Tie patiešām bija forši laiki, kopīgas atmiņas. Bet manas atmiņas par sākumskolas laikiem nebūt nav izsmeltas. Te būs vēl, jo pirmie skolas gadi, pirmās izdarītās muļķības un pirmās simpātijas nekad neaizmirstas. :)
Pārējās daļas:
http://www.spoki.lv/joki/Sakumskolas-erotika-/303310
http://www.spoki.lv/joki/Sakumskolas-erotika-3/362563
Ekskursijas un pārgājieni ar teltīm. Ar īpašu uzsvaru uz otro lietu. Nu tad beidzot, BEIDZOT mēs varējām būt kopā ar savas klases meitenēm arī pa nakti. Mēs zinājām, ka tas ir kaut kas ļoti labs, bet kas tieši mēs nezinājām, jo tolaik vēl nedzīvojām perversijas laikmetā. Protams, pēc kartupeļu un desiņu (šoreiz to desiņu, kas no veikala) cepšanas uz ugunskura, naktī džeki gulēja savās teltīs, bet meitenes savās, turklāt visbiežāk patiešām gulējām, nevis dauzījāmies apkārt meiteņu teltīm, cenšoties ieraudzīt to, ko nu katrs tur bija izsapņojis ieraudzīt. Laikam jau to, cik skaista viņa izskatās miegā. Pārsvarā gan no tā visa sanāca ieraudzīt, cik skaista izskatās viņas keda, kas lido tieši sejā.
Mīlestības vārdā. Ko tur daudz liegties. Pirmajās klasītēs, ja mēs zinājām, ka konkrēta meitene tur būs, mēs gājām uz vasaras talkām rakt grāvjus un melnām mutēm griezt ar nažiem nezāles ārā no betona celiņiem. Ja tur bija īstās meitenes, mēs vasarā gājām krāsot klasē galdus un krēslus, kā arī lakot grīdu, kaut arī tas viss bija vairāk vai mazāk brīvprātīgi un neviens mums nelika tur līst. Mēs līdām un gājām visur, kur gāja mūsu klases meitenes. Un mums vienmēr bija interesanti un jautri, jo tas nekad nebija tāds vienpusējs process. Mums laikam bija visu laiku foršākās klases meitenes. :)
Do not disturb!!! Nezinu kādā sakarā, bet tajos pašos klases vakaros mēs necietām, ka kāds ieradās kopā ar mammu vai tēti. Labi, batjkas lai nāk, jo tie pārsvarā visi bija sakarīgi un paši vairāk vai mazāk bērna prātā, bet tikai ne mammas. Patiešām nezinu, kāpēc. Laikam jau, lai viņas nepamana to pirmo klašu erotiku, kas virmoja gaisā, jo lai arī neko nedarījām, šķita, ka vecāki traucē. Bija gan reizes, kad kāds mistiskā veidā bija dabūjis kādu kagora vai sidra pudeli un tad visa 20 cilvēku banda no 1 litra dzeramā gāja „piedzerties” :D:D
Neatņemama starpbrīžu sastāvdaļa pirmajās klasēs bija spēle, kura noteikti daudziem liksies pazīstama un pat spēlēta. Visi sadalās divās grupiņās. Abas grupas apstājas viena pretī otrai, visi sadodas rokās, izveidojot divas cilvēku virknes. Un tad viena no grupām sauc:”Kaļim bam bam, na čei rukava, na pjati, dzesjati nam Annušku sjuda”. Un tad Annuška (jeb tas, kura vārdu no otras virknes izsauc) skrien kā mudaks pretī otrai virknei un cenšas pārraut to. Ja tas izdodas, tad no pārrautās virknes paņem vienu cilvēku pie sevis. Forša spēle, jo čaļi vienmēr, kad skrēja meitene, mācēja vai nu skrējēju noķert vai nokrist kopā ar viņu tā, lai varētu pēc iespējas vairāk nočamdīt vai uzgāzties virsū. Protams, arī dažas meitenes gāzās tā šķietami ļoti viegli un aizdomīgi, izvēloties noteiktus čaļus, bet tas jau ir stāsts no cita redzespunkta...
Pēcstundas. Ai, mīļās pēcstundas. Es pat neatceros, cik ļoti liela vajadzība džekiem bija palikt ilgāk skolā, lai pildītu mājasdarbus, kas mums atklāti kretinēja, jo mēs tāpat tur neko nedarījām, tikai deldējām krēsliem krāsu. Drīzāk mēs tur sēdējām, jo parasti pēc mājasdarbu pildīšanas vēl uz kādu stundiņu palikām kopā ar meitenēm un spēlējām kādu ričuraču vai cirku, ko nu kurš tajā dienā bija atnesis līdzi uz skolu. Līdz ar to tā bija iespēja lieku reizi iekrist acīs savai simpātijai, parunāties un vēlāk kopā ar meitenēm doties kopā uz mājām.
Pārliekā varonība. Sākumskolā bija laiks, kad hormoni trakoja un jūra bija līdz ceļiem. Kas tik nebija darīts, lai viens izrādītos varonīgāks par otru meiteņu priekšā. Tika lēkts ārā pa otrā stāva logu, kautiņi, skolotāju neklausīšana. Var teikt visas muļķības pēc kārtas, par kurām šodien nāk smiekli, bet toreiz likās, ka meitenēm jau nu noteikti tas patīk. Kā manis paša lielākais varoņdarbs laikam nosaucams klavierspēles šedevrs, spēlējot tās ar kājām. Diemžēl mūzikas skolotāja ienāca nelaikā, kad tieši es sniedzu klavierspēles paraugstundu. Kaut arī vainīgi bija gandrīz visi klases zēni, kaut kādus 7 latus, kas tolaik bija diezgan liela nauda, dabūja maksāt tieši mani vecāki. Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums...
Zinu, kur viņa dzīvo. Varu derēt uz visiem saviem spoku cepumiem un medaļām, ka daudziem vismaz 90-to gadu sīkaļiem, kad i-nets vēl bija ekstra un ne viss info nāca tik viegli kā tagad, bija lielumlielā interese, kur dzīvo meitene, kura viņiem patika. Un tad, kad tas visādos veidos meklējot tika uzosts, tika veikts lielais gājiens, meklējot īsto adresi. Jau zinot vien kur viņa dzīvo, likās, ka tas ir solis pareizajā virzienā. Un tad neskaitāmas reizes tika maršrutēts gar viņas mājām un cerēts, ka viņa būs pagalmā vai uz ielas, lai varētu papļāpāt. Tiem, kuru sirdspuķītes dzīvoja daudzstāvenēs, gan bija liels aplauziens un žēlīgi ap sirsniņu. Vārguļiem neveicas :D:D:D.
Es mīlu savu skolotāju!!! Jūs neticēsiet, bet mūsu klasē bija kadrs, kurš pilnā nopietnībā visiem stāstīja, ka precēsies ar mūsu sākumskolas skolotāju. Kā jau pirmajā daļā minēju, tad saprašana par precēšanos jau mums arī bija tāda, ka ja kāda patīk, tad izdomā savā amēbas prātiņā, ka precēsies un stāsta uz visam pusēm. Jā, mūsu pamatskolas skolotājai mēs bijām pirmā audzināmā klase un viņa bija tikko no augstskolas, bet man tāda perversība ne uz brīdi nebija ienākusi prātā.
tagad visa šitā nostaļģija ir kkas nesaprotams jaunajai paaudzei. Šodien skolā dzirdēju, kā 4 klases skolēns stāstīja citiem par vēlmi paņemt pakaļā savu klasesbiedreni. Varbūt viņš jokoja, taču tas jau lika vilties, par pasaules nākotni. Laikam esam pēdējā nesamaitātā gudro cilvēku paaudze :D
haa, es atceros no bērnudārza kad iedevu vienai meitenei flomīšus, dabūju buču, toreiz biju priecīgs :D
Ja nemaldos tad zāle arī tad bija lētāka un zaļāka. 
Reāli kas ir Dažreiz-x vecāki par tā laika bērniem kas gāja skolā, domā par Jums tieši tā pat kā mēs par šī laika bērniem.
man bērnība saistās tikai ar ''parolēm'', jo tās vienmēr spēlēja meitenes pret zēniem. :D
Tik tiešām-superīgas atmiņas ataust atmiņās. 
un jā,tā neparastā amzierēšanās zēniem ar meitenēm mazajās klasītēs vienmēr būs kas tāds,kas mūžam liks pasmaidīt:)
Nu jā tā starpbrīžu spēle, jau tgd var teikt ak šī nostaļģija, jo tgd ar vien ātrāk un ātrāk sākas starpbrīžu laiks nosits ar kurīšanu, aizejam līdz veicim pajautājam tam tur onkulim lai nopērk mums aliņu... Jā, jau tik agri ,pff
kā nav ko čamdīt?! sievietēm jau no dzimšanas ir ko čamdīt- rokas, mati, mugura u.c. ķermeņa daļas...galvenais bija KAUT KUR pieskarties savai simpātijai, bet lai citi nepadomā "kaut ko tādu"..nu, ka patīk!!!!
