Dzīvokļa klusumu iztraucēja modinātāja zvans... No segas apakšas pasniedzās roka, lai aptrētu šo troksni. Nē, tas nav modinātājs!Skaņa palika arvien skaļāka un skaļāka. Tad Viņa jau sāka saprast , ka tas nebija modinātājs, bet gan Viņas mobilais telefons...un ar ātrām kustībām (cik gan tās var būt ātras gandrīz aizmugušam cilvēkam) sāka pa naktsskapīša augšu meklēt mobilo.
Hallo? Nomurmināja Viņa miegainā balsī...
Sveika, kā Tev klājas?
Klusums...
Man viekārši ļoti sagribējās dzirdēt tavu balsi, tā tev ir aizsmakusi, kad esi tikko pamodusies... piedod!nenoturējos!
Un tas bij viss??? Viss, ko tu gribēji man teikt?
Ārā līst lietus
Klusuma pauze
Jā!
Tad uzredzēšanos, a precīzāk sakot paliec sveiks. Un, lai tev nekad vairs nenāktu prātā man zvanīt pašā nakts vidū!Es ierakstīšu savu balsi diktofonā un izsūtīšu tev pa pastu!
Jā...Tagad viņa nevar aizmigt! priekš kam Viņš zvanīja? Viņa aizdomājās un tad viņa vairs nevarēja to izturēt... piecēlās un aizgāja uz virtuvi uztaisīt zaļo tēju, jo tā vienmēr Viņu nomierināja. Viņu uzlika vārīties tējkannu un gaidīja, kad tā uzvārīsies... tad viņas skatiens pavērās un loga pusi - Lietus ...
Lietus lāses sitās logā un tad ar mazām straumītēm krita lejā
Lietus lāses vēl stiprāk sitās logā un tajās skanēja pazīstama balss līdz sāpēm :
Atceries, vienmēr, kad ārā būs lietus es atcerēšos par tevi - vienalga cik kilometru, gadu mūs nešķirtu
jā, tas bija sen, liekas, ka pat pagājušajā dzīvē!
Viņa piespiedās pie aukstā stikla, itkā tas varētu atdzesēt Viņas sirdi, izsvītrot no dzīves tās atmiņas
Tējkanna uzvārījās... Bet Viņa vēljoprojām stāvēja pie loga, skatoties tālumā un redzot lietu un viņas laimi..viņa stāvēja klusi - aizdomājusies, tad piepeši atrāvās no loga un pa ceļam izslēdzot tējkannu virzījās uz istabu...
Pēdējais saņemtais zvans... zvana poga... signāls.. vēl viens signāls... 3. ... 4....
Hallo...? Atbildēja Viņa balss
Viņa : Tu zini, Es nevaru dzīvot, bez tevis...
Viņš : bet es bez tevis un lietus...
