Spoki.lv lietotāju stāsti. DIRSAPISEJS. Braucu ar Tēti uz Ludzu strādāt. Bija slidens ceļš un vienā pagriezienā ieraudzījām avarējušu smago mašīnu un vieglo mašīnu grāvī. Mēs apstājamies, jo avārija bija notikusi tikko. Uz ceļa stāvēja arī cita vieglā mašīna, no kuras jau bija izkāpuši jaunieši. Viņi trīcēja un nespēja noticēt tam, kas tikko bija noticis. Mans tētis veica pirmo palīdzību cilvēkam, kas bija vieglajā mašīnā. Viņš bija asinīs. Mans tētis teica, ka viss būs labi un tūlīt atbrauks ātrie. Kad es ieraudzīju to cilvēku, sapratu, ka varēja būt arī savādāk. Kopš tā laika es pārtraucu braukt agresīvi un arī tētim teicu, lai brauc uzmanīgāk, jo uz ceļa ir bīstami un tava dzīve var izmainīties ļoti strauji.
galdakaaja. Biju kopā ar puisi, kuru nespēju kārtīgi novērtēt, domāju par šķiršanos, līdz brīdim, kad 5min pirms mūsu norunātās satikšanās viņš nokrita ar riteni, ielauza galvas kausu un vairākas dienas nogulēja komā, kamēr viņu pie dzīvības uzturēja dažādi aparāti. Ārsti jau bija gatavi ņemt nost sistēmu, kas nozīmēja viņa nāvi. Bet viņš pamodās. Tikai tad es sapratu, cik viņš man ir dārgs. Bijām laimīgi kopā daudzus mēnešus... Vairs gan esam tikai labi draugi, bet vēl joprojām ar daļējām skumjām un smaidu sejā atceros laiku, ko pavadījām kopā pēc tam, kad viņš atveseļojās.
