1.novembrī Latvijas valdība izlēma, ka labu kaimiņattiecību vārdā sala, lai paliek igauņiem.
Tomēr, cik var spriest, tad labi vien ir, ka sala palika mūsu ziemeļu kaimiņiem. Vismaz ir par ko pasapņot un kur aizbraukt ciemos!
