.Reiz Dzivoja . . . [ 2. ]5

[ man paludza tamdel ludzu jums si stasta pareja dala :) un ne sis stasts nebus par EMO, bet gan par parastu zenu kuram dzive klajas gruti lidz bridim kas naca sapratne par visu notiekoso :) patikamu lasisanu :)pievienoju visu stastu no pasa sakuma ja gadijuma kads nebija lasijis pirmo dalu ko biju ielikusi :)]



Reiz dzīvoja...
Nu, vispār, nevis dzīvoja, bet, drīzāk - bija. Bija kāds zēns. Viņam šķita, ka ir noticis kāds pārpratums. Kāds ir kaut ko saputrojis. Varbūt kādā sistēmā ir radusies kļūda. Tās rezultātā viņš ir nokļuvis šeit. Uz Zemes. Tieši tāds, kāds viņš ir pašlaik. Var arī būt, ka kāds bija pajokojis. Ļauni pajokojis. Jo kā gan citādi varētu notikt tā, ka viņš ir nokļuvis tieši šeit? Tik ļoti viens. Tik ļoti vientuļš.



Nav īsti labi zināms, kurā brīdī zēnu sāka pārņemt domas par to, ka viņš šeit ir lieks. Ka viņš te ir tikai kļūdas pēc. Un, ka labākais, ko viņš var šajā pasaulē sagaidīt – ka viņu te piecieš.

Tas patiesi ir savādi, jo viņam bija gan māte, gan tēvs. Viņam bija jumts virs galvas, viņš bija paēdis. Viņam bija draugi. Un daudziem, ļoti daudziem nebija ne puses no tā, kas bija viņam. Bet, neraugoties uz to, ar katru dienu arvien vairāk viņā nostiprinājās pārliecība par to, ka viņš šajā dzīvē nepavisam neiederas.

Varbūt tas bija tāpēc, ka viņam pietrūka siltuma. Nevis uzmanības, bet siltuma. Tāda, ko var sajust kaut kur dziļi iekšā. Siltuma, kas vispirms sasilda dvēseli , un tikai pēc tam ķermeni.

Viņš ļoti gribēja saprast, bet nevarēja. Kāpēc šajā pasaulē viss ir tieši tāds, un ne savādāks. Kāpēc cilvēki ir tik savādi? Kāpēc viņi mēdz rīkoties tik dīvaini? Dažreiz pat liekas, ka tie nemaz nav cilvēki, bet kaut kādas lelles. Tik aukstas, tik nedzīvas. Tās nevar un nedrīkst kustēties pašas. Aiz viņām vienmēr ir nojaušams kāds, kas tās kustina. Un kustēties var tikai tik tālu, cik tālu ļauj auklas. Vai arī viņam pašam būtu jākļūst par šādu lelli?

Kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz sāpju?

Varbūt dzīve šeit – tas ir sods par kaut kādām ļoti sliktām lietām, kuras viņš ir izdarījis iepriekš. Kādā citā dzīvē. Bet ja reiz tas ir tā, tad kādēļ viņš pats par to neko nezina. Tas taču ir pār mēru cietsirdīgi – sodīt kādu, pat nepasakot, par ko viņš tiek sodīts.

Nu gluži kā dzīvē. Arī te viņš bieži vien tika sodīts. Bez paskaidrojumiem. Dažreiz pat likās, ka vienkārši tāpat. Un vēlāk arī viņš pats iemācījās tā darīt. Sodīt kādu par to, ka viņš pats jūtas slikti. Un viņam pašam tad kļuva vieglāk. Un viņš redzēja, ka daudzi tā dara.

Un kāpēc , kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz skumju, tik daudz dusmu un baiļu? Un kāpēc šeit ir tik maz prieka?

Viņš nesaprata. Un varbūt tieši tādēļ viņš jutās tik ļoti nelaimīgs.

Viņš baidījās vaicāt. Viņš tik ļoti baidījās, ka viņu izsmies. Un pēc tam smiesies vēl ilgi. Un pazemos. Tas, ka to darīs zēni, tā vēl būtu daļa no bēdas. Ar to viņš vēl kaut kā tiktu galā. Bet ja viņu sāka apsmiet meitenes, tad katrs vārds asi un sāpīgi griezās dvēselē. Un brūces nedzija tik ilgi. Un tā kauna sajūta! Tā bija neizturama. It kā iekšā kaut kas pūžņotu. It kā dvēsele būtu saindēta. Un nebija nevienas pogas, ar kuras palīdzību šo sajūtu varētu izslēgt.

Zēns auga. Ja vien to, ka viņam bija vajadzīgas aizvien lielākas drēbes un apavi, var saukt par augšanu. Auga viņa ķermenis. Kāpēc tas vispār bija vajadzīgs, to viņš īsti labi nevarēja saprast.

Sākumā viņš mēģināja cīnīties. Tomēr no tā nekas labs neiznāca. Stiprākie viņu sakāva, bet vājākie no viņa novērsās. Tad viņš mēģināja pielāgoties. Līdzīgi kā ļaundarus mēdz notiesāt uz nāvi – viņš bija notiesāts uz dzīvi.

Viņš centās. Viņš centās būt labs bērns saviem vecākiem. Viņš centās būt labs draugs saviem draugiem. Viņš centās būt labs skolnieks, labs savas valsts pilsonis. Viņš aizvien mēģināja pielāgoties. Viņš smaidīja tad, kad gribējās raudāt. Viņš klusēja tad, kad gribējās kliegt. Viņš piespieda sevi iet un darīt lietas, kuras darīt viņš negribēja.

Un tikai vakarā, pēc dienas ierastās, haotiskās rosības, viņu atkal pārņēma šī sajūta. Sajūta, kas viņam bija uzglūnējusi jau bērnībā. Sajūta, kas viņam bija sekojusi līdzi visu viņa dzīvi. Sajūta, ka viņš tā īsti šeit nevienam nav vajadzīgs. Ka viņš šeit ir lieks, vai pat nevēlams. Viņš jutās tik viens. Tik neaizsargāts. Viņam vajadzēja kādu, kas varētu viņu aizstāvēt, kas varētu parūpēties. Un viņš to radīja. Ne gluži vienā dienā. Nedz arī septiņās. Varbūt labāk būtu teikt – tas radās. Tā vārds bija ego. Tas dzima kopā ar pirmo aizvainojumu. Tas dzima kopā ar pirmajām sāpēm, kuras tika nodarītas bērna dvēselei. Iesākumā tas bija vājš un nedrošs. Lai tas varētu augt un attīstīties, tam bija vajadzīgas sāpes. Te derēja it viss. Gan aizvainojumi, gan bailes un naids. Tas nesmādēja arī vientulību un pamestību. Un jāsaka, ka barības tam bija gana.

Tas ātri auga un pieņēmās spēkā. Ja kāds mēģināja ievainot zēna dvēseli, tad zēns tūdaļ sauca palīgā ego. Tas vienmēr bija uzticīgs. Tas vienmēr bija blakus. Un zēna dvēsele, kā mazs bērns varēja palikt kaut kur dziļi slēpnī. Tā iznāca no slēpņa tikai tad, kad to nekas nevarēja apdraudēt. Un jāatzīst, ka tas notika aizvien retāk un retāk.

Bet ego auga un kļuva aizvien stiprāks. Un tas dibināja jaunu kārtību. Tā bija sistēma, kurā nav vietas nīkulīgiem maziem bērneļiem. Tur nav vietas emocijām. Intelekts ir pāri visam. Lai dzīvo shēmas un tabulas. Galvenais – tā ir ārpasaule. Iekšējās pasaules nav. Tā ir tikai ilūzija. Arī emociju nav. Tās ir tikai personības slimīgās izpausmes. Tās ir jāapspiež un jāiznīcina. Atriebība ir galvenais dzinulis. Pakļaut un valdīt. Uzkāpt augstāk par citiem. Iegūt vairāk varas, vēl vairāk varas, visu varu. Un tikai tad beidzot būs labi. Tad būs tas brīdis, kad nekas vairs nespēs apdraudēt. Pakļauti būs visi. Tie, kuri agrāk atļāvās smīnēt – tie tagad lies gaužas asaras un lūgsies žēlastību. Ja viņi nepakļausies, tad tiks iznīcināti. Samalti miltos. Viņu ciešanas būs desmitkārt lielākas kā tās, ko ir nodarījuši viņi paši. Bet, lai to visu sasniegtu, ir jāstrādā. Jāstrādā vēl. Jāmācās. Lai neviens nevarētu būt gudrāks. Lai varētu labāk manipulēt ar cilvēkiem. Lai varētu viņus vadīt. Lai varētu viņus pakļaut.

Ego bija pārņēmis visu varu. Viņš teica, kas jādara un kā jādara. Viņš lika smaidīt, lai izpatiktu citiem.

Bet bērna dvēseles slēpnis jau sen bija pārvērsts bar cietumu ar biezām sienām. Un tikai reizēm kaut kas bikli sakustējās kaut kur dziļi, dziļi iekšā. It kā kāda sīka balstiņa klusītēm teiktu: ‘’Bet es taču arī esmu te. Es arī gribu kaut ko redzēt un sajust...’’

Un tūdaļ pat kāda spalga balss viņam steigšus atcirta: ‘’Ko niekus! Stāvi, nu, klusu! Ne tu kaut ko jēdz no dzīves, ne arī spēj kaut ko prātīgu paveikt.’’

Tā nu bērns bija zaudējis jebkādu iespēju izpausties. Viņš bija zaudējis iespēju pieaugt. Visu varu bija pārņēmis ego. Izdomātā personība. Paša radītais monstrs. Radījums, kuram bija jānodrošina pasargātība no ārpasaules, nu bija sagrābis visu iekšējo pasauli.

Un kļuva aizvien sliktāk. Zēns aizvien vairāk ienīda apkārtējos. Aizvien vairāk viņš ienīda dzīvi. Aizvien vairāk viņš ienīda pats sevi.

Viņš bēga. Viņam vienkārši bija jābēg, jo šajā cīņā viņš uzvarēt nespēja. Sākumā viņš mēģināja atrast slēptuvi grāmatās. Gluži kā bērnībā, kad varēja palīst zem siltās segas, palikt spilvenu zem krūtīm, atbalstīties uz elkoņiem un atvērt grāmatu. Un tad... Braukt, kopā ar pirātiem uz bagātību salu, kopā ar kaijām, ļauties galvu reibinošam lidojumam, izsekot visiem zināmus, bīstamus ļaundarus...

Tomēr tagad grāmatās vairs nevarēja atrast neko no kādreizējā valdzinājuma. Bagātību sala no noslēpumu apvītas vietas, kaut kur tālu okeānā, bija pārvērtusies par gluži parastu neapdzīvotu salu. Pie tam visas bagātības kāds jau noteikti bija no tās aizvedis. Un kā gan ir iespējams sajūsmināties par kaijām? Pilnīgi bezjēdzīgi putni, kas to vien zina kā gānīties un pretīgi ķērkt. Un tā ļaundaru izsekošana! Cik bērnišķīgi! Cik salkani! Cik stulbi!

Šīs grāmatas vairs nespēja līdzēt. Bija jāmeklē kaut kas cits.

Un viņš atrada. Un kādam laikam ar to bija gana. Tur bija gan alkohols, gan sievietes un kaislīgs sekss. Gan izklaides līdz rīta gaismai, un vēl ilgāk - ja ķermenis bija spējīgs to izturēt. Un ķermenis tiešām bija spēcīgs.

Apbrīnojami spēcīgs. Un visa dzīve pamazām pārvērtās par putru. Un tas bija diezgan jauki. Tā bija kā atriebība. Tā bija kā publiska, legāla pašnāvība. Tas bija tik perversi. Tas bija tik skaisti!
Tomēr it viss nemaz nevedās tik labi. Ķermenis nemaz negribēja padoties. Un arī naudas ierastajām izklaidēm sāka trūkt aizvien vairāk. Un aizvien biežāk, izmisuma brīžos bija jādomā par pašnāvību.

Un kāpēc gan nē? Kā citādi lai izsaka protestu. Kā lai pasaka it visiem, ka dzīvot – tas ir tik pretīgi. Kā gan lai citādi pasaka to, ka dzīvot pasaulē, kurā ir tik daudz cilvēku, un justies te tik ļoti vientuļi – tas nav vairs izturams. Un lai viņi biedē cik tik vien grib, ar to, ka pašnāvība ir nezin kāds grēks. Lai viņi iet ratā. Lai visi iet ratā! Nu nevar, vienkārši nevar būt nekā nožēlojamāka un cietsirdīgāka par šo dzīvi. Un lēmums bija pieņemts.

Jau daudzas reizes viņš agrāk bija domājis par pašnāvību. Jau sen viņš bija nolēmis, kāds konkrētais nogalināšanās veids viņam būtu pieņemams. Nu tas brīdis bija pienācis. Tas bija visparastākās dienas vakars. Nebija noticis nekas īpašs. Nekas tāds, kas regulāri nebūtu noticis gandrīz vai katru dienu. Viņš bija zaudējis naudu spēļu zālē. Bet situācija nebija tik bezcerīga. Viņš zināja, ka naudu itin ātri viņš varētu nopelnīt. Viņam vienkārši bija apnicis. Viņam bija apnicis sevi barot ar cerībām un solījumiem par to, ka, ja ne gluži rītdien, tad – tuvākajā nākotnē – dzīvē viss mainīsies un uzlabosies. Viņam bija apnicis katrās Jaungada svinībās, domājot par to, lai vēlēšanās piepildītos, sasprindzināties tik ļoti, ka apreibst galva. Viņam bija apriebies sev atkārtot, ka būs jau labi. Nu nebūs labi. Nekad nav bijis un nebūs labi. Viss nemitīgi atkārtojas. Visas situācijas ir līdzīgas iepriekšējām. Nekas nemainās un nekas neuzlabojas. Ar laiku kļūst tikai sliktāk. Tad kādēļ gan turpināt šīs mocības?

Nav labas auklas, tomēr derēs arī telefona strāvas vads. Viņš zināja kā tas ir jādara. Vajadzēja vienkārši pielikt punktu. Tam nevajadzētu būt diezin cik sarežģīti. Un viņā nebija ne nožēlas, ne sirdsapziņas pārmetumu. Nekā. Tikai tukšums. Bija apklususi pat iekšējā balss. Tā, kas pastāvīgi deva padomus, kas teica, kas ir jādara un kā ir jādara. Viņš stāvēja, tik apņēmības pilns. Un klausījās klusumā. Un tieši tajā mirklī viņam tik ļoti sagribējās dzīvot. Kaut vēl tikai nedaudz. Nu vēl tikai vienu reizīti pamēģināt. Un ja tad nekas vairs neizdodas, tad gan vairs šaubu nebūs.

Viņš mēģināja. Viņš gāja pie tiem, kurus viņš tik ļoti ienīda. Viņš gāja pie cilvēkiem. Viņš lūdza viņiem palīdzību. Un viņi to sniedza. Un neko neprasīja pretī.

Bet kā tad tā! Viņš taču agrāk bija domājis, ka kaut ko var panākt tikai ar spēku un varu! Vai tiešām viņš agrāk būtu rīkojies aplami?

Un ķermenis saļima. Tik bezpalīdzīgs. Tik vārgs. Asaras plūda straumēm. Kā palu ūdeņi grauž upes cietos krastus, tā asaras sagrauza krātiņu, kurā bija ieslodzīts bērns. Un pēkšņi palika tik baisi. Bet kur tad drošā siena! Tā pazūd! Tā kūst! Kas aizsargās? Vai bez stiprā mūra vispār ir iespējams izdzīvot? Un sevī iekšā viņš varēja dzirdēt kādu balsi: ‘’Varbūt šīs ir manas pēdējās stundas. Es droši vien tūlīt pat sajukšu prātā. Varbūt jau esmu sajucis. Un drīz vien es miršu. Varbūt tas notiek jau tagad.’’
Tomēr, neraugoties uz šīm bailēm, kļuva aizvien vieglāk. Bija tāda sajūta, it kā būtu atbrīvotas kādas varenas spīles, par kuru eksistenci agrāk pat nebija ne jausmas. Viss ķermenis ieguva pavisam citu nozīmi.

Apmulsums un neizpratne. Šis jaunais stāvoklis bija kaut kas agrāk nezināms. Nebija ne mazākās sajēgas par to, ko tagad vajadzētu darīt. Bija pat mazliet bail par to, ka izdarot kādu asu vai neapdomīgu kustību, šī viegluma un brīvības sajūta varētu izgaist. Un atkal atgrieztos spīles. Tomēr palēnām viss nostājās savās vietās.

Bērns auga. Iesākumā lēni. Viss apkārt bija tik neparasts. Tik jauns, tik biedējošs. Ar laiku viņš kļuva drosmīgāks. Viņš sāka runāt. Nedroši un klusi. Tā bija pavisam cita runa. Tā bija pavisam cita balss. Agrāk tā skanēja spalgi un griezīgi. Tā nāca no kakla. Tagad tā bija dziļa un plūstoša. Tā nāca no dvēseles. Viņš mācījās. Viņš dažreiz izbijās pats no savas balss. Tad paslēpās. Pēc laika mēģināja atkal. Un viņam izdevās.

Viņš sāka redzēt. Sajust smaržu. Just. Viņš dzirdēja...

Kas notika tālāk? Viņš dzīvoja. Viņš mācījās. Mācījās dot. Tas bija kaut kas jauns. Jo iepriekš viņš mācēja tikai ņemt. Viņš nemaz nezināja to, ka dot ir tik patīkami. Un reiz, kādu dienu, viņš nolēma uzrakstīt stāstu par zēnu. Tā drīzāk bija pasaka. Un kā jau pasakai klājas, tā sākās ar vārdiem ‘’Reiz dzīvoja. Nu vispār, nevis dzīvoja, bet, drīzāk – bija...’’