Turklāt arī citās valstīs ne viens vien zinātnieks domā līdzīgi. Kā vienu no būtiskākajiem argumentiem par labu šai teorijai viņi parasti min Mazo ledus laikmetu un vēl astoņus citus 250–750 gadu ilgos klimata izmaiņu periodus kopš pēdējā leduslaikmeta beigām, tātad pēdējos 11,5 tūkstošus gadu.
Kāpēc Īslandes vikings, Eirika Rudā dēls Leifs Eiriksons, kurš aptuveni 1000. gadā pēc Kristus aizkuģoja no Īslandes uz ledū kalto salu Grenlandi, to nosauca par Zaļo zemi? Tas ir viens no vēstures paradoksiem, kuru, runājot par mūsu planētas klimatu un tā izmaiņām, bieži piemin ne tikai zinātnieki, bet ikviens, kas interesējas par ģeogrāfiju, vēsturi vai meteoroloģiju.
Savukārt citu skandināvu, dāni Vitusu Beringu, kurš pēc Krievijas cara Pētera I rīkojuma septiņsimt gadus vēlāk devās noskaidrot, vai starp Eiropu un Ameriku iespējams sauszemes tilts, gandrīz tajos pašos platuma grādos, kur Eiriksons zaļajā Grenlandē reiz ierīkoja savas apmetnes, sagaidīja neparasti barga ziema, stindzinošs sals, vētras un sniegputeņi. Cīnoties ar stihiju, savas otrās ekspedīcijas laikā viņš saslima un nomira.
Grenlande – pasaulē lielākā sala, kura pašlaik pieder Dānijai, gandrīz pilnībā atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. 85% tās teritorijas daudzviet klāj līdz pat 1500 m biezs ledus. Patiesības labad gan jāsaka: Grenlandes dienvidos, ko apskalo Golfa straume, jūra neaizsalst. Tomēr vai tas būtu pietiekams iemesls, lai par zaļu nosauktu piekrasti, kurā pašlaik vislabāk jūtas dažādu paveidu sūnas un izdzīvo tikai augi ar ļoti seklu sakņu sistēmu, piemēram, akmeņlauzītes, polārās magones, vistenes, zilenes? Bet, ja reiz Eiriksons Grenlandē nodibināja vairākas apmetnes, tad, iespējams, toreiz tur bija sastopami arī citi augi, kas varēja nodrošināt cilvēku eksistenci, un daļa salas bija pietiekami zaļa, lai tur nodarbotos ar lauksaimniecību. Vienīgi vīnogas, kā dažkārt maldīgi apgalvo, Grenlandē neauga. Tās, kā liecina sāga par Eiriksona ceļojumiem, viņš atradis Vīnlandē jeb tagadējā Kanādai piederošajā Ņūfaundlendas salā. Tomēr arī šī vieta atrodas daudz tālāk uz ziemeļiem nekā tie Ziemeļamerikas reģioni, kur mūsdienās brīvā dabā var izaudzēt vīnogas.
Bija siltāks nekā pašlaik
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras vadītājs profesors Vitālijs Zelčs uzskata: kaut gan no ledus urbuma serdēm un koku gredzeniem ir iegūtas tikai pastarpinātas liecības par klimatu vikingu laikā, tomēr tās liecina – tolaik gada vidējā temperatūra uz zemes bijusi pat augstāka nekā pašlaik. Tātad mēs dzīvojam gandrīz tādos pašos klimatiskajos apstākļos, kādi bija tālajos vikingu laikos – pirms nepilniem tūkstoš gadiem. Ap 1250. gadu pamazām kļuvis vēsāks.
Sācies Mazais ledus laikmets, kas ildzis aptuveni līdz 19. gadsimta vidum. Lūk, tieši tāpēc 18. gadsimtā un pat 19. gadsimta sākumā ne viena vien arktiskā ekspedīcija piedzīvojusi neveiksmi vai to dalībnieki gājuši bojā. Viņi, iespējams, izmantojuši vikingu un citu seno jūrasbraucēju atstāto informāciju. Tomēr, nonākot sāgās, leģendās un citos avotos fiksētajās vietās, viduslaiku ceļotājus sagaidījis jau pavisam cits klimats. Interesantas liecības par Mazo ledus laikmetu atrodamas arī tepat Latvijā. Piemēram, uz rietumiem no Kolkas raga jūra izskalo krastā priežu celmus. Tiesa, pagaidām tie vēl neesot datēti, bet ļoti ticams, ka celmi saglabājušies no Mazā ledus laikmeta. Tolaik pasaules okeāna līmenis pazeminājās. Veidojās ledāji, no kuriem Eiropā lielākie atradās Alpos un Skandināvijā. Daļa ūdens sasala un nenonāca atpakaļ okeānos. Tātad tas tika izņemts no globālās mitruma aprites. Tikai 19. gadsimtā ledāji pamazām atkāpās un okeāna līmenis cēlās. Baltijas jūra zemākajā piekrastes daļā applūdināja mežus, kas vairāku gadsimtu laikā bija saauguši tās krastos. Tagad jūra paņem savulaik atdotās platības un izskalo to, kas palicis pāri no bijušajiem mežiem.
Arī pārsteidzošajam faktam, ka daudzas Latvijas mazās upes kādreiz bija kuģojamas, tāpēc 16. un 17. gadsimtā liellaivas no Jelgavas pa Bērzi vedušas kravas līdz pat Tērvetes pilskalnam, pēc profesora Vitālija Zelča domām, ir samērā vienkāršs izskaidrojams: “Mazajam ledus laikmetam bija raksturīgas bargas ziemas bez atkušņiem,” viņš stāsta. “Ziemā uzkrājās sniegs. Pavasarī gaiss ātri sasila. Pali pārauga plūdos, kas iztīrīja un padziļināja upju gultnes.” Šā iemesla dēļ profesora priekšgājēji vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados upju stāvkrastos varēja pētīt tādus atsegumus, par kādiem pašlaik varot tikai sapņot. Upju gultnes aizsērē, krasti aizaug arvien vairāk, jo sniega ziemās maz, tāpēc palu laikā ūdens līmeņa pieaugums ir niecīgs. To pašattīrīšanās process no sanesām ir ievērojami samazinājies.
Pārmaiņas ietekmē dažādi cikli
Klimata pārmaiņu cikliskumu apstiprina arī pētījumi. Piemēram, sfagnu sūnas, kūdras slāņa galvenā sastāvdaļa, intensīvi aug vēsā un mitrā laikā. Šajā laikā tapušais kūdras slānis ir daudz biezāks, un tajā atrodama nesadalījusies sfagnu kūdra. Ja klimats ir silts, tad, gluži pretēji, sfagni sadalās un veidojas plāns, labi sadalījušās kūdras slānītis. Dažādu kūdras slāņus un to sastāvdaļas intensīvi pētījuši skandināvi un somi. Latvijā tiem pievērsusies Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Laimdota Kalniņa.
Šie salīdzinoši īsie cikli ir daudz lielāku ciklu sastāvdaļas. Ledus laikmetus, no kuriem pēdējais beidzās pirms 11 500 gadu, nomaina starpleduslaikmeti. Tādā pašlaik dzīvojam mēs. Tiek uzskatīts, ka nākamais Ledus laikmets varētu iestāties pēc 11 400–14 000 gadiem. Tātad cilvēce atrodas apmēram šā starpledus laikmeta vidusposmā. Tomēr, tā kā ikviens lielais cikls sastāv no mazākiem, mēs vienlaikus atrodamies kaut kur pa vidu starp diviem mazajiem ledus laikmetiem vai globālās atdzišanas notikumiem, t.s. Bonda aukstajiem notikumiem. Tātad, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, mums vajadzētu dzīvot tādā klimatā, kāds valdīja, kad Leifs Eiriksons brauca uz Grenlandi. Profesors Vitālijs Zelčs gan domā, ka mūsu gadījumā kulminācija, iespējams, tuvojas nobeigumam, jo saskaņā ar ledus seržu datiem sasilšana parasti noris lēnāk nekā atdzišana.
Šos ciklus nosaka daudzi faktori. Viens no galvenajiem – Zemes attālums līdz Saulei, Zemes rotācijas ass novietojums attiecībā pret plakni un Zemes ekvatora plaknes slīpums, kas visvairāk ietekmē globālos ciklus. Vēl ir planētu cikli, Saules magnētiskā lauka 22 gadu cikls un Saules aktivitātes 11 gadu cikli, kas aptver daudz īsākus laika posmus. Ir arī pašas Zemes diktētie cēloņi, sākot no procesiem zemes dzīlēs un beidzot ar procesiem atmosfērā, kā arī zemes siltuma atstarošanas spējas. Tikai visu faktoru kopsakarība ietekmē klimata pārmaiņu cikliskumu uz Zemes.
Diezin vai cilvēki spēj būtiski ietekmēt tik globālus procesus. Protams, tos var pasteidzināt vai aizkavēt, bet ne kardināli mainīt. Arī profesors Vitālijs Zelčs uzskata, ka cilvēces loma šajos grandiozajos dabas ciklos ir samērā maznozīmīga. Pēc vairāku zinātnieku domām, cilvēka darbības ietekmē dabiskās klimata izmaiņas var nedaudz aizkavēties.
Siltumnīcas gāzes rada arī Zeme
Pēdējo 100 gadu laikā Zemes vidējā temperatūra ir paaugstinājusies par 0,7 °C. Mēdz apgalvot, ka tajā galvenokārt vainojama cilvēka saimnieciskā darbība. Gāzu emisijas (galvenokārt CO2 ) pieauguma dēļ palielinājies tā dēvētais siltumnīcas efekts. Kaut gan par šo problēmu runā tik daudz un tādā tonī, ka tā šķiet neapstrīdama un pilnībā pierādīta patiesība, profesors Vitālijs Zelčs un daudzi viņa ārvalstu kolēģi, tostarp Dānijas Kosmonautikas centrā strādājošais klimata pētnieks Henriks Svensmarks (par viņa pētījumiem “Ilustrētā Zinātne” jau rakstījusi), par to nav tik pārliecināti. Nenoliedzot cilvēka ietekmi uz dabu, zinātnieki uzskata, ka nevajadzētu to pārvērtēt. Pierādīts ir vienīgi fakts, ka gāzu, bet jo sevišķi CO2, klātbūtne atmosfērā tik tiešām veicina globālo sasilšanu. Taču siltumnīcas gāzu daudzuma pieaugums noris sinhroni ar gaisa temperatūras paaugstināšanos.
Straujš siltumnīcas gāzu pieplūdums atmosfērā parasti vērojams starpleduslaikmetu sākumā, kad, kūstot mūžsasalušajiem iežiem un ledājam, atmosfērā nonāk zemes garozā iesprostotās gāzes. Tāpēc nepārprotami, ka CO2 un citas gāzes atmosfērā rodas ne tikai cilvēka darbības dēļ. Daļu no šīm gāzēm ražo pati Zeme, un tās izplūst no mūsu planētas dzīlēm.
“Pēdējā Ledus laikmeta beigas pirms 11 500 gadu sakrīt ar lielākās globālās sasilšanas sākumu uz zemeslodes pēdējo 120 000 gadu laikā,” saka zinātnieks. “Cilvēki toreiz šo procesu nekādi nevarēja ietekmēt. To ietekmēja tikai dažādas dabas sistēmas.”
Vai planēta atrisinās problēmas?
Analizējot pēdējo 500 000 gadu laikā ledus masā ieslēgto gāzu sastāvu, zinātniekiem nācies secināt, ka rekonstruēto temperatūru svārstības ir cieši saistītas ar siltumnīcas efekta gāzu koncentrāciju atmosfērā. 20. gadsimta vidū, kad radās pirmās bažas par globālo sasilšanu, Havaju salās Klusajā okeānā tika izveidota stacija, kuras uzdevums bija sekot līdzi CO2 daudzuma izmaiņām atmosfērā. Šo vietu izvēlējās tādēļ, lai novērojumos izvairītos no industriālās darbības ietekmes. Tomēr mērījumi liecināja, ka CO2 koncentrācija nepārtraukti palielinās. Iespējams, tas notika šajā reģionā esošo daudzo vulkānu dēļ. Zinātniekiem pagaidām nav izskaidrojuma, kāpēc CO2 līkne sliecas augšup periodos, kad notiek globālā sasilšana, bet šī līkne krītas, samazinoties Zemes vidējai temperatūrai.
Profesors Vitālijs Zelčs uzskata, ka daba pati sevi lieliski spēj aizsargāt. Viņš pilnībā piekrīt teorijai, ka mūsu planēta ir pašregulējoša sistēma, kas nosaka vides apstākļus uz tās. Piemēram, Saules siltumu visvairāk absorbē meži, bet visvairāk atstaro ledāji un tuksneši. Tajā pašā laikā meži, sevišķi tropu apgabalos, sekmējot iztvaikošanu milzīgos apmēros, atdod siltumu atmosfērai. Vai cilvēka spēkos ir šo pašregulējošo mehānismu sabojāt? Iespējams, ka jā, tāpēc ir tik svarīgi labāk izprast klimata pārmaiņu cēloņus un nepārsteigties, izvēloties risinājumus.
Pārmaiņām ir dažādi cēloņi
Klimata globālās izmaiņas galvenokārt ietekmē trīs cēloņi:
* Solārie cēloņi ir saistīti ar Saules enerģijas daudzumu, kas nonāk līdz Zemes virsmai. Tos nosaka procesi, kuri notiek uz Saules un tās iekšienē, – gan Saules aktivitātes cikliskas izmaiņas, gan Saules plankumu un uzliesmojumu parādīšanās.
* Orbitālie cēloņi ir Zemes attālums līdz Saulei, Zemes rotācijas ass novietojums attiecībā pret plakni un Zemes ekvatora plaknes slīpums.
* Neorbitālie cēloņi, kuru pamatā ir Zemes iekšējā un ārējā apvalka, kā arī cilvēka radītā ietekme uz klimatu, tostarp Zemes virsmas kvalitatīvais stāvoklis un atstarotspēja, mākoņainība un atmosfēras duļķojums, okeāna straumju riņķojums, atmosfēras sastāva izmaiņas un tās sarukšana virs siltumnīcas gāzu slāņa atdzišanas dēļ.
, bet autoru tomēr arī vajadzēja minēt 
