Kosmoss būtībā ir milzīga, tukša telpa, kurā
dažreiz satiekas pa kādam objektam. Ņemot vērā matērijas blīvumu,
sadursmes varbūtība starp objektiem ir niecīga, tomēr dažās visuma
daļās atrodams ievērojami vairāk vielas, nekā vidēji izplatījumā. Tāpat
kosmosam ir praktiski neizsmeļams laika krājums, tā kā iespējami pat
maz ticami notikumi.
Viens no "rosīgiem" Visuma nostūriem ir Saules sistēma. Bez Saules un astoņām (līdz nesenam laikam – deviņām, jo Plutonam tika atņemts planētas statuss) planētām pa Saules sistēmu pārvietojas liels skaits komētu un asteroīdu. Šie objekti galvenokārt koncentrējas Saules sistēmas noteiktos rajonos: galvenā asteroīdu „zona” atrodas starp Marsa un Jupītera orbītām, tāpat liels skaists šo objektu ir tā dēvētajā Koipera joslā un, ļoti ticams, Oorta mākonī (pēdējā eksistenci apstiprina apstiprina tikai netieši dati). Ik pa brīdim kāds šo apgabalu „iedzīvotājs” pēc sadursmēm ar kaimiņiem un/vai lielāku objektu gravitācijas iedarbības rezultātā pamet ierastās orbītas, lai dotos patstāvīgā ceļojumā, piemēram, uz Zemes pusi.
Lielākās daļas šādu kosmisko ceļotāju ceļi stiepjas ļoti tālu no Zemes orbītas, tomēr atsevišķi debess ķermeņi savu lidojumu laikā nonāk bīstami tuvā attālumā no mūsu planētas. Kosmiskie ķermeņi, kuru trajektorijas atrodas attāluma 1,3 astronomisko vienību vai mazākā attālumā no Zemes, tiek dēvēti par Zemei tuvu esošiem objektiem. (Viena astronomiskā vienība atbilst attālumam no Zemes līdz Saulei un sastāda 150 miljonus kilometru.) Savukārt Zemei tuvu esošie objekti, kuru diametrs pārsniedz 150 metrus, un kuri pietuvojas Zemei attālumā, kas mazāks par 0,05 astronomiskajām vienībām, tiek uzskatīti par potenciāli bīstamiem objektiem (PBO).
Lai novērtētu šādu objektu bīstamības pakāpi (īpaši zinātniekus interesē asteroīdi, jo potenciālie zaudējumi no komētām ir ievērojami mazāki), astronomi ir izstrādājuši vairākas skalas. Pati zināmākā ir Turīnas skala (Torino scale). Atkarībā no asteroīda orbītas, masas ātruma, tas tiek novērtēts ar ballēm no 0 līdz 10. Asteroīdiem, kas novērtēti ar nulli, nav izredžu nonākt līdz sadursmei ar Zemi, savukārt sekas, kādas rastos, Zemei saduroties ar desmit ballu asteroīdu, aprakstītas šī teksta pirmajā rindkopā.
Apofiss-99942 tika atklāts 2004. gadā. Asteroīds tika nosaukts senās Ēģiptes dieva – milzīga pūķa, kas sapņo nīcināt Sauli, vārdā. Gaidāms, ka asteroīds maksimāli pietuvosies Zemei 2029. gada 13. aprīļī. Apofiss-99942 palidos garām Zemei aptuveni 37,5 tūkstošu kilometru attālumā. Šāda augstumā riņķo pavadoņi ģeostacionārajās orbītās. Par spīti Apofisa sadursmes ar Zemi necilajai varbūtībai, zinātnieki izstrādā dažādas koncepcijas asteroīda neitralizēšanai.
Pašlaik Saules sistēmā nav atrodams neviens PBO, kuram pēc Turīnas skalas būtu piešķirts par nulli lielāks ballu skaits. ASV NASA Zemei tuvu esošo objektu kontroles dienests (Near Earth Object Program Office) 2004. gadā gan paziņoja par divu ballu pēc Turīnas skalas piešķiršanu asteroīdam Apofiss-99942 (objekts pietuvosies Zemi, tomēr sadursme ir maz ticama). Vēlāk Apofisam pielika vēl divas balles (sadursmes varbūtība pārsniedz vienu procentu un ir iespējami vietējas nozīmes postījumi), tomēr pēc rūpīgākas analīzes asteroīds zaudēja savu unikālo statusu - jaunāko aprēķinu rezultātā arī Apofisa bīstamība tika pielīdzināta nullei.
Astronomi pastāvīgi meklē PBO. Pašlaik to sarakstā ietilpst mazliet vairāk nekā tūkstotis kosmisko objektu. Aptuveni 90 procenti PBO ir asteroīdi. Atlikušajos 10 procentos ietilpst komētas. Jāpiebilst, ka 2010. gadā NASA plāno atklāt 90 procentus visu no Zemes ieraugāmo asteroīdu ar diametru vairāk nekā kilometrs. Sīkāku objektu meklēšanai aģentūrai vienkārši nav naudas. Krīze.
Daudzi no tiem tiešām palido garām neievēroti. Piemēram, asteroīds 2008 TC3 tika atklāts tikai 20 stundas pirms sadega atmosfērā virs Sudānas 2008 .gada septītajā oktobrī. Savukārt jau pieminētais asteroīds 2009 DD45 tika atklāts trīs dienas pirms tas pietuvojās minimālajā attālumā no Zemes.
Par spīti tamlīdzīgiem pārsteigumiem, asteroīdu radītie draudi planētai netiek vērtēti kā nopietni. Pēc mūsdienu novērtējumiem, sadursmes ar tamlīdzīgiem ķermeņiem diezin vai notiek biežāk, nekā reizi simt tūkstošos gadu (tā ir pati pesimistiskākā prognoze). Ja Zemes virzienā dosies pietiekamu izmēru debesu ķermenis, kas spējīgs radīt nopietnus postījumus, astronomi nebūs problēmu to ieraudzīt. Pagaidām šāds ķermenis fiksēts nav, un līdz ar to dramatiskie stāsti par civilizācijas glābšanu no iznīcināšanas, Zemei saduroties ar gigantisku asteroīdu, eksistē tikai zinātniski fantastiskajās filmās.
Viens no "rosīgiem" Visuma nostūriem ir Saules sistēma. Bez Saules un astoņām (līdz nesenam laikam – deviņām, jo Plutonam tika atņemts planētas statuss) planētām pa Saules sistēmu pārvietojas liels skaits komētu un asteroīdu. Šie objekti galvenokārt koncentrējas Saules sistēmas noteiktos rajonos: galvenā asteroīdu „zona” atrodas starp Marsa un Jupītera orbītām, tāpat liels skaists šo objektu ir tā dēvētajā Koipera joslā un, ļoti ticams, Oorta mākonī (pēdējā eksistenci apstiprina apstiprina tikai netieši dati). Ik pa brīdim kāds šo apgabalu „iedzīvotājs” pēc sadursmēm ar kaimiņiem un/vai lielāku objektu gravitācijas iedarbības rezultātā pamet ierastās orbītas, lai dotos patstāvīgā ceļojumā, piemēram, uz Zemes pusi.
Lielākās daļas šādu kosmisko ceļotāju ceļi stiepjas ļoti tālu no Zemes orbītas, tomēr atsevišķi debess ķermeņi savu lidojumu laikā nonāk bīstami tuvā attālumā no mūsu planētas. Kosmiskie ķermeņi, kuru trajektorijas atrodas attāluma 1,3 astronomisko vienību vai mazākā attālumā no Zemes, tiek dēvēti par Zemei tuvu esošiem objektiem. (Viena astronomiskā vienība atbilst attālumam no Zemes līdz Saulei un sastāda 150 miljonus kilometru.) Savukārt Zemei tuvu esošie objekti, kuru diametrs pārsniedz 150 metrus, un kuri pietuvojas Zemei attālumā, kas mazāks par 0,05 astronomiskajām vienībām, tiek uzskatīti par potenciāli bīstamiem objektiem (PBO).
Lai novērtētu šādu objektu bīstamības pakāpi (īpaši zinātniekus interesē asteroīdi, jo potenciālie zaudējumi no komētām ir ievērojami mazāki), astronomi ir izstrādājuši vairākas skalas. Pati zināmākā ir Turīnas skala (Torino scale). Atkarībā no asteroīda orbītas, masas ātruma, tas tiek novērtēts ar ballēm no 0 līdz 10. Asteroīdiem, kas novērtēti ar nulli, nav izredžu nonākt līdz sadursmei ar Zemi, savukārt sekas, kādas rastos, Zemei saduroties ar desmit ballu asteroīdu, aprakstītas šī teksta pirmajā rindkopā.
Apofiss-99942 tika atklāts 2004. gadā. Asteroīds tika nosaukts senās Ēģiptes dieva – milzīga pūķa, kas sapņo nīcināt Sauli, vārdā. Gaidāms, ka asteroīds maksimāli pietuvosies Zemei 2029. gada 13. aprīļī. Apofiss-99942 palidos garām Zemei aptuveni 37,5 tūkstošu kilometru attālumā. Šāda augstumā riņķo pavadoņi ģeostacionārajās orbītās. Par spīti Apofisa sadursmes ar Zemi necilajai varbūtībai, zinātnieki izstrādā dažādas koncepcijas asteroīda neitralizēšanai.
Pašlaik Saules sistēmā nav atrodams neviens PBO, kuram pēc Turīnas skalas būtu piešķirts par nulli lielāks ballu skaits. ASV NASA Zemei tuvu esošo objektu kontroles dienests (Near Earth Object Program Office) 2004. gadā gan paziņoja par divu ballu pēc Turīnas skalas piešķiršanu asteroīdam Apofiss-99942 (objekts pietuvosies Zemi, tomēr sadursme ir maz ticama). Vēlāk Apofisam pielika vēl divas balles (sadursmes varbūtība pārsniedz vienu procentu un ir iespējami vietējas nozīmes postījumi), tomēr pēc rūpīgākas analīzes asteroīds zaudēja savu unikālo statusu - jaunāko aprēķinu rezultātā arī Apofisa bīstamība tika pielīdzināta nullei.
Astronomi pastāvīgi meklē PBO. Pašlaik to sarakstā ietilpst mazliet vairāk nekā tūkstotis kosmisko objektu. Aptuveni 90 procenti PBO ir asteroīdi. Atlikušajos 10 procentos ietilpst komētas. Jāpiebilst, ka 2010. gadā NASA plāno atklāt 90 procentus visu no Zemes ieraugāmo asteroīdu ar diametru vairāk nekā kilometrs. Sīkāku objektu meklēšanai aģentūrai vienkārši nav naudas. Krīze.
Daudzi no tiem tiešām palido garām neievēroti. Piemēram, asteroīds 2008 TC3 tika atklāts tikai 20 stundas pirms sadega atmosfērā virs Sudānas 2008 .gada septītajā oktobrī. Savukārt jau pieminētais asteroīds 2009 DD45 tika atklāts trīs dienas pirms tas pietuvojās minimālajā attālumā no Zemes.
Par spīti tamlīdzīgiem pārsteigumiem, asteroīdu radītie draudi planētai netiek vērtēti kā nopietni. Pēc mūsdienu novērtējumiem, sadursmes ar tamlīdzīgiem ķermeņiem diezin vai notiek biežāk, nekā reizi simt tūkstošos gadu (tā ir pati pesimistiskākā prognoze). Ja Zemes virzienā dosies pietiekamu izmēru debesu ķermenis, kas spējīgs radīt nopietnus postījumus, astronomi nebūs problēmu to ieraudzīt. Pagaidām šāds ķermenis fiksēts nav, un līdz ar to dramatiskie stāsti par civilizācijas glābšanu no iznīcināšanas, Zemei saduroties ar gigantisku asteroīdu, eksistē tikai zinātniski fantastiskajās filmās.
P.S.
Taisnīguma labad ir vērts piebilst, ka pagātnē Zeme, ļoti ticams, sadūrusies ar ļoti lieliem debesu ķermeņiem. Šādu tikšanos (ja tās tiešām notikusas) sekas bija visai nozīmīgas. Tieši ar lielu meteorītu daži zinātnieki izskaidro dzīvo organismu masveida izzušanu, kas notika aptuveni 250 miljonus gadu atpakaļ. Vēl viens meteorīts, iespējams, atveda pie dinozauru izmiršanas.
