Nostalģija, pēdējā laika, sāk kļūt par ļoti populāru ‘’preci’’ - to, pilnā spēkā, sākuši pirkt un pārdot – filmas, dziesmas, autiņi, kafejnīcas un stili.. viens vārds - RETRO!!!
Kāds asprātis nesen ieminējās, ka tagad – krīzes laikmetā, nostalģija esot kļuvusi par zemi, kuru apmeklējot tūristu bari, kuriem ir viena kopēja problēma - tieksme ‘’bastot’’ realitāti…
Ari lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, atgūtās brīvības eiforiju ir nomainījušas citas jūtas – nostalģija pēc tā labā, kas zaudēts un, ko vairs neatgriezt, zinu, ka tagad ir mode mālēt PSRS laikus tikai melnā krāsā.. bet, Rīga – sarkano lukturu pilsēta man diez, kā neiet pie sirds, labāk lai tā būtu palikusi mazā Parīze – mākslinieku un dzejnieku pilsēta! [1]
Paretam apciemojot mārģinalizēto Latviju, pietrūkst tā šarmantā, pašapmierināta, stilīga un vissavienības mērogā apskaustā rīdzinieka, kuru ir nomainījis tas dižķibeles purvā kājas samērcējušais un tādēļ nedaudz ‘’safārējies’’ tips, kuru ieraugot vien, parasti, nožēloju, ka vispār atbraucu uz Rīgu un tā vietā, lai nākošreiz (nostalģijas uzplūdos) atkal brauktu uz Latviju, turpmāk vienkārši piekāpšu līdz Daugavas vanagu bāram tepat Londonā – tā būs lētāk un mazāk sirdēstu…
Jā, kādi vēji tad mani uz šejieni aizpūta?!
Toreiz, kad Dzelzs priekškars tikko kā bija izsviests vēstures miskastē, mani baigi vilka kaut kur... PROM! Jutu, ka man ir jālaižas no dzimtenes, nevis tāpēc, ka mani kāds dzītu vai būtu sataisīti sūdi, bet tāpēc… nu, kā tai pasakā, bija jāaiziet tur, nezin kur un jāatrod tas.. nezin kas..
Kā tad īsti ir, vai atradu, ko meklēju?
Gan jā, gan nē.. Es, aizbraucot, esmu ieguvis, jo mana pasaule ir kļuvusi plašāka un spriežot par lietam ar mani nebūs tā, kā ar tām vardēm, kuru izpratne par debesīm aprobežojās ar mazu gaismas pleķīti kaut kur tur augšā, bet.. es esmu ari zaudējis, jo daudzas no tam vienkāršajam lietām, dēļ kuram ir dzīvot vērts, nav savienojamas ar manu ‘’vagabonda’’ dzīves veidu, tā nu viņš ir..[2]
Starp citu. Ar nostalģiju viss nemaz nav tik vienkārši, kā izskatās. Piem. ,britu armijas, ārzemēs dienējošos, karavīrus, kuri cieš no tās parasti sūtot mājās, jo tie esot spējīgi ‘’izpildīt’’ ko neadekvātu..
Ko tad pats nebraucu mājas, bet mētājos pa pasauli, kā tāds ‘’Karlsons’’ pa jumtiem?
Mēģināju, un ne reizi vien, vel toreiz – ‘’treknajos’’ gados, biju pat uzkāpis tik augstu, ka Izglītības Ministriju apjautāties par iespējām strādāt pedagoģisku darbu Latvijā. Viņi neizradīja par mani nekādu interesi - pat nepiedāvāja apsēsties. Tagad es saprotu – domāja, ka es esmu kāds trakais – saka, ka no Londonas, bet meklē skolotāja darbu...Rīgā!?
Nācās vien braukt atpakaļ uz UK..
Ja godīgi, tad pēdējā laika man daudzi (un es pats sev visbiezāk) uzdodu jautājumu: ko tu dari šajā valsti – karjeras tev šeit nav, naudu tu netaisi, briti tev nepatīk un vispār…. tev šeit ir galīgi piegriezies?!
Ja, kāpēc mani nevar satikt uz kāda no tiem Rīgas ielu stūriem, ‘’kuriem daudzreiz būs jau mainīts nosaukums’’?[3] Vai, tiešam, esmu tā ‘’ierūsējis’’ šajā valstī, ka nespēju no šejienes izrauties?!
Kurš būs tas Mozus, kura priekša atvērsies tās jūras, kuras aizšķērso mums ceļu mājup – atpakaļ pie Daugavas krastiem?!
Starp citu, pirmo reizi, klasiskajā literatūra, šī kaite (nostalģija) esot aprakstīta Homēra ‘’Odisejā’’.. [4]
Dzīve ir tā iekārtota, ka tu nekad nezini, kas vērtīgs un, kas lēts, kamēr laiks (brīžiem ilgs) nav pagājis. Tagad, kad pa pasauli ir izmests līkums gandrīz divdesmit gadu garumā es esmu sapratis, ka nav pasaule skaistākā skata, kā tas, ko es (klusos vasaras vakaros) kādreiz redzēju pa savas istabas logu – luksoforu lēnā mirkšķināšanās Kr.Barona un Blaumaņa ielas stūri Jā, jā es zinu - jūs tagad domājat, ka es esmu traks..
otrreiz tai pašā upē iekāpt nevarot…
Pagātni neatgriezt, bet.. pēdējā laika mani bieži pārņem dīvaina sajūta, ka es kādreiz noteikti atkal atgriezīšos manā centra dzīvoklī. Kopā ar sievu vedīšu suni pastaigāties pa Vērmaņu dārzu un paretam apciemojot viņas vecākus, cienāsimies ar viņas mātes ceptajiem pīrāgiem, jā.. nostalģija?! [5]
Visbeidzot, vēl piebildīšu, ka šis raksts varētu būt tāda 40+ pasaules klaidoņa ‘’funktieris’’ jo tādiem, kā es tagadnes paliek arvien mazāk, tādēļ pateicoties atmiņas spējam izkrāsot pagātni košāk nekā tā patiesībā bija, mēs daudz labāk jūtamies tajā, bet tie, kuri ir gados jaunāki, māk smaidīt tā, ka mēs to vairs neprotam, tādēļ ari pasaule tiem atsmaida pretim savādāk, un viņi manis rakstīto nesapratīs!
vismaz pagaidām…
[1] No Zilupes austrumu krasta. man čekus neviens nesūta.
[2] Klaidonis, klejotājs (angļu val.)
[3] Kā Čikāgas piecīšu dziesmā.
[4] Trojas karam beidzoties, Odisejam nācās mētāties apkārt pa pasauli kādus 20 gadus.
[5] Dzīvoklis ir sen pārdots, suņi tik ilgi nedzīvo, bet, kas attiecas uz sievu, nu.. Pērs Gints no manis nesanāca!
