Tā kā Loveless ielika savu pasaku, kuru sarakstījis 9 gadu vecumā un pateicu, ka varētu labāk ielikšu ar. Šitais ir 11 vai 12 gadu vecumā. 9 gadu vecumā pasakas nav saglabājušās. Nedaudz izlabots lai vieglāk lasīt. Un šī ir otrā daļa. Īsumā par pirmo daļu – dzīvoja Artūrs. Viņš dzīvoja alā ar ģimeni, jo visu bija pārņēmis zamoraks – tumsas dievs. Reiz Artūrs devās ārā un iemantoja daudzu uzticību. Atjaunoja daudzu cilvēku pilsētas. Un visu izglāba. Beigās viņš atklāja, ka ir Zamoraka dēls, jo varēja nogalināt dievu, bet Zamoraks viņu bērnība pameta, jo Artūrs nebija ļauns kā tēvs. Un Artūrs par cīnīšanos neko neprasīja. Un viņam ļoti patīk zvejot. Artūrs dzīvo Gielinorā (tā sauc to planētu).
P.S. Vārdi var būt dīvaini, jo visu nepārlabošu (Artūrs pirmstam bija latvis20 ^^. Ar cipariem grūti lasīt :P) Un jūs to varat uziet citur, jo esmu to arī citur publicējis.
Ir pagājuši 4 mēneši. 4 mēneši kopš tumsas. 4 mēneši kopš bailēm. 4 mēneši kopš Zamoraka valdīšanas. 4 mēneši. Visi baidījās. Visi. Izņemot kādu. Kādu kurš nebaidījās. Kurš nebaidījās iet. Iet un stāties pretī. Tumsai. Zamorakam. Bēdām. Sāpēm. Ļaunumam. Šis kāds izglāba. Izglāba no bailēm visus. No verdzības. Visus. Viņš bija brīnumdaris. Liels varonis. Ar skaistām bruņām. Ar lielu zobenu. Ar plašu sirdi. Un milzīgu drosmi. Bet. Bet vai tas ir beidzies? Vai tiešām mēs visi varam būt pilnīgā drošībā? Mēs gaidām. Mēs gaidām, kad viņš atkal nāks. Nāks un izglābs. Izglābs mūs no. No ļaunuma. Jauna ļaunuma. Liela ļaunuma. Stiprāka ļaunuma. Mēs gaidām. Mēs gaidām tevi. Nāc un rādi. Rādi savu drosmi. Rādi savu spēku. Radi savus varoņdarbus... Artūr.
To izlasījis Artūrs noteica:’’Heh! Žēl ka nav paraksta. Es dotos palīgā. Bet ja nav tad ne. Turpināsim ķert zivis Eek.’’ ‘’Bet, bet, bet viņi tur nav iekļāvuši neko par mani!!’’ bēdīgi spiedza Eek. ‘’Nu nomierinies. Tu tad nemaz nebiji dzīvs!’’ atbildēja Artūrs. ‘’Biju gan! Tu vienkārši mani nepazini!’’ atcirta Eek. ‘’Nu lai jau tā būtu...’’ domīgi atteica Artūrs un izvilka palielu lasi no ūdens.
Zvejojot un gausi ejot dienai viņi abi strādāja. Artūrs ķēra zivis, ko darīja Eek gan nezināja neviens, bet viņš teica, ka strādā visvairāk. Artūrs jau pat sāka domāt, ka šī būs vienīgā mierīgā diena viņa mūžā. Viņš atcerējās, ka gandrīz nevienu dienu viņš nav visu dienu tikai zvejojis. Viņš ir kādam palīdzējis katru dienu. Te pēkšņi sāka mutuļot ūdens. Makšķerāķa aukla atdalījās. No ūdens sāka rāpties ārā kaut kas briesmīgs. Četrkājains. Izrāpies Artūrs to ieraudzīja. Tā bija zivs ar spurām, asti, žaunām un četrām kājām?! Tas bija dīvaini. Kājas arī bija spalvainas. Tā bija kaut kāda mutācija vai kas? ‘’Ej mājas mazais!’’ paskaļi pateica Artūrs. Zivs pagriezās pret Artūrs un pavēra muti. No mutes izšļācās liesmu mēles. Daudz un karstas. Artūrs pārkrita pār akmeni uz kura sēdēja. Piecēlies un cenšoties sevi atvēsināt viņš teica:’’ Tai zivij vajadzētu pārtraukt ēst čili’’ Zivs aizsoļoja tālāk. Pie tās pieskrēja zinātnieku grupa un sāka to aprakstīt un zīmēt. Zivs arī visiem zinātniekiem uzlaida uguni. Vienam pat aizdegās drēbes. Protams, viņš iemetās upē un nekas ļauns nenotika. Artūrs piegāja pie zinātniekiem un vaicāja:’’ Vai jūs zināt kas tas bija?’’ Zinātnieki daudz nedomājot atbildēja:’’ Tā bija vēl viena neiespējamā radība. Tās veidojas mums nezināmi. Piemēram, šis eksemplārs ir zivs, kas spļauj uguni un var dzīvot sauszemē. Šī zivs nebija īpaši kaitīga. Mums ir bijis lācis, kuram ir super asi nagi. Kā žiletes. Viņš arī bija kā kentaurs un staigāja uz 4 ķepām un skrēja tik ātri kā vilks. Bet pats ļaunākais ir, ka šo radību paliek aizvien vairāk un tās kļūst ļoti bīstamas. Mums tiešām vajadzētu atrast Artūru.’’ ‘’Es esmu Artūrs. Pasakat, kas man jādara un es to darīšu’’ noteica Artūrs. Zinātnieki ar smīnu uz lūpām saskatījās un smiedamies noteica:’’ Tu? Haha šodienas anekdote! Artūrs ir stiprs, skaistās bruņās tērpts jauneklis, kurš nedraudzējas ar zirnekļiem!’’ Eek noleca no Artūra pleca un skrēja zinātnieku virzienā bļaudams:’’ Es jums parādīšu zirnekļus! Mūs ir jāciena! Mēs esam izmirstoša suga! Jūs, jūs RASISTI!!’’ Tuvāk stāvošais zinātnieks jau gribēja Eek nospiest, bet Artūrs laikā to viņam aizliedza. Gan nedaudz brutāli, bet savādāk Eek būtu miris – Artūrs zinātniekam uzlaida gaisa triecienu. Gaisa trieciens ir diezgan vāja burvestība ievainojumiem, bet efektīva ja kādu vajag aizpūst pa gaisu. ‘’Eek, nāc atpakaļ! Labāk nāc atpakaļ. Otrreiz es nedarīšu pāri nevainīgiem cilvēkiem!’’ brīdināja Artūrs. Eek apstājās. Paskatījās uz Artūru. Paskatījās uz zinātniekiem un izlēma, ka labāk tomēr būs ja viņš atgriezīsies pie Artūra. Artūrs vēlreiz uzrunāja zinātniekus:’’Pirmkārt, nekad neaiztiekat Eek! Nākamreiz tā nebūs gaisa burvestība, bet uguns. Otrkārt, ja jau jūs neticat, ka esmu Artūrs nevajag ar. Atrodat citu varoni, bet ja jau neticat vienalga pasakat kas man jādara – varbūt būšu jauns varonis.’’ ‘’Nu labi. Atvaino Eek. Bet tev būs jāuzņemas liels risks. Tev vajadzētu nogalināt un atnest mums kādu neiespējamo radību kā šo. Tādu kura ir savienota no diviem dzīvniekiem. Nogalini tādu pēc iespējas saudzīgāk un atnes mums. Mēs esam atrodami Faladoras pilī, visu labu un veiksmi!’’ Zinātnieki pagriezās un aizgāja. ‘’Man viņi nepatīk,’’ noteica Eek ‘’ Gatavie racisti. Neciena zirnekļus. Ja nebūtu arahnīdu kurš tad viņus pasargātu no mušām?’’
Artūrs aizgāja uz tuvējo Draynoras banku. Viņš sasveicinājās ar apsargu un baņķieriem un iestājās īsākajā rindā. Protams paspēja pamanīt to, ka ir tikai divas rindas – divi baņķieri. Kur būs palicis Freds? Kad Artūrs tika pie savas kārtas viņš teica:’’Sveika, Jasmīn! Kā tad klājas? Kur Freds?’’ ‘’Eh Fredam nav paveicies,’’ viņa notecināja asaru un turpināja ‘’Viņu ir saplosījusi viena no neispējamajām radībām. Kādam viņas tiešām būtu jāaptur. Vai tu to negrasies darīt Artūr? ‘’ ‘’Būs jau jādara. Kur tad likšos? Gaidīšu kamēr arī mani tās saplosīs? Nē! Negaidīšu. Bet lai stātos tām pretī, man vajadzētu nedaudz apbruņojuma izņemt no bankas. Es vēlos savu pūķa zobenu adamantīna bruņas ar vairogu un iedod nedaudz rūnu pamata burvestībām, kā arī vairākus telportus uz Varoku un Faladoru. Ā, jā vēl man vajadzētu pāris krabjus,’’ pateica Artūrs, paņēmis savas mantas ‘’Paldies!’’
Aizteleportējies uz Faladoru un apbruņojies, viņš sāka meklēt neispējamās radības. Viņš lēni virzījās uz barbaru ciematu.
Tai laikā Varokā, kāds spēcīgs karotājs pasoļoja garām muzejam. Viss nedaudz pieklusa un mazi bērni pagāja tuvāk mātēm. Karotājs virzījās uz savvaļas pusi, no kuras pēc Varokas pils pētnieku domām bija izcēlušās neispējamās radības. Viņš piegāja pie četriem sargiem, kuri viņu uzrunāja:’’Ser, mēs jūs nevaram laist tālāk. Tur ir bīstami. Mēs palaidīsim jūs tikai, ja jums būs labs iemesls.’’ Kareivis paskatījās uz to, ka mūra augšdaļā sēdēja arī četri strēlnieki un izdomāja tomēr iet saudzīgo ceļu:’’ Kāa? Koo?? Jūs mani nepazīstat? Es esmu dižciltīgākais no dižciltīgajiem! Es esmu vislabākais, visstiprākais, vis, vis, visdrosmīgākais! Es esmu. Es esmu Artūrs!!’’ Sargi nedaudz salēcās un pazemīgi atbildēja:’’Ak, atvainojiet ,kungs. Vai jūs gribat iznīcināt neispējamās radības? Ja tā tad mēs jums palīdzēsim!’’ ‘’Labi. Lai notiek. Varat nākt man līdzi,’’ pateica bruņinieks un devās iekšā savvaļā – tumšajā miglā.
Iegājis viņš izdzirdēja kādu nākam, un kādu skrienam. Paskatījies atpakaļ viņš redzēja nomestus ieročus un dzirdēja, kā sargi vaimanot pārleca grāvim. Kareivis pagriezās pret tumsu un devās dziļāk. Pēkšņi kaut kas pārlidoja viņa galvai pāri. Viņš kļuva nedaudz acīgāks. Tad viņš satvēra zobenu un strauji pagriezies to pavicināja priekšā sev. Netrāpija. Tad viņš palecās un plati iepleta kājas, un dūra taisni zemē. Viņš bija kādu sadūris. No radījuma iztecēja asinis. Kareivis to sagrāba un stiepa uz Varokas pili pētniekiem.
Kad viņš sasniedza pētnieku istabu, iegājis tajā viņš teica:’’ Esmu dižciltīgākais no dižciltīgajiem! Esmu Artūrs un esmu jums atnesis mirušu neispējamo radību.’’ Viņš to nolika uz galda. Tas bija kurmis ar asiem priekšējiem nagiem un seju, kā arī ar spēcīgām aizmugurējajām vilka kājām, bet astē viņam bija dzelokšņi. Pētnieki zemu noliecās un kareivis izgāja ārā. Tad pētnieki piecēlās, saskatījās un teica:’’ Vai viņam bija runīta bruņas?!’’
Kad Artūrs jau ieraudzīja rūķu kalnu, viņš izdzirdēja kādu kliedzam. Eek saausījās un teica:’’Ož pēc nelaimē nokļuvuša cilvēka.’’ Eek norādīja virzienu no kura viņaprāt nāca kliedziens un Artūrs skriešus uz turieni devās. Aiz vairākiem kokiem Artūrs ieraudzīja vairākus apveidus. Pieskrējis tuvāk viņš redzēja, ka lācis par kuru stāstija zinātnieki uzbrūk kādam strēlniekam, kurš ir pie zemes un neko nevar pasākt. Strēlnieks bija tērpts sudrabainās dzelzs bruņās. Viņam bija tumšs – ēnu ātruma loks, ar vairākām bultām tumšām aizmugurē. Viņam nebija ķiveres – viņš bija gaišmatains ar vīrietis ar vasarraibumiem un brūnām acīm. Blakus bija arī kāds goblins kurš izskatījās, ka bija strēlnieka pusē. Goblins bija protams zaļš ar brūnām skrandām mugurā. Viņš bija ļoti muskuļots. Viņš rokās turēja pasmagu šķēpu. Viņam bija tumši mati un strups deguns. Artūrs uzlaida lācim zemes burvestību – viņa ķepas saķēra saknes un viņš nevarēja pakustēties. Tad Artūrs pienāca klāt un gribēja savu zobenu iecirst lācī. Pacēlis to augstu, augstu... Pēkšņi kāds lidojošs radījums to saķēra un aiznesa prom. ‘’Velns parāvis! Mans zobens. Tāds bija retums... Nu labi nodarbošos ar maģijām turpmāk. Bet, kā iet jums ,ser?’’ Artūrs noskaities pavaicāja. Goblins ar savu šķēpu nodūra lāci. ‘’Es esmu goblins Wanted. Izraidīts goblins jo nepatika krāsa kura ir piešķirta bruņām,’’ noteica goblins Wanted. Piecēlās arī strēlnieks, sakārtojās, salasīja bultas un drūmi noteica:’’Es esmu precīzākais strēlnieks – Sv3rige Ligh. Man viss ir kārtībā.’’ ‘’Un ko jūs šeit darāt?’’ noprasīja Artūrs. Pirms viņi atbildēja izlīda Eek un teica:’’Man viņi škiet jauki!’’ ‘’Mēs strādājam komandā. Cenšamies izdzīvot un padzīt neispējamās radības. Tu arī? Varbūt pievienojies mums?’’ teica Sv3rige Ligh. Artūrs piekrītoši atbildēja:’’Protams, jo tas ir mans uzdevums! Bet man vajadzēs jaunu ieroci, jo es neesmu maģijas profiņš.’’ Un tā viņi devās pasaulē.
Viņi visi devās uz barbaru ciematu. Barbaru ciematā kā vienmēr norisinājās kautiņi. Daudz kautiņu. Viņi devās iekšā bārā lai uzmeklētu barbaru galveno. Kad viņi uzgāja kādu sirmu vīru, tērptu tīģera ādā, Artūrs jautāja:’’Sveiks! Vai tu esi gudrākais no gudrākajiem? Man tev ir jautājums. Esmu palicis bez ieroča. Kur lai es to atrodu?’’ ‘’Es jau zināju, ka tu nāksi,’’ vārgi un lēni teica vīrs, ‘’Es tev nevaru sniegt atbildi. Ir tikai viens kurš sniegs tev atbildi. Kurš pārzina visus ieročus. Viņu sauc Wracker one – austrumu guru. Doties viņu meklēt. Ir kāds vīrs, kas zina, kur viņš ir. Šo vīru meklē Varokā. Es neatceros kā viņu sauca.’’ Sv3rige Ligh pateicās vecajam barbaram Artūra vietā un viņi visi izsoļoja pa bāra durvīm.
Kad visi trīs gribēja jau pamest barbaru ciemu pēkšņi kāds sagrāba un nogrūda zemē Wanted. Viņa šķēps atlidoja labu gabalu. Sv3rige Ligh bija par tuvu lai izšautu bultu. Artūram nebija neviena ieroča. Tā vien likās, ka Wanted ir nolemts. Wantedu jau sāka spraigi sist. Viņa kāju sadūra ar dunci, kāds no barbariem. Tad Artūrs uzbūra zemes burvestību – nelīdzēja, jo barbars izvairījās. Kamēr Artūrs domāja burvestību Sv3rige Ligh devās tuvcīņā, kamēr Wanted netika sadurts vēlreiz. Sv3rige Ligh nogrūda barbaru no Wanteda, lai viņš aizrāpotu prom. Barbars ātri vien bija augšā un skrēja virsū Sv3rige Ligh. Barbars palēcās un sita ar kāju, bet Sv3rige Ligh to nobloķēja un taisīja ātru pretsitienu ar kāju tā lai barbars nokristu. Artūrs negaidīja un uzbūra zemes burvestību un barbaru sagūstija saknes. Artūrs piegāja, paskatījās uz leju un stingri lai barbars izpildītu viņa prasības teica:’’ Tā! Tu! Mēs tevi varam nogalināt, bet mēs to nedarīsim ar vienu nosacījumu – ja tu palīdzēsi Wanted, jeb tam goblinam kuru tu savainoji izārstēties. Ja tu to izdarīsi mēs tevi atstāsim dzīvu. Lai viņš pēc divām dienām būtu uz kājām!’’ Artūrs ar uguns burvestību iznīcināja saknes un nodeva Wanted barbara gādībā.
Palikušie – Artūrs un Sv3rige Ligh devās uz Varoku meklēt to kurš zinās kur meklēt Wracker one.
Iesoļojuši viņi izdzirdēja gaviles pašā centrā. Piegājuši klāt viņi redzēja tiešām lielu cilvēku pūli. Tā kā viņi netika tur klāt, viņi piegāja pie avīžu pārdevēja. Nopirkuši jaunāko izdevumu viņi izlasīja ‘Artūrs – mūsu glābējs atkal? Pa šodienu ir ieņemta migla un tumsa. Kāds tur iegāja. Kāds tur vinnēja. Kāds tomēr grasās mūs glābt no neispējamajām radībām!’’ Piegājis atkal pie avīžu pārdevēja Artūrs noskaidroja, ka daudzi iedzīvotāji slavē Artūru, par viņa varoņdarbiem. Artūrs palika nedaudz dusmīgs, greizsirdīgs un vien paskatoties ieviesa nedaudz lielāku klusumu. Tad viņš skaļi iekliedzās un pūlis paskatījās uz viņu. No pūļa vidus iznāca kāds kareivis ar runīta bruņām. ‘’Un kas tu tāds būtu? Kautiņa meklētājs?’’ teica kareivis. ‘’Nē! Es esmu Artūrs!’’ teica Artūrs. Pūlis iešalcās. Kareivis iesmējās:’’ Ha! Artūrs? Ko tu melo!? Es esmu Artūrs! Īsts Artūrs ar runīta bruņām, nevis krāmīgām adamatīna.’’ ‘’Koo? īsts Artūrs? Kā tad! Tādas runīta bruņas nemaz vēl nav izkaltas, jo nav tāda ieroča, kas tās grieztu!!’’ teica Artūrs. ‘’Jā. Nav tāda ieroča, kas grieztu runītu. Bet īstais Artūrs ir ar adamantīna bruņām,’’ teica Sv3rige Ligh. No pūļa kāds paspēra soli uz priekšu un teica:’’ Bet Artūrs ir varonis ar lielu spēku. Viņš var pat ar akmeni kalt runītu!’’ Tad no pūļa paspēra soli uz priekšu kāds sirmāks večuks un visi uz viņu paskatījās. ‘’Mieru strīdnieki! Pagaidiet kādus 2 gadus un mēs varēsim nokārtot jūsu strīdu, jo pēc 2 gadiem man būs melu mašīna,’’ samierinoši teica večuks. Tad no pūļa iznāca kāda sieviete un spalgā, bet stingrā balsī teica:’’Neņemiet viņu vērā! Viņš ir trakais zinātnieks un mehāniķis un pētnieks Zaker. Neviens viņu neņem vērā, jo viņš izgudro mantas, bet nejēdzīgas. Turpiniet strīdu!’’ Zaker paspēra soli atpakaļ un bēdīgs nostājās pūļa beigās. Tad nāca avīžu pārdevējs un priecīgs teica:’’ Mēs visi zinām vienu lietu – Artūrs ir vislabākais no vislabākajiem. Visstiprākais no visstiprākajiem. Tad lai iet vaļā kautiņš! Īstais Artūrs uzvarēs.’’ Artūrs minstinoties mēģināja iebilst, bet kareivis ar runīta bruņām sagrābis zobenu metās viņam virsū. Kareivja zobens bija tikpat stiprs kā bruņas. Viņam bija neredzēts zobens – liesmojošs melns zobens. Tas šķēla pat gaisu savā ceļā. Kas būs ar Artūru? Kareivis šķēla, bet Artūrs mierīgi izvairījās. Kareivis sita otrreiz – garām, trešoreiz – garām. Kareivis jau sāka piekust jo bruņas bija smagas un zobens arī. Viņš nometa vairogu un sagrābis zobenu divās rokās skrēja virsū Artūram. Kareivis jau sagatavojās lēcienam, bet Artūrs tik noteica:’’ Nepareizi...’’ Viņš uzbūra ūdens burvestību apdzēšot zobenu, un palecoties pats, nobloķējot kareivja sitienu un iesitot viņam ar kāju pa seju. Tad kareivis sita ļoti pārliecinoši Artūram pa vēderu, bet Artūrs ir ļoti izveicīgs. Viņš noliecās uz aizmuguri pa 90 grādiem un zobens nošvīkstēja gar viņa degunu. Artūrs ātri nostājās taisni un vairākas reizes iesita kareivim pa ķiveri, tad lecienā pa vēderu un izmantojot rokas nogāza viņu gar zemi. Tad viņš kareivi atbruņoja no zobena, uzbūra zemes burvestību, sažņaudzot viņu saknēs. Tad Artūram aplaudēja viss pūlis. Vairāki apgalvojoši teica:’’Jā! Bruņām nav nozīmes. Īsts Artūrs pat ar rokām var caursist jebko.’’ Tad Artūrs noņēma kareivja kasku... Tur pat neslēpās kareivis. Tā bija karotāja. Viņa sasveicinājās ar Artūru, kuram bija ieplesta mute, pārāva ar rokām visas saknes un piecēlās atvainoties visiem. Tad viņa piegāja pie Artūra un teica:’’Atvaino! Tev ir viss – slava, spēks, viss. Es arī to gribēju, bet sapratu, ka lai to iegūtu nevajag uzdoties par kādu citu. Vajag būt tev pašam. Es to sapratu, un nolēmu turpmāk būt es pati, un turpināt cīnīties ar šīm būtnēm kopā ar tevi. Bet lai atvainošanās būtu pilnīga – es tev atdotu savas runīta bruņas.’’ Viņi apmainījās bruņām. Artūram vēl joprojām mute bija vaļā, jo viņa bija skaistākā meitene kāda redzēta. Skaistāka par Talu. Viņas acis – tik zili dzidras kā jūra, kurā var noslīkt. Viņas mati – īsts medus lauks. Un viņas balss kā vējš paradīzē. Viņa bija ideāla. Tad viņa bilda vēl kautko:’’ Kapēc tev nav ieroča? Un vispār mani sauc Sāra.’’ Artūrs izstāstīja, ka meklē Wracker one. Viņa teica:’’Es zinu kur viņš ir. Viņš ir uz bīstamas salas kuru apsargā ne tikai tumšie spēki, bet arī pūķis, kuru vēl neviens nav nokāvis. Vienīgais veids kā tur tikt ir vai nu pa gaisu vai nu pa ūdeni.’’ Tad Artūrs atcerējās Zaker. Viņš viņu uzmeklēja un pajautāja vai nevar uztaisīt ko lidojošu. Zaker to varēja:’’Jā, man ir gaisa balons. Tas līdz tevis minētajai vietai var aiznest četrus cilvēkus.’’ ‘’Cik labi!’’ apstriprināja Artūrs ‘’Tieši tik mēs esam.’’ ‘’Bet tad nepietiks vietas man un jums nebūs palīga un gudrīša!’’ iebilda Zaker. ‘’Nekas! Iztiksim,’’ pašapmierināts teica Artūrs. Zaker gan neizskatījās priecīgs.
Tā divas dienas nodzīvojuši Varokā, gaidot Wanted un kamēr Zaker sagatavo gaisa balonu, Sv3rige Ligh , latvis20, Sāra krāmēja somas. Viņi bija apbruņojušies ar visu nepieciešamo – ar maltīti, virvēm, un rūnām.
Pēc divām dienām viņi sagaidīja Wanted sveiku un veselu. Viņi viņu iepazīstināja ar Sāru un pastāstīja, kas noticis un ko domā darīt. Tad viņi devās pie Zaker.
Pēc šādiem notikumiem Eek bieži nenāca ārā tikai lai uzkostu. Zaker necieta zirnekļus, tāpēc viņš labāk paslēpās pie saimnieka. Zaker gari un gari stāstija instrukcijas vairākas reizes. Pat Eek jau tās bija iegaumējis. Tā nu Zaker ļāva viņiem pacelties, un četri draugi devās ceļā.
Sāra rādija ceļu un drīz jau viņi sasniedza pelēcīgu salu. Sāra lika nolaisties uz tās. Tagad viņiem vajadzēja atrast Wracker one, kas mitinājās šeit. Visiem šī vieta uzdzena šermuļus. Pat Eek kuram patika tumšas vietas. Viņi izdomāja sadalīties un apstaigāt salu. Sv3rige Ligh laikam tika nepareizajā virzienā, jo tālumā redzēja vairākus tumšus paveidus. Sagatavojis loku viņš gāja tuvāk. Tie bija milzīgi zemes orki, kas tesās viņam virsū. Viņš paspēja izšaut vienu bultu. Otru bultu. Un abas sekmīgi. Abi zemes orki nu atdusējās zemē. Sv3rige Ligh gāja uz priekšu un redzēja, kādu ārprātīgu cilvēku. Viņam bija kaltnis un viņš kala akmeņus. Viņš bija galīgi kaulains, sirms un vecs. Viņš dumji paskatījās uz Sv3rige Ligh un pasmējās. Tad jautri turpināja savu darbu. Sv3rige paprasīja:’’ Vai tu esi Wracker one? Vai te ir vēl cilvēki?’’ Kaulainais vecis dusmīgi atcirta:’’ Wracker one?? Nemūžam! Ienīstu to veci! Viņš augšā medītē!!’’ Un turpināja savu darbu. Sv3rige Ligh nobļāvās lai visi dodas augšā.
Uzgājuši augšā viņi patiešām augstākajā vietā, uzkalnā ieraudzīja kādu sirmu večuku, kurš meditēja. Sāra piegāja un ar roku pavēzēja viņam gar acīm. Nekādas reakcijas. Wanted pieklājīgi, bet pietiekami skaļi nokrekšķējās. Vīrs saraustījās un nokūleņoja no uzkalna. Piecēlās nepaskatījies uz karotājiem nobļāvās:’’ Stulbais meža veci! Nāc šurp, izkausimies!!’’ Tad viņš atkal pagriezās un pārsteigts ieraudzīja karotājus un viņš sāka vērt vaļā muti, bet Wanted paspēja pirmais:’’Mēs nākam ar mieru! Atvaino, ka iztraucēju! Vai tu esi Wracker one?’’ ‘’Jā, tas esmu es!’’ nosiekalojoties un gardi teica vīrs, tad turpināja ar jautājumu ‘’Ko vajag?’’ Tālāk runāja Artūrs:’’ Man teica, ka tu esi ļoti gudrs! Kur lai es atrodu zobenu?’’ Wracker one sapīcis atbildēja:’’ Izgatavo pats!!’’ ‘’Nu lūdzu, pasakat! Man to ļoti vajag!’’ neatlaidīgi teica Artūrs. Wracker one teica:’’ To tumsu tu neuzvarēsi ar īpašu zobenu kādu tu gribi, to var uzvarētu tikai ar...’’ teica Wracker one, bet nepaspēja pabeigt, jo no tumsas izlīda kāds radījums. Sv3rige Ligh uz to izšāva, bet viņš izvairījās. Tad viņš pielēca klāt un sadūra Wracker one līdz nāvei. Tad viņš teica:’’Sveiki! Esmu Rufus, ļaunuma kalps! Atā! Gaidīšu ciemos!’’ Rufus aizlēkšoja prom. Viņš bija melns velnēns ar gariem nagiem, kā nesen nogalinātajam lācim. Visi skatījās kā Wracker one noasiņo. Tad Artūrs atmetis cerību, pagriezās un sapīcis devās uz balona pusi, bet te pēkšņi viņa prātā atskanēja balss:’’Es esmu miris, tikai ķermenī, bet dvēsele mana vēl ir. Tu mani vari dzirdēt. Tev ir jāuzmeklē Karalis Dāv..’’ Tad tālumā vēl varēja dzirdēt Rufus balsi:’’Muļķi! No maniem nagiem mirst arī dvēsele.’’ Un arī balss Artūra prātā izgaisa. Tā viņi arī devās uz balonu.
Atgriezušies, Artūrs pavēlēja doties uz Kamelotu pie Karaļa Dāvida, jo varbūt viņš būs īstais. Nolaidušies Kamelotā pie viņiem ar atplestu smaidu nāca Karalis Dāvids un teica:’’ Kādi vēji jūs šeit atpūtuši?’’ Eek izlīda no Artūrs ķiveres un teica:’’Manuprāt tie bija dienvidu vēji!’’ un ielīda atpakaļ. Artūrs iesmējās un teica:’’ Es dzirdēju, ka tev šeit ir kāds rets un ļoti labs zobens?’’ Sāra pamāja ar galvu. Karalis Dāvids to apstiprināja, bet pateica:’’ Es to nevaru dot jo tas ir vajadzīgs man.’’ Artūrs neatlaidās:’’Es tev došu visu ko gribi. Visu! tikai lai tu man aizdotu, to zobenu.’’ Karalis nedaudz padomāja un piekrita to iedod par brīvu:’’Bet esi saudzīgs.’’
Tad viņi četri apstaigāja Faladoru un Varoku lai uzzinātu, kā iznīcināt tumsu. Daži zinātnieki teica, ka zemūdens ir pils. Daži, ka miglas savvaļā, citi teica, ka tumsu iznīcinās tikai kaut kas gaišs. Tā nu viņi pārtrauca meklēšanu un pārlaida nakti Varokas bārā.
Naktī kāds izsita logu. Artūrs atvēra acis, bet izlikās ka guļ. Tas bija Rufus. Viņš teica:’’Netēlo! Es zinu, ka esi nomodā. Dzirdēju, ka mani meklē. Uzvari mani un es parādīšu, kur ir pils.’’ Artūrs pieleca kājās sagrāba Ekskaliburu un metās virsū. Rufus mierīgi pārleca pāri Artūram un iegrūda viņu sienā piekodinādams:’’ Tas ir viss?’’ Artūrs sadusmojās un mēģināja iesist ar kāju nogrūžot viņu lejā, bet Rufus atkal palecās un nogrūda pašu Artūru lejā. Izdzirdēdams troksni iesteidzās Wanted. Ieraudzījis Rufus viņš metās ar savu šķēpu virsū, bet Rufus to sagrāba aiz viena gala un iemeta to sienā, atbruņojot Wanted. Artūrs pameta Wantedam Eksaliburu. Rufus atkāpās. Pāri visiem pazibēja bulta. Rufusam trāpija bulta. Krūtīs. Sāpes viņu dedzināja. Viņš nokrita. Wanted negaidīja un sacirta viņu gabalos. No Rufusa asinīm izšļācās vārdi:’’Meklē pili savā tumšajā daļā.’’
Neviens no draugiem nesaprata, ko tas varētu nozīmēt. Bet tad Artūrs atcerējās Wracker one. Kā viņš meditēja un runāja viņa prātā. Kad visi izgāja, Artūrs apsēdās, sakrustoja kājas, aizvēra acis un meditēja. Viņš redzēja tikai tumsu. Bet vēlāk jau viņš redzēja pili. No tās atskanēja ļauni smiekli. Artūrs sabijies ātri atvēra acis. Viņš nebija savā istabā, bārā. Viņš sēdēja uz zemes netālu no tumšas pils, kuru ieskāva lavas upe. Tai bija četri tumši torņi. viņš bija apbruņojies, kā arī turēja vairogu un Ekskaliburu. Viņš devās uz pils vārtiem.
Tur viņu sagaidīja sargs – lācis:’’Mēs jūs gaidām,ser!’’ Sargs viņu palaida un Artūrs iegāja iekšā. Kā viņš iegāja vārti aizcirtās un tribīnēs sēdēja daudz lāču. No otra gala iznāca pretī kāds cilvēks. Artūrs jautāja:’’Vai tu zini, kas šeit notiek?’’ Otrs atbildēja:’’Bet protams! Cīņa uz dzīvību vai nāvi! Cīņa uz gaismu vai tumsu! Cīņa uz Artūru vai Murku!!’’ Murks bija ļaunuma iemiesojums. Viņš bija labi tērpts. Tad viņš teica:’’Kaujies ar mani! Ja tu vinnē, vairs netiks radīta neviena neispējama radība. Ja tu zaudē, es valdu pār Gielinoru!’’ Un tā sakās kautiņš starp labo un ļauno.
Artūrs nogaidīja, bet Murks lēni nāca virsū. Kā viņš bija pietiekami tuvu lai Artūrs varētu brīvi uzbrukt, Murks nozuda. Tad kautkur atskanēja balss:’’Dažas no radību privilēģijām es ieliku arī sevī.’’ Un Murks parādijās Artūram aiz muguras, un nogrūda viņu zemē. Viņš jau gribēja lekt virsū, bet Artūrs viņu atsita ar kājām. Tad Artūrs pieleca kājās un atvairīja Murka melnā zobenu triecienu ar savu vairogu. Tad sekoja otrs sitiens, kurš arī tika nobloķēts. Tad Artūrs lēni virzījās uz priekšu, bet Mruks bija tik stiprs, ka raidīja sitienu tādu, ka Artūra runīta vairogs pašķīda. Artūrs nu bija bez vairoga un drosmes. Viņš sita ar zobenu pa Murka tumšo ķiveri, bet viņa roku sagrāba un aizmeta Artūru pa gaisu. Tad Murks lēni nāca virsū un ar zābaku uzmina Artūram uz ķiveres. Artūrs dūra savu Eksakilburu uz aizmuguri un trāpija Murkam kājā, bet zobens necaurdūra viņa bruņu. Murks kāju nocēla, un Artūrs pa to laiku pielēca kājās un raidīja sitienu pa vēderu, kura rezultātā nolidoja bruņu gabals no Murka. Murkam nebija miesas. Ja nu vienīgi tā bija tik tumša, ka to nevarēja saredzēt. Kamēr Artūrs aizrautīgi to pētīja, viņam iesita pa krūtīm ar zobenu un tad lēcienā pa galvu ar kāju. Artūrs nu bija zemē bezspēkā. Murks pienāca klāt, pacēla zobenu. Artūrs:’’Nu Eek tās laikam būs beigas. Tu biji labs zirneklis. Paliec sveiks!’’ Eek neatbildēja. Artūrs palika pavisam bēdīgs. Bet pēkšņi Murks nogāzās. Artūrs saņēma pēdējos spēkus, piecēlās un pārgrieza viņam rīkli. No Murka ķiveres izlīda Eek laimīgi teikdams:’’Un atkal es izglābu pasauli!’’ Artūrs iesmējās un piekrita:’’Jā, tu to tiešām izdarīji!’’ Tad Artūrs pacēla Eek, un pēkšņi bija atpakaļ savā istabā.
Viņš nolēma nemodināt draugus un pagaidīja rītu. No rīta viņš izstāstīja savus piedzīvojumus. Tad viņi izgāja Varokas laukumā izstāstīja jaunumus. Visi ar viņiem lepojās. Artūrs sakautrējies teica:’’Sāra, tu man patīc.’’ Sāra pasmaidīja un apgalvoja to pašu. Tad viņi publiski saskūpstījās.
Ziņa par to, ka vairs netiks radīta neviena neispējamā radība izplatījās visur. Visur sanāca daudz kaujinieku un iznīdēja visas neispējamās radības. Pēc mēneša, kad Artūrs un Sāra nosvinēja kāzas vairs neviens tādas radības neatminējās. Pasaule atkal bija izglābta!
Artūrs un Sāra atmetās dzīvot Draynorā. Artūrs rūpējās par mieru tur, zvejoja kopā ar Eek un mīlēja Sāru. Sāra savukārt apmācījās būt ragana un uzgāja daudz runīta akmeņus izkaļot visiem palīgiem- Zaker, Wanted, Sv3rige ligh, Eek, un sev runīta bruņas. Un tā viņi visi dzīvoja laimīgi!
