Liek padomāt 13. daļa39

Spoki.lv lietotāju stāsti. (Liels paldies!)Jaungada rītā pēc ballītes pamodos no telefona zvana, ka fiksi jābrauc mājās-vecmammai slikti. Ātri skrēju mājās, izsaucu ātro palīdzību, bet bija jau par vēlu. Viņa aizgāja manu acu priekšā, bet pirms telefona zvana redzēju sapni- ikdienišķo situāciju, ka es vedu viņu aizrokas uz tualeti un viņai bija mugurā tas pats džemperis, kurā viņa aizgāja. Manai vecmammai bija alhimera slimība un viņa mēdza pazust uz kādu laiku un pēc tam nevarēja atrast mājas. Daudzi cilvēki viņai nepalīdzēja. jo domāja, ka viņa ir bomzis, jo pēc vairāku dienu nebūšanas mājās viņa tā arī izskatījās un smaržoja, tas nekas, ka viņa nebija bomzis un mājās viņu visi gaidīja un uztraucās par viņu.

Krokodīlis. Kad man bija 4 gadi, manu mammu notrieca automašīna, viņai ļoti smagi satraumēta kāja (ārējais ceļa lūzums vai kaut kas tāds), pārsista galva, pēc tam arī smags smadzeņu satricinājums, pēc avārijas viņai nācās vienai pašai nākt uz mājām 10km, jo autovadītājs kā bija braucis vēja ātrumā, tā arī aizbraucis, pat neapstājies. Vienmēr, kad redzēju, ka kāda mašīna tā tešas pa ielu, es vecmāmiņai jautāju, vai tas ir tas nelietis, kas notrieca mammu.

Pāris gadus atpakaļ, netālu no manām mājām dzēra un ārdījās jaunieši. No savas istabas dzirdēju, kā viņi ar mašīnām taisa saulītes un no ielas nāca paliels troksnis. Iešāvās prātā doma, ka vajadzētu izsaukt policiju. Nākošajā dienā uzzināju, ka ir notikusi liela avārija un ir miris viens cilvēks, un pārējie, kā nu kurš, citam ļoti nopietni lūzumi un citam pāris nobrāzumi.. Es tikai iedomājos, iespējams, ja es būtu izsaukusi policiju, nekas tāds nebūtu noticis.

Andy. Pirms četriem gadiem es ar savu labāko draudzeni pastaigājos pa veikaliem. Iegājām kādā rotu bodītē. Tur es ieraudzīju bezgalīgi skaistus auskariņus, kuri maksāja 3ls (tiem laikiem tā bija samērā liela nauda). Man tobrīd bija tikai 1ls. Draudzene paskatījās uz mani un teica: "Beidz tak raizēties! Redzu, ka tev tie patīk." Viņa uzsmaidīja un nopirka man tos auskariņus. Es jutos neērti, tādēļ apsolīju, ka atdošu naudu, kad man būs. Viņai tikai pateica, ka tas nebūs nepieciešams. Es tomēr pastāvēju pie sava- nauda tiks atdota. Pēc divām nedēļām viņa nomira. Parādu nepaguvu atdot. Tagad šie auskariņi stāv manā rotu kastītē un, ikreiz, kad es to attaisu, tie iemirdzas un es atceros to dienu. Vairs nekad nepalikšu nevienam parādā, lai gan es kādam būšu parādā visu mūžu- tur vairs neko nevar darīt. :(

Domestos. Kādu dienu gāju gar kapiem uz mājam, paņemu cigareti un piesmēķēju, pēkšņi iedzēla sirds rajonā un cigarete izkrita no rokām tieši peļķē. No tās dienas vairs nesmēķēju.

Čaukstiņ039a 2009. gadā nedēļu pirms valentīndienas, agri no rīta, manu vectēvu aizveda uz slimnīcu. Viņam bija insults. Par cik tā bija skolas diena un man negribējās palikt mājās, jo tad zināju, ka man būs vēl sāpīgāk to visu apzināties, tādēļ aizgāju uz skolu. Ieejot klasē, es sasveicinājos ar klasesbiedriem. Viena no meitenēm man uzsmēja (protams, neko ļaunu negribēdama) – ’’Kurš tad šoreiz no tavam daudzstāvu mājam mirst....’’ Kad atbildēju, ka mans vectēvs, viņa atvainojas, bet tas nav viss. Es savu vectēvu jau nebiju redzējusi trīs nedēļas, kaut vai viņš no manis dzīvo blakus mājā, kas ir apmēram vienu minūti no manis. Vecaistēvs nomira svētdienā. Kad pienāca bēru diena es biju morāli sagrauta ne tikai tādēļ, ka zināju, ka šī būs pēdējā diena, kad viņu redzēšu, bet ari tāpēc, ka es sapņoju par vecotēvu un no rīta pamodos tā, it kā kāda daļa no manis būtu nomirusi. Bēru ceremonijā es nepiegāju pie zārka, ari slimnīcā es pie viņa nebiju, jo gribēju vecotēvu atcerēties kā vīreli, kurs man pirka saldējumu un ar kuru kopa vasaras dienās es to apēdu. Man ar veco tēvu bija vienā dienā jubilejas, man vārda diena un viņam dzimšanas diena, manā 15. vārda diena mana velēšanas bija: kaut reizi mūžā tā diena būtu veltīta tikai man... nu ja un ari drīz pēc tam viņš nomira. Šobrīd es viņu gribētu redzēt vēl kaut vienu reizi un svinēt mūsu svētkus kopā, jo, lai gan tā bija mana velēšanas, mūsu svētku dienā es jūtos vientuļa.

Tevi atceros kopš tā brīža, kad sāku apzināties sevi- gandrīz visu mūžu. Kāpēc vispār kāds ir jāzaudē, ja kopā ir tik labi? To es nekad nesapratīšu, tad laikam es nesaprotu dzīvi. Gribu ticēt, ka tevi vēl redzēšu. Tās nevar būt beigas... Mīlu tevi, piedod, ka to neizrādīju vairāk. Kaut ir pagājis laiciņš, vēl joprojām domāju par tevi un klusībā raudu. Tu tiešām esi labākais draugs uz mūžu pat tagad.