Vēlos pastāstīt par savu melno ceturtdienu – respektīvi par šodienu. No rīta kā jau parasti nespēju pretoties miega vilinājumam un vairākas reizes pārcēlu modinātāja zvanu. Kad jau biju novilkusi līdz pēdējam brīdim, saņēmos izlīst no siltās gultas un gāju taisīt kafiju. Gatavojot maizītes, ieskatījos pulkstenī 07:56, „O, tūlīt būs LNT ziņas”. Brokastojot cītīgi sekoju Līdakas un Kabanova duelim, secināju, ka Līdaka manī arvien vairāk izraisa pozitīvismu. Taču ne par to ir stāsts. Vienvārdsakot, es atkal aizčammājos pa māju dzīvojoties. Izgāju ārā, uzsēdos uz velosipēda un braucu no mājas ārā, tur man ZAAO priekšā (atkritumu savācēju mašīna),protams , viņu transportlīdzeklis aizšķērsojis visu ceļu. Viens no viņiem uzsauc, lai es viņus apbraucu savādāk viņi visu laiku man maisīsies pa kājām braucot pie kaimiņu mājām. Ok, kaut kā nebūt viņus apbraucu un aiziet jūriņā. Turpinu savu ceļu. Drīz vien dzirdu, ka man tuvojas no aizmugures ZAAO un piedevām normālā ātrumā, lieki piebilst, ka tas ir zemes ceļš, un viņi no visa ātruma tieši peļķē iekšā un es tiešā nozīmē no galvas līdz kājām esmu slapja. Labi, tas mani sevišķi nesāpināja, domāju, ka tāds negadījums man nespēs sačakarēt dienu, galu galā braucot ar riteni takš viss pa ceļam izžūs. Pēc apmēram viena kilometra nobraukšanas (piebildīšu ,ka dzīvoju lauku teritorijā un braucu uz autobusu apm.4 km posmu), kad pēkšņi manam velosipēdam nobloķējās pedāļi. Vienkārši nevar pamīt. Nokāpju nost, mēģinu visādi to iekustināt, taču ko es meitene jēdzu no velosipēda?! Pedāļi nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ. Zvanu kaimiņam, lai ātri mani aizved līdz autobusam...Zvanu, zvanu..neceļ..Pareizi takš bija ZAAO un viņš noteikti ārā stumj vietā savu miseni. Nospļaujos, iesviežu velosipēdu eglītēs, apsedzu ar skujām (cerams, mājās dodoties viņš tur vēl gulēs:) un sāku skriet. 3 km 15 minūtes laika. Atkal lieki piebilst,ka kājās man rudens puszābaciņi ar papēdīti un vēl tā somiņa, čist’ gribējās viņu ielidināt mežā :) Protams, arī visi pārējie cik nu tur ir tie iedzīvotāji, neviens šodien ar mašīnu nekur nebrauc. Vienubrīd parauj nenormālu besi, pēdējo reizi kad skrēju vairāk par 1 km, laikam 4 gadus atpakaļ vidusskolā :) bet nu forma vēl nav zaudēta, jo paspēju tieši, laikā. Autobuss bija jau sācis braukt, bet tad ieraudzīja mani. Es – hops iekšā un turpat sarkana, noskrējusies apsēžos pirmajā rindā krēslā, iedodu naudu. Sāku jau atgūties, kad pāris pieturas tālāk iekāpj kāda paveca tantīte. Ievēroju, ka skatās uz mani kā uz pēdējo sūdu. Domāju pavirzīties vai nē. Bet paskatījos, ka autobuss patukšs un brīvu vietu tepat sākumā ir daudz. Aiziet dusmīgā tantīte uzreiz hops pie vienas tantas „Paskat, kāds invalīds sēž!!”, aiziet vēl tālāk, lai vēlvienai to pašu pateiktu, tā lai es arī dzirdu, un tad apsēžās turpat man aiz muguras. Es domāju pie sevis „Bļin, tantuk, tev ir spēks apstaigāt pus autobusu un izstāstīt savas negatīvās domas, bet vienkārši apsēsties vienu krēslu tālāk viņa nevar.” Uz brīdi jau sāku justies slikti, bet tad sapratu, ka laikam jau ir vienkārši tādi neciešamie tantuki, kas vienmēr burkšķēdami staigā un ar neko nav apmierināti, plus vēl domā, ka autobusā viņai ir iezīmētas vietas. Tas arī bija tas uz ko gribēju vērst uzmanību, vai es nedrīkstēju sēdēt šajā pirmajā rindā? Piebildīšu vēl to, ka tai krēslu rindai, kur sēdēju nebija attiecīgā uzlīme, ka tā ir invalīdiem.Attiecīgā uzlīme bija otrā pusē krēslu rindai.Netaisos arī apstrīdēt,ka man pēc būtības varbūt arī viņa bija jāpalaiž savā vietā, bet es apsēdos pirmajā krēslā pirmo reizi un nejutos vainīga, jo nejau katru dienu es tur apsēžos. Pastāstiet savus piedzīvojumus sabiedriskajā transportā ar pensionāriem! :)
Melnā ceturtdiena.14
20
1
Vēlos pastāstīt par savu melno ceturtdienu – respektīvi par šodienu. No rīta kā jau parasti nespēju pretoties miega vilinājumam un vairākas reizes pārcēlu modinātāja zvanu. Kad jau biju novilkusi līdz pēdējam brīdim, saņēmos izlīst no siltās gultas un gāju taisīt kafiju. Gatavojot maizītes, ieskatījos pulkstenī 07:56, „O, tūlīt būs LNT ziņas”. Brokastojot cītīgi sekoju Līdakas un Kabanova duelim, secināju, ka Līdaka manī arvien vairāk izraisa pozitīvismu. Taču ne par to ir stāsts. Vienvārdsakot, es atkal aizčammājos pa māju dzīvojoties. Izgāju ārā, uzsēdos uz velosipēda un braucu no mājas ārā, tur man ZAAO priekšā (atkritumu savācēju mašīna),protams , viņu transportlīdzeklis aizšķērsojis visu ceļu. Viens no viņiem uzsauc, lai es viņus apbraucu savādāk viņi visu laiku man maisīsies pa kājām braucot pie kaimiņu mājām. Ok, kaut kā nebūt viņus apbraucu un aiziet jūriņā. Turpinu savu ceļu. Drīz vien dzirdu, ka man tuvojas no aizmugures ZAAO un piedevām normālā ātrumā, lieki piebilst, ka tas ir zemes ceļš, un viņi no visa ātruma tieši peļķē iekšā un es tiešā nozīmē no galvas līdz kājām esmu slapja. Labi, tas mani sevišķi nesāpināja, domāju, ka tāds negadījums man nespēs sačakarēt dienu, galu galā braucot ar riteni takš viss pa ceļam izžūs. Pēc apmēram viena kilometra nobraukšanas (piebildīšu ,ka dzīvoju lauku teritorijā un braucu uz autobusu apm.4 km posmu), kad pēkšņi manam velosipēdam nobloķējās pedāļi. Vienkārši nevar pamīt. Nokāpju nost, mēģinu visādi to iekustināt, taču ko es meitene jēdzu no velosipēda?! Pedāļi nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ. Zvanu kaimiņam, lai ātri mani aizved līdz autobusam...Zvanu, zvanu..neceļ..Pareizi takš bija ZAAO un viņš noteikti ārā stumj vietā savu miseni. Nospļaujos, iesviežu velosipēdu eglītēs, apsedzu ar skujām (cerams, mājās dodoties viņš tur vēl gulēs:) un sāku skriet. 3 km 15 minūtes laika. Atkal lieki piebilst,ka kājās man rudens puszābaciņi ar papēdīti un vēl tā somiņa, čist’ gribējās viņu ielidināt mežā :) Protams, arī visi pārējie cik nu tur ir tie iedzīvotāji, neviens šodien ar mašīnu nekur nebrauc. Vienubrīd parauj nenormālu besi, pēdējo reizi kad skrēju vairāk par 1 km, laikam 4 gadus atpakaļ vidusskolā :) bet nu forma vēl nav zaudēta, jo paspēju tieši, laikā. Autobuss bija jau sācis braukt, bet tad ieraudzīja mani. Es – hops iekšā un turpat sarkana, noskrējusies apsēžos pirmajā rindā krēslā, iedodu naudu. Sāku jau atgūties, kad pāris pieturas tālāk iekāpj kāda paveca tantīte. Ievēroju, ka skatās uz mani kā uz pēdējo sūdu. Domāju pavirzīties vai nē. Bet paskatījos, ka autobuss patukšs un brīvu vietu tepat sākumā ir daudz. Aiziet dusmīgā tantīte uzreiz hops pie vienas tantas „Paskat, kāds invalīds sēž!!”, aiziet vēl tālāk, lai vēlvienai to pašu pateiktu, tā lai es arī dzirdu, un tad apsēžās turpat man aiz muguras. Es domāju pie sevis „Bļin, tantuk, tev ir spēks apstaigāt pus autobusu un izstāstīt savas negatīvās domas, bet vienkārši apsēsties vienu krēslu tālāk viņa nevar.” Uz brīdi jau sāku justies slikti, bet tad sapratu, ka laikam jau ir vienkārši tādi neciešamie tantuki, kas vienmēr burkšķēdami staigā un ar neko nav apmierināti, plus vēl domā, ka autobusā viņai ir iezīmētas vietas. Tas arī bija tas uz ko gribēju vērst uzmanību, vai es nedrīkstēju sēdēt šajā pirmajā rindā? Piebildīšu vēl to, ka tai krēslu rindai, kur sēdēju nebija attiecīgā uzlīme, ka tā ir invalīdiem.Attiecīgā uzlīme bija otrā pusē krēslu rindai.Netaisos arī apstrīdēt,ka man pēc būtības varbūt arī viņa bija jāpalaiž savā vietā, bet es apsēdos pirmajā krēslā pirmo reizi un nejutos vainīga, jo nejau katru dienu es tur apsēžos. Pastāstiet savus piedzīvojumus sabiedriskajā transportā ar pensionāriem! :)
Reklāma
Reklāma
Tev patiks šie raksti
