Es jums parādīšu kādas ir saules sistēmas pasaules.Piedodiet ka daudz jālasa.
Planētas Saules sistēmā4
18
4
Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no Saules, kā arī piektā lielākā planēta Saules sistēmā, lielākā planēta no Saules sistēmas iekšējām planētām. Zemei ir viens dabiskais pavadonis — Mēness.
Zemes masa ir 5,9742×1024 kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu pateicoties nokritušajiem meteoriem[5] un kosmiskajiem putekļiem. Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu (4,54 × 109 gadi ± 1%)[6] [7] [8] un tās dabiskais pavadonis Mēness sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4,53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.
Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debess ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes — cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa—skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgās Saules radiācijas daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.
Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi — okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.
Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā
Reklāma
Saule ir zvaigzne, kas atrodas Saules sistēmas centrā. Orbītā ap Sauli riņķo Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas, kā arī asteorīdi, komētas un citi kosmiskie ķermeņi. Saule ir milzīga plazmas lode, tās masa ir aptuveni 2×1030 kg. Saule sastāv no 74% ūdeņraža un 25% hēlija, pārējo masu veido smagāki elementi (ogleklis, skābeklis, dzelzs u.c.). Saule ir apmēram 4,5-5 miljardus gadu veca, bet vēl pēc 5 miljardiem gadu tā pārvērtīsies par sarkano milzi un tad — par balto punduri (skat. "Zvaigznes evolūcija"). Saule ir Zemei tuvākā un tādējādi arī vislabāk izpētītā zvaigzne.
Jupiters ir 2,5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1,068 Saules rādiusi no Saules centra).
Tā masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētu saules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 reizes lielāks, tad dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolu sintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka lielā Jupitera gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: lielākajai daļai planētu orbītas atrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda sprauga asteroīdu joslā ir radusies pateicoties pamatā Jupiteram, un pat tiek domāts, ka Jupiters ir bijis atbildīgs par agrīno asteroīdu triecieniem iekšējai Saules sitēmai pirms aptuveni 3,8—4 miljardiem gadu. Virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, satur 77% H un 20% He, pārējais amonjaks un metāns. Dziļāk viela paliek blīvāka, zināmā mērā līdzinoties šķidrumam (attālumi starp molekulām ir tuvi pašu molekulu izmēriem), bet bez robežvirsmas ar atmosfēru; šī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metālizētā ūdeņraža sfēra, kura rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Dzelzs—silikātu kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatūra sasniedz 25000 K, spiediens 5 milj. MPa. Daži speciālisti turpretī uzskata, ka Jupiteram dzelzs—silikātu kodola vispār nav. Jupiters uzskatāms par kaut ko vidēju starp pundurzvaigznīti un Zemes tipa planētām.
Merkurs ir Saulei tuvākā un mazākā Saules sistēmas planēta. Merkurs apriņķo Sauli 88 dienās, tā arī ir planēta ar lielāko orbītas ekscentritāti. Merkuram nav pavadoņu. Merkurs ir arī mazāks par Saules sistēmas lielākajiem pavadoņiem - Jupitera pavadoni Ganimēdu un Saturna pavadoni Titānu. Merkurs pie debesīm ir salīdzinoši spožs, taču dēļ mazā attāluma no Saules, to ir grūti novērot Saules spožuma dēļ - vislabāk Merkurs saskatāms agros rītos vai vēlos vakaros - pirms saullēkta vai pēc saulrieta. Salīdzinot ar citām Saules sistēmas planētām par Merkuru ir zināms salīdzinoši maz - to pētījis tikai viens zinātniskais aparāts (otrs pašlaik vēl ir ceļā) un ar teleskopiem no Zemes iespējams novērot tikai apgaismoto Merkura daļu. Merkurs bijis zināms arī senajām kultūrām - agrākās dokumentētas ziņas par Merkura novērojumiem datējas ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
Reklāma
Venēra ir otrā planēta no Saules mūsu Saules sistēmā, kas ir viena no zemes grupas planētām. Tā ir trešais spilgtākais objekts (spilgtākie ir Saule un Mēness) pie debess sfēras. Venēras orbīta atrodas Zemes iekšējā orbītā, attālums līdz Venērai mainās no 45 līdz 259 milj. kilometru. Tā kā vidējais attālums no Saules līdz Venērai ir 108,2 milj. km, tad Venēra saņem no Saules vismaz divas reizes vairāk saules enerģijas nekā Zeme, turklāt siltumnīcas efekta rezultātā planētas temperatūra pieaug līdz 730K (450 °C). Oglekļa dioksīda blīvie mākoņi labi laiž cauri Saules redzamo gaismu, bet aiztur no planētas atstaroto siltumu, kā rezultātā planētas temperatūra krasi pieaug. Venēras atmosfēra ir klāta ar biezu (no sērskābes pilieniem, kas radušies saules stariem iedarbojoties uz atmosfērā esošo ogļskābo gāzi, sēru un ūdens tvaikiem) mākoņu segu, kas pārklāj visu planētu, turklāt atmosfēra griežas ātrāk par pašu planētu (virs Venēras ekvatora 65 — 70 kilometru augstumā vējš sasniedz 100 km/s lielu ātrumu, planētas ass kustības virzienā). Atmosfēras spiediens, gandrīz pilnībā sastāvošs no ogļskābās gāzes, 90 reizes pārsniedz zemes atmosfēras spiedienu, kāds ir Zemes okeānā 900 m dziļumā! Turklāt uz planētas virsmas nokrišņu veidā nonāk sērskābes lietus.
Marss ir Saules sistēmas planēta, ceturtā planēta no Saules. Marss nosaukts romiešu kara dieva vārdā. Marsu bieži dēvē arī par "Sarkano planētu" tā rūsganās krāsas dēļ. Marsam ir divi pavadoņi — Foboss un Deimoss. Marss pieder pie Zemes grupas planētām.
Marsa diametrs ir apmēram 6 804,9 km, tas ir aptuveni divreiz mazāks nekā Zemei. Marsam ir relatīvi blīva atmosfēra, kas gan sastāv lielākoties no oglekļa dioksīda (95,32%), slāpekļa un argona. Marsa virsmas vidējā temperatūra ir −63 °C. Marsa diennakts garums ir aptuveni 24,6 stundas.
Marsa astronomiskais simbols ir , aplis ar no tā ziemeļaustrumu virzienā izejošu bultu. Šis simbols attēlo dieva Marsa vairogu un šķēpu (bioloģijā tas apzīmē vīrišķo dzimumu).
Saturns, viena no milzu planētām, ir Saules sistēmas planēta — sestā no Saules. Tā ir otra lielākā Saules sistēmas planēta, nosaukta romiešu dieva Saturna vārdā. Saturna īpaša pazīme ir tā gredzeni, kas sastāv no ledus un putekļiem. Saturnam ir daudz pavadoņu — 61.
Skats uz Saturnu caur mūsdienu teleskopu (pa kreisi) un caur Galileja laika teleskopu (pa labi).
Saturna ekvatoriālais diametrs ir 120 536 km, tas ir 9,45 reizes lielāks nekā Zemei. Saturna virsmas vidējā temperatūra ir 143 kelvini. Saturnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Saturna astronomiskais simbols ir . Tas attēlo dieva Saturna sirpi.
Kopš 2004. gada Saturnu pēta zonde Cassini no planētas orbītas.
Reklāma
Urāns, viena no Saules sistēmas milzu planētām, ir septītā planēta no Saules. Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas. Urāns ir nosaukts grieķu dieva Urāna vārdā.
Urāns (apakšā) salīdzinājumā ar Zemi (augšā).
Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Urānam ir divi astronomiskie simboli. attēlo stilizētu H burtu (par godu Urāna atklājējam Viljamam Heršelam), savukārt līdzīgi kā Marsa simbols simbolizē vīrišķo.
Neptūns, viena no Saules sistēmas milzu planētām, ir astotā planēta no Saules. Neptūns ir nosaukts romiešu jūras dieva Neptūna vārdā. Neptūns tika atklāts 1846. gadā, taču jau iepriekš matemātiķi Ž. Leverjē un Dž. K. Adamss bija noteikusi tā orbītu. Lai arī Neptūns izmēra ziņā ir mazāks kā Urāns, Neptūna masa ir lielāka par Urāna masu. Neptūnam ir 11 pavadoņi. Tam ir arī vismaz 3 planetārie gredzeni.
Neptūna izmēru salīdzinājums ar Zemi.
Neptūna ekvatoriālais diametrs ir 49 528 km, tas ir 3,8 reizes lielāks nekā Zemei. Neptūna virsmas vidējā temperatūra ir 53 kelvini. Neptūnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Neptūna astronomiskais simbols ir , tas attēlo dieva Neptūna trijzari.
Tev patiks šie raksti
