Rozes...0

Kas ir šī planēta? Planēta zeme, teiks daudzi, bet varbūt katram šī planēta apzīmē kaut ko citu. Varbūt cilvēki aprobežojas, iedomājoties kaut ko konkrētu, un nosaucot to par planētu. Es gribētu ar vārdu planēta apzīmēt savu puķu dārzu, kuru pārvalda puķu karaliene roze.
Jau apmēram 3000 gadus pirms mūsu ēras cilvēki sāka audzēt un kopt puķes. Rožu augu atliekas uz mūsu planētas atrastas jau terciāra formācijas brūnogļu slāņos. Sākumā cilvēki rozes lietoja zintēšanai un jo sevišķi ārstniecības vajadzībām. Ka rozes pieder pie pirmajiem krāšņumaugiem, liecina vecākais šobrīd zināmais puķu attēls. Roze attēlota uz Altaja novadā seno čudu kapā atrasta apmēram 7000 gadus veca sudraba monēta. Rožu ornaments atrodams 16. gs.p.m.ē. celtas Knosas valdnieka Mīnoja pils sienas gleznās (Krētas salā).
Vissenākā rožu zeme bija Persija, tagadējā Īrija, kur arī mūsu dienās redzamas milzīgas savvaļas rožu platības. Jau sen katrā dārzā bija nodalījums – gulistāna jeb rožu dārzs. No tā arī cēlies nosaukums Gulistāna – rožu zeme. Senajā Grieķijā rozes parādījās tikai Aleksandra Lielā laikā. Grieķijā rozes ieveda no Maķedonijas. Sengrieķu dzejniece Sapfoja(6.gs.p.m.ē.) jau apzīmē rozes par puķu karalieni. Romā rozes nonjāca, pateicoties grieķiem. Plīnijs aprakstīja rožu audzēšanu , uzziedināšanu un potēšanu. Izlutinātiem romiešiem ziedi bija kļuvuši par greznuma un bagātības simbolu. Atsevišķas rozes skaistumu tie izjust nespēja, viņiem vajadzēja apreibināties ziedu masā. Romiešu rakstnieks Seneka(4.g.p.m.ē.-65.g.p.m.ē.) aprakstīja telpas, kuras apsilda caurules ar siltu ūdeni, un kurās rozes uzzied decembrī. Ķeizara Domiciāna valdīšanas laikā(81.-86.)pašā Romā audzēja tik rožu, ka ziedēšanas laikā to smarža bija reibinoša. Vēl interesanti ir fakti par to , kā rozes izmantoja. Daži valdnieki lika sevi nēsāt uz rozēm pildītiem pēļiem... Kleopatra par godu Antonijam mielastā ēdamzāles grīdu nobērusi ar rožu ziediem tik biezā kārtā, ka pa tiem bija jābrien līdz ceļiem. Turpretim, valdnieks Heliogabals licis veselus zivju dīķus pildīt ar rožu vīnu, lai tur varētu peldēties, un vēl Heliogabals dzīru laikā virs ēdamzāles atvēris lūkas un nobēris īstu rožu lietu. Stāsta, ka daži viesi šajos plūdos esot pat noslāpuši . Heliogabals valdīja (218.-222.g.). Tā kā daudzi nosodīja šo izšķērdību , tad 5.gs. beigās Romas impērija sabruka, ilgstoši sāka izsīkt rožu kultūra.
Vidusjūras apgabalā kultivēja smaržīgās Domaskas rozes (Rosa domascena Mill.), franču rozes (R. Gallica L.) kā arī suņu rozes (R. Canina L.), baltās rozes (R. XalbaL.), simtlapju rozes (R. Centifolia L.)
No romas rozes izplatās Ziemeļāfrikā, Spānijā, Francijā, pāri Reinai- Vācijā un pēc tam arī Anglijā.
Par krāšņumaugiem rozes atsāk minēt 15. gs. rakstos. Par jaunlaiku rožkopības sākumu uzskata 19.gs. otro pusi, kad Francijā parādās pirmās izaudzētās cildoto (tējhibrīdu) rožu šķirnes. Visai daudzināts 19.gs. sākumā franču ķeizarienes Žozefīnes rožu dārzs pie Malmezonas pils. Tās kolekcija bija valdošā rožu kultūrā un selekcijā.