Kādas sievietes aizkustinošs stāsts par stipru mammu, kas ir ļoti daudz pārcietusi.
Mamma pārdzīvoja dēla nāvi, tēva dzeršanu un vēzi.13
291
0
Mammai bija mazliet pāri divdesmit, kad viņa apprecējās ar manu tēti. 22 gadu vecumā viņas dzimšanas dienā 1. janvārī piedzima pirmais un vienīgais dēls – Edgariņš. Es, viņu otrais bērns, piedzimu pēc pāris gadiem vasaras viducī. Diemžēl viss nebija tik skaisti, kā sākumā izskatījās… Edgariņš nedzirdēja. Ārsti teica, ka viss kārtībā, lai gaidot. Tētis no pārdzīvojumiem sāka dzert un arvien biežāk kavēja darbu. Naudas trūka. Bija reizes, kad mammīte, izmisuma mākta, naktīs devās uz netālajiem Āgenskalna mazdārziņiem, lai dabūtu mums kādu dārzeni, ko ēst. Visbeidzot mamma nolēma iet strādāt grāmatnīcā, lai tētis varētu palikt mājās ar bērniem. Diemžēl atbildības viņam bija mazāk kā mammai. Tēvs bieži atstāja mūs vienus, lai ietu ar draugiem iedzert, un sāka nest no mājām ārā mantas, lai pārdotu. Viņš aiznesa pat pūriņus, ko mamma savām rokām bija gatavojusi un atstājusi mums par piemiņu.
Brālīša slimība un nāve. Kad man bija gadiņš, Edgariņu ielika slimnīcā Baldonē. Organiski CNS bojājumi... Mammītei sirds vai lūza, bet viņai biju es, mazā meitene, par kuru vajadzēja rūpēties. Tētis diemžēl sāka dzert vēl vairāk. Kādu dienu, kad kaimiņi mani naktskrekliņā atrada sniegā, nomālējušos ar zilo grīdas krāsu, mammīte vairs nespēja mani tētim uzticēt. Nu jau viņa strādāja restorānā, darbā bija jābūt jau sešos no rīta, jāstrādā līdz vieniem naktī. Mamma cēla mani rīta agrumā un ar taksometru veda pie omītes Torņakalnā, bet naktī brauca man pakaļ, jo negribēja atstāt mani pie omītes pavisam. Ar laiku ome ierosināja, lai mamma brauc man pakaļ tikai brīvdienās. Starp citu, opaps nemaz nebija tik draudzīgs - viņš ieteica atdot mani bērnunamā… Protams, mammīte ar omu nepiekrita. 27 gadu vecumā mamma strādāja praktiski katru dienu līdz vēlai naktij, braukāja pie Edgariņa uz Baldoni, kur viņam ar katru dienu kļuva arvien sliktāk, un brauca arī pie manis, izmantojot katru brīvo dienu, lai varētu mani paņemt uz mājām. Zinot, ka vectēvs nav apmierināts ar to, ka esmu tik biežs viesis, mamma meklēja vietu dārziņā, bet diemžēl pat tajos laikos ar to bija problēmas. Mammai paveicās atrast vietu Saulkrastu dārziņā, kur bija iespēja palikt arī pa nakti. Es tur neiejutos, bija grūti, naktīs negulēju, raudāju līdz mamma izņēma mani no dārziņa.
Reklāma
Pirms neilga laika viņa bija sagājusi kopā ar kādu vīrieti, kas sniedza lielu atbalstu grūtajā brīdī. Kad man bija seši gadi, piedzima mazā māsa Santa. Nu mēs atkal dzīvojām kopā mājās! Es labi mācījos, māsiņa mācījās staigāt, bet patēvs ar savu mammu nolēma braukt uz Ameriku. Tā bija iespēja mums visiem, bet mammīte atteicās pamest savu zemi un ģimeni, tāpēc mēs atkal palikām vienas. Mammai nācās vest mūs pie omītes, jo vienas viņa mūs neriskēja atstāt mājās: krāsns apkure, gāze ar balonu, auksts ūdens… Pēc trīs gadiem nomira mans vectēvs. Viņam bija vēzis, mammīte rūpējās arī par viņu, cik spēja. Diemžēl pēc opīša nāves omīte sabruka un kļuva ļoti neiecietīga.
Uzvara pār vēzi. 30 gadu vecumā mammai atklāja kuņģa vēzi un sirds problēmas, kā arī B vitamīna anēmiju. Viņa par to klusēja, neļāva mums neko nojaust, līdz manā klātbūtnē viņai apstājās sirds… Omīte reaģēja kā mācēdama - viņai izdevās mammīti atdzīvināt. Paldies viņai un Dievam! Par laimi, mammas vēlme dzīvot un atbildība par mums, savām meitām, bija stiprāka par slimību un nāvi. Mamma izveseļojās! "Vienpadsmit gadu vecumā kritu bezsamaņā un iegrimu komā. Kad nācu pie samaņas, man bija amnēzija. Diagnosticēja progresējošus CNS bojājumus, panencefalītu. Mammai teica, ka mani nevarot glābt." Smadzenēs bija vērojams regress, tās pamazām mira. Mammai pat ieteica atteikties no manis, tomēr viņa nepadevās un izņēma mani no slimnīcas pret savu parakstu. Mamma meklēja palīdzību pa visu valsti un to atrada. Kāda sieviete Skrīveros, spēcīga ārste, bet ar vāju veselību. Tāpēc mamma mani veda pie viņas. Sieviete mani izmeklēja un pateica, ka šoreiz izņēmuma kārtā pati brauks ārstēt, jo mani nedrīkstēja pakļaut tādiem pārbraucieniem.
Paldies Dievam par tādu mammu! Nu jau man pašai ir trīs bērni. Mana mammīte ir 53 gadus jauna un strādājoša sieviete. Omīte pārcietusi astmu un sasniegusi 88. dzīves gadu. Viņa atkal ir kļuvusi mīļa un smaida, tikai ar veselību nav labi. Mammīte katru otro nedēļu brauc pie omes, ved ēdienu un naudiņu, palīdz, kā var. No mums, meitām, mamma neko neņem. Ja aizejam ciemos, nekad neaiziesim prom tukšām rokām. Mamma ir mana drošākā banka - ja nebūtu viņas, man laikam nekad neizdotos iekrāt nevienu latu. Viņa ir gaiša un smaidīga, padomus dod, bet nekad neuzspiež savu viedokli. Viņa ir sieviete, kuru es cienu. Par mīlestību pat nerunājot - tā vienkārši ir tik stipra, ka nav piemērotu vārdu, kā to aprakstīt. Paldies Dievam, ka man ir tieši mana mammīte, un viņai ir vislabākais sargeņģelītis – mūsu Edgariņš!
