Pašnāvības Latvijā49

Latvijai ir raksturīgi sevi izcelt tieši melno statistiku jomā. Nav nekāds noslēpums, ka uz mūsu valsts ceļiem katru gadu dzīvības atstāj ne mazums vien cilvēki, un mēs esam līderu galā, ja skatās kopsumma starp Eiropas valstīm. Jā, par šo tiek runāts daudz masu mēdijos, tiek izgudroti jauni likumi utt, lai šo statistiku samazinātu. Bet ir vēl kāda melnā statistika, kur Latvija jau ir 5. vietā pasaulē. Tās ir pašnāvības.
Nav nekāds brīnums, ka cilvēki sev padara galu. Veidi ir daudz un dažādi kā atņemt sev dzīvību. Sākot ar lēcieniem no augstiem ēku jumtiem, kur nedod Dievs kļūdīsies augstuma aprēķinos un beigu beigās paliksi šai pasaulē, un visu nožēlojamo dzīvi izdzīvosi guļot uz gultas, līdz virvei, ar kuru izrotāt savu kaklu pēdējās minūtes. Statistika mums rāda, ka visbiežākie nāves cēloņi ir vēnu griešana ar asu priekšmetu vai manis iepriekš pieminētā virve. Protams, katram ir tiesības izdomāt kaut ko oriģinālu kā aiziet prom no šīs dzīves. Lai vai kā, katru mēnesi mūsu galvaspilsētās slimnīcās nonāk ap 70 pacientu, kam nav bijusi dūša piegriezt sev skābekli pilnībā, tādejādi sevi sarētojot un sazāļojot… Mediķiem tik jābrauc un jāvāc šīs nožēlojamo dvēseļu ķermeņus un jālāpa viņi. Šaize jau baigā ir, ja dari pašnāvību un sieva/vīrs vai kas cits ātrāk pārrodas mājās un izglābj. Interesants fakts tāds, ka sieviešu īpatsvars ir lielāks nekā vīriešu, kas vēlas izdarīt pašnāvību, bet starp tiem, kas tomēr to izdara vīrieši ir līderi. Noveļu to uz sieviešu emocionālo dabu - vienu brīdi liekas, ka viss kārtībā un atrod sev cīņas sparu, lai izkļūtu no radušās situācijas, otrā brīdī rokas jau nolaistas un vienīgā doma padarīt galu. Vīriešiem loģika mazliet savādāka - ja dara, tad dara un miers. Kā galvenie iemesli, kāpēc to izdara vai gandrīz izdara ir mīlestība un nauda. Loģiski domājot, kāds emocionāli nav tik stiprs un dzīves jēgu neredz bez mīļotā cilvēka. Cita lieta, ja mīļotais cilvēks ir pāragri gājis bojā kādā nelaimes gadījumā vai kā savādāk un vienkārši nespēj samierināties, bet ir tādi, kurus pamet un šie izdomā atriebības pēc padarīšu sev galu, lai jau viņa pamocās un tad viņai būs žēl, ka es dēļ viņas to izdarīju. Nu stulbi. Tas, ka kādas attiecības beidzās, nenozīmē, ka dzīve jābeidz. Viss iet uz priekšu. Kā otrais iemesls bija nauda dēļ, kuras jāsper šāds izmisuma solis. Protams, ja galīgi finansiāli ir iebraukt auzās, un parādsaistības ir ar n-tajiem purniem, kuri izraus kaut vai tev nieri un pārdos, lai tikai tiktu atdots parāds, tad jau nav izejas, ja nu vienīgi ārvalstis. Kopējā statistika ir graujoša. Latvijā visdramatiskākā situācija, kad ik gadu pašnāvības izdarīja vairāk nekā tūkstoš cilvēku, bija vērojama līdz 90. gadu vidum. 1993. gadā sevi nonāvēja 1100 cilvēku, 1994. gadā 1033, bet 1995. gadā tie bija 1024. Nākamajos gados pašnāvību skaits lēnām sarūk. Pērn 2006. gadā tie bija 528 cilvēki. Nav nekādi patīkamie skaitļi. Laiks kad visvairāk aktivizējās iedzīvotāji uz pašnāvībām ir novembris, decembris un aprīlis. Rudens depresija? Pie tam lielākā daļa no aizgājējiem ir gados jauni cilvēki - līdz 35 gadiem.
Nobeigums: es vienmēr esmu tos cilvēkus, kas stāstījuši par plāniem sev galu izdarīt, neesmu uztvērusi nopietni, drīzāk tāda kā uzmanības izrādīšana. uzskatu, ja jau reiz esi to izplānojis, tad tas nav jāreklamē pus pasaulei, tiecoties pēc iejūtības un žēluma. Un ja vēnas tomēr griež, tas jādara vertikāli, nevis horizontāli. Lai vai kā, cilvēkus, kas spēj pieņemt šādus lēmumus uzskatu par ļoti vājiem un, kuriem nav mugurkaula. Izeju no attiecīgās situācijas gandrīz vienmēr var atrast. Tas, ka mēs ikdienā domājam galvenokārt tikai par sevi un neredzam, kas emocionāli notiek ar cilvēkiem, kas atrodas līdzās, tikai palīdz pacelt pašnāvību statistiku, bet no otras puses visu pasauli neizglābsi un katram pašam jākuļas no savas ķezas laukā.