Kas īsti bija “Wilhelm Gustloff”?
Tas bija kruīza kuģis, kas, balti mirdzēdams un pilns priecīgiem cilvēkiem devās garos un īsos jūrasbraucienos, ko rīkoja apvienība ar nosaukumu Kraft Durch Freude – “spēks caur prieku”. Ar Roberta Leja gādību un viņa tiešā pārraudzībā arī tapa " Wilhelm Gustloff ", kura kristībās Hamburgā piedalījās tūkstošiem cilvēku un kuram savu svētību 1937.gada 5.oktobrī deva fīrers Ādolfs Hitlers. Laikam nav lieki piebilst, ka vīrs, kura vārdā tika nosaukts kuģis, bija viens no svētākajiem nacistu mocekļiem, jo partijas biedru Šveicē bija nogalinājis ebrejs.
Tas bija kruīza kuģis, kas, balti mirdzēdams un pilns priecīgiem cilvēkiem devās garos un īsos jūrasbraucienos, ko rīkoja apvienība ar nosaukumu Kraft Durch Freude – “spēks caur prieku”. Ar Roberta Leja gādību un viņa tiešā pārraudzībā arī tapa " Wilhelm Gustloff ", kura kristībās Hamburgā piedalījās tūkstošiem cilvēku un kuram savu svētību 1937.gada 5.oktobrī deva fīrers Ādolfs Hitlers. Laikam nav lieki piebilst, ka vīrs, kura vārdā tika nosaukts kuģis, bija viens no svētākajiem nacistu mocekļiem, jo partijas biedru Šveicē bija nogalinājis ebrejs.
1945.gada 30.janvāra vakarā valdīja ledains aukstums – 18 grādu zem nulles, un ledlaužiem Dancigas (tā ilgstoši dēvēja pilsētu, ko tagad pazīstam kā Gdaņsku) līcī bija nācies attīrīt kuģu ceļu. Laika prognoze vēstīja par lieliem viļņiem un brāzmainām vētrām jūrā". Tomēr kā vairums lielu un šaušalīgu traģēdiju arī šī būtu varējusi nenotikt, un "Wilhelm Gustloff" būtu varējis veiksmīgi sasniegt savu galamērķi, ja vien ne vairāku liktenīgu apstākļu sakritība, no kurām būtiskākās šķiet trīs.
Lielo "Wilhelm Gustloff" teorētiski no nelaimes varēja izglābt tam paredzētie torpēdu pārtveršanas pavadītājkuģi, taču trīs no tiem nevarēja turpināt savu darbību dramatisko laika apstākļu dēļ. Liktenīgajā reisā faktiski par kuģa vadību lēma četri kapteiņi, kas savā starpā strīdējās, taču šī komanda beigās izšķīrās iet pa atmīnēto dziļūdens ceļu taisnā gaitā, nevis doties pa to ar mazāk bīstamajiem līkločiem vai arī braukt pa vietumis mīnām klāto, tomēr no zemūdens uzbrukumiem drošo ceļu. Visbeidzot "Vilhelm Gustloff" nogremdējušās zemūdenes kapteinis Aleksandrs Marinesko patvaļīgi, neinformējot savu štābu, nolēma kopā ar 47 vīru lielo zemūdens apkalpi doties faktiski nezināmā odisejā, jo konkrēta mērķa un uzdevuma Marinesko nebija, taču viņš labi saprata, ka tikai veiksme un panākumi uz jūras viņam ļaus izbēgt no nepatikšanām, kas viņu visticamāk drošības dienestu kara tiesas priekšā gaidītu krastā. Protams, vēl var minēt, ka, ja nebijis sniegputeņa un mākoņu, zemūdenei būtu grūti pietuvoties līdz 600 metru attālumam, tāpat mazāks būtu upuru skaits, ja vien glābšanas laivas būtu sagatavotas darbībai, nevis atstātas apledošanai. Un nenoliedzami ir arī tas, ka Marinesko bija pārdrošs un velnišķīgi talantīgs jūrnieks, izšķiroties par uzbrukumu Štolpes sekļa tuvumā, kur viņa zemūdene atradās lielās briesmās, jo tai varēja draudēt dziļbumbu uzbrukums...
Pirmā torpēda trāpīja kuģa priekšgalā zemu zem ūdenslīnijas, tur, kur atradās komandas telpas. Tas, kurš palika dzīvs eksplozijā tomēr neizglābās, jo tūdaļ pēc ziņojuma par bojājumu kapteinis Vellers lika automātiski aizvērt visas starpsienas uz kuģa priekšgalu. Starp bojāejai nolemtajiem matrožiem un horvātu brīvprātīgajiem bija daudzi, kas mācību laikā tika sagatavoti organizētai glābšanas laivu pielādēšanai un nolaišanai...
Otrās torpēdas trieciens licies visšaušalīgākais kuģa pasažieriem, jo detonēja zem kuģa peldbaseina uz viena no klājiem. Baseina flīžu un mozaīku sienu šķembas daudzas sievietes saplosīja gabalos. Strauji kāpjošajā ūdenī peldējuši līķi...
Pēdējā torpēda trāpīja kuģa vidū, mašīntelpā. Darboties mitējās ne tikai kuģa motori, nodzisa arī iekšējais apgaismojums uz klājiem un vairs nedarbojās cita tehnika. Viss turpmākais risinājās tumsā. Tikai avārijas apgaismojums, kas ieslēdzās pēc pāris minūtēm, ļāva kaut cik orientēties sākušās panikas haosā divsimt metru garajā un desmit stāvu augstajā kuģī..."
