Šobrīd
mācos trešajā kursā, un jau trešo gadu esmu maksas grupā, jo neveicas
mācībās tik viegli. Paļaujoties uz bankas un valsts pārliecinošajiem
solījumiem, ņēmu studējošā un studiju kredītu, jo vecāki nesaņem tik
daudz naudiņas, lai spētu uzturēt mani. Tagad studentam Jelgavā
nepieciešami 100 Ls minimums, nomaksājot kopmītnes maksu, skolas
materiālus un vecāku apciemojuma izdevumus, ar nosacījumu, ka izmanto
vislētāko transportu un ne biežāk kā reizi trijās nedēļās. Nu es
paskaitīju ka vairāk nekā astoņus mēnešus es sev neesmu atļāvusies
nopirkt jaunu apģērba gabalu. Bet tas jau nav tas trakākais.
Jauno gadu sagaidīju ar skumjām, tēvs ir atlaists no darba. Tai mazpilsētā darbu neatrast. Lai to izdarītu, nepieciešami vismaz septiņi mēneši, bet valdība pieņēmusi lēmumu, ka bezdarbnieka pabalsts vairs nebūs tos deviņus mēnešus. Kad atbraucu uz kopmītni, es iegāju istabiņā, kurā bija tik auksti, ka pie datora nevarēja pasēdēt, kaut gan bija jāgatavojas sesijai. Bruņojos ar karstām tējām, cimdiem, segu un, par laimi, nesaslimu. Tad uzgrieza lielāku apkuri, es nopriecājos, jo var sēdēt un mācīties. Daudzus vakarus esmu pavadījusi citās istabiņās, jo tur ir siltāks. Tagad ir pienākusi ziņa, ka naktīs kopmītne atslēgs apkuri, bet dienā uzsildīs līdz 18 – 20 grādiem. Es no tā baidos visvairāk, jo mana istabiņa ir visaukstākā. To izdarot, mēs, meitenes, sāksim slimot. Par ārstu izdevumiem labāk neuzdrošinos domāt, jo tos sola arī paaugstināt. Taču tas jau nav tas vēl sliktākais, pieņemts lēmums palielināt arī kopmītnes maksu.
Jauno gadu sagaidīju ar skumjām, tēvs ir atlaists no darba. Tai mazpilsētā darbu neatrast. Lai to izdarītu, nepieciešami vismaz septiņi mēneši, bet valdība pieņēmusi lēmumu, ka bezdarbnieka pabalsts vairs nebūs tos deviņus mēnešus. Kad atbraucu uz kopmītni, es iegāju istabiņā, kurā bija tik auksti, ka pie datora nevarēja pasēdēt, kaut gan bija jāgatavojas sesijai. Bruņojos ar karstām tējām, cimdiem, segu un, par laimi, nesaslimu. Tad uzgrieza lielāku apkuri, es nopriecājos, jo var sēdēt un mācīties. Daudzus vakarus esmu pavadījusi citās istabiņās, jo tur ir siltāks. Tagad ir pienākusi ziņa, ka naktīs kopmītne atslēgs apkuri, bet dienā uzsildīs līdz 18 – 20 grādiem. Es no tā baidos visvairāk, jo mana istabiņa ir visaukstākā. To izdarot, mēs, meitenes, sāksim slimot. Par ārstu izdevumiem labāk neuzdrošinos domāt, jo tos sola arī paaugstināt. Taču tas jau nav tas vēl sliktākais, pieņemts lēmums palielināt arī kopmītnes maksu.
Šobrīd sēžu un domāju, vai šie mani trīs gadi, pavadīti augstskolā, nav
velti izšķiests laiks. Turpmāk nevaru vairs sevi atļauties. Lai kā arī
es to vēlētos. Sāku apsvērt strādāšanu, bet nav kur strādāt...
Es vairs nebrīnos, ka Vecrīgā sarīkoja grautiņus. Dusmas ir tik lielas, cik tās vien varētu būt. Šobrīd man pat ir kauns atzīt, ka esmu no Latvijas, kur iznīcina pat studentus... Nepietiek ar to, ka paaugstināja studiju maksas, tad vajag arī ņirgāties tālāk? Tāpat visi ierēdņi domā, ka, atļaujoties studijas, students varēs atļauties arī šos uzcenojumus. Tad ziniet, tā nav. Man nav kas palīdz.
Tāda ir studenta krīzes situācija. Es vairs ne uz ko neceru, pat negribas domāt par kredīta atmaksu. No tā tikai liekas bezjēdzīgas asaras krīt. Bet kuru tas interesē? Nevienu...
Ņemts no TVneta pats neizdomāju!
Es vairs nebrīnos, ka Vecrīgā sarīkoja grautiņus. Dusmas ir tik lielas, cik tās vien varētu būt. Šobrīd man pat ir kauns atzīt, ka esmu no Latvijas, kur iznīcina pat studentus... Nepietiek ar to, ka paaugstināja studiju maksas, tad vajag arī ņirgāties tālāk? Tāpat visi ierēdņi domā, ka, atļaujoties studijas, students varēs atļauties arī šos uzcenojumus. Tad ziniet, tā nav. Man nav kas palīdz.
Tāda ir studenta krīzes situācija. Es vairs ne uz ko neceru, pat negribas domāt par kredīta atmaksu. No tā tikai liekas bezjēdzīgas asaras krīt. Bet kuru tas interesē? Nevienu...
Ņemts no TVneta pats neizdomāju!
