20. gadsimta sākumā Latvijas valstij bija jāizcīna sava neatkarība.
Viens no neatkarīgas valsts atribūtiem ir valsts robeža. Dibinoties Latvijas valstij, bija jāpielieto gan militārs, gan diplomātisks spēks, lai neļautu nevienai kaimiņvalstij piesavināties latviešu zemes. Valsts robežu noteikšanā Latvijai bija gan panākumi, gan sāpīgi kompromisi.
Padomju okupācijas sākuma posmā atkal tika pārskatītas Latvijas robežas. Šoreiz robežu izmaiņas notika atbilstoši okupantu vienpusējai vēlmei – Abrenes pilsēta un sešus Abrenes apriņķa pagastus iekļāva Krievijas PFSR Pleskavas apgabala sastāvā.
Teritorijas ap Palangu un Sventāju ietilpa cariskās Krievijas Kurzemes guberņā. Tās apdzīvoja gan latvieši, gan lietuvieši. Parīzes Miera konferencē 1919. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs piedāvāja atstāt nemainīgu bijušo guberņu robežlīniju, bet lietuvieši pieprasīja sev Palangu un tai piegulošo teritoriju līdz Sventājai. Tā kā tajā laikā Klaipēdas apgabals nebija Lietuvas kontrolē un Lietuvai nebija izejas pie jūras, tad Latvija labprātīgi šo teritoriju atdeva Lietuvai apmaiņā pret Aknīstes, Panemūnes un Ukru pagastiem, kuri bija Kauņas guberņas sastāvā. Pēc abpusējās valstu vienošanās par robežu 1921. gada 31. martā Lietuvas armija iegāja Palangā un Sventājas zvejnieku ostā. Tādējādi šeit dzīvojošie aptuveni 16 – 20 tūkstoši latviešu nonāca Lietuvas valsts sastāvā.
1919. gada septembrī Lietuvas armija īslaicīgi ieņēma daļu no Ilūkstes apriņķa, sasniedzot Daugavas līniju. Kopš tā laika te sākās pastāvīgi lietuviešu konflikti ar Latvijas varas iestādēm, jo lietuvieši ar dažādiem līdzekļiem centās panākt teritorijas iekļaušanu Lietuvā. Lietuva izvirzīja teritoriālas pretenzijas ne tikai uz Ilūkstes apriņķi, bet arī uz Daugavpili. Lietuvas ārlietu ministrs A. Voldemars ziņoja, ka viņa valsts uzskata Ilūkstes apriņķi par “Kurzemes guberņas lietuvisko daļu” un pretendē uz Daugavpils cietoksni, kurš ir “Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga” un šīs teritorijas ne no vēsturiskā, ne etnogrāfiskā viedokļa nepiederot Latvijai. 1920. gada sākumā Latvijas un Polijas armijas savienojās un atbrīvoja Latgali no Sarkanās armijas, tādējādi neļaujot Lietuvas armijai iesaistīties Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Šāda Lietuvas „palīdzība cīņā pret lieliniekiem” varēja draudēt ar to, ka Lietuvas karaspēks paliktu Latgalē. Daļā no Ilūkstes apriņķa 1920. gadā atradās aptuveni 4000 lietuviešu karavīru, kas pilnīgi kontrolēja stāvokli teritorijā. Ilūkstes apriņķī dzīvoja gan latvieši, gan lietuvieši, gan baltkrievi, tomēr latvieši bija vairākums. Lietuviešu karaspēks lēnām, bet noteikti paplašināja kontrolēto teritoriju, pakāpeniski virzījās uz ziemeļiem un padzina no ieņemtās teritorijas Latvijas varas iestādes. Ilūkstes apriņķī Lietuvas karaspēks faktiski sāka Latvijas pašvaldību likvidāciju. Lietuviešu okupētajos pagastos netika atļauts organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Notika pat bruņotas sadursmes starp Latvijas un Lietuvas armijas vienībām. Bija pat kritušie un ievainotie, tomēr kopumā iztika bez lielas asins izliešanas.
Abrenes teritorija. Latvijas un Krievijas valstu robeža tika noteikta saskaņā ar 1920. gada 11. augustā parakstīto Latvijas-Krievijas miera līgumu. 1925. gada 1. aprīlī tika izveidots Jaunlatgales apriņķis ar centru Jaunlatgales pilsētā. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārdēvēja senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī atradās Abrenes un Balvu pilsētas. 1929. gadā Abrenes apriņķī bija 12 pagasti, 1935. gadā – 13, bet 1940. gadā – 15. 1935. gada tautas skaitīšanas rezultāti uzrādīja, ka Abrenes apriņķī dzīvoja 60145 latvieši, 45885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Abrenes pilsētā no 1242 iedzīvotājiem 484 bija latvieši.1940. gadā prettiesiski okupēja un anektēja Latvijas Republiku. 1944. gadā 23. augustā atdalīja 1075,31 km² Latvijas teritorijas (1,64% no Latvijas kopplatības) – Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus)- un iekļāva Krievijas PFSR Pleskavas apgabala sastāvā. Kā viens no pamatojumiem robežas maiņai no Krievijas puses tika minēts lielais krievu iedzīvotāju īpatsvars šajā teritorijā. Latvieši šajos pagastos un Abrenes pilsētā bija mazākumā (17% – Kacēnu pagastā, 5% – Linavas pagastā, 32% – Purvmalas pagastā, 5% – Augšpils pagastā, 4% – Gauru pagastā, 39% – Abrenes pilsētā). Visa Abrenes teritorijas sagrābšana tika „izspēlēta” pēc klasiska komunistu scenārija – viss it kā notika pēc pašu Latvijas darbaļaužu vēlmes. Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs 1944. gada augustā pats „lūdza” PSRS valdību atdalīt no Latvijas teritorijas zināmus apgabalus, kur krievi ir vairākumā, un pievienot tos Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijai. Pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007. gadā Latvija atteicās no pretenzijām uz Abrenes teritorijām.
Latvija izteica teritoriālas pretenzijas uz Mažeiķiem un teritoriju ap tiem. Lai arī Latvijas valsts deklarēja, ka veidos valsti latviešu etnogrāfiskās robežās, tomēr dažos gadījumos ekonomiski apstākļi un satiksmes ērtība prasīja dažu etnogrāfisku un administratīvu robežu labojumus. Ņemot to vērā, Latvija prasīja, lai viņai tiktu pievienota Mažeiķu stacija Kauņas guberņā, tāpēc ka šajā stacijā bija Rīgas, Jelgavas, Liepājas un Romnu dzelzceļu līniju mezgls. .Caur Mažeiķiem ejošā dzelzceļa līnija bija vienīgā, kura savienoja Liepāju ar pārējo Latviju. Pievienojot Latvijai bija plānots Mažeiķus un teritoriju gar dzelzceļu līdz Kurzemes robežai Liepājas virzienā un gar dzelzceļu Jelgavas virzienā. Šajā teritorijā dzīvoja gan lietuvieši, gan latvieši, bet vairākums bija lietuviešu. Ar starptautiskās robežkomisijas 1921. gada 20. marta lēmumu šīs Latvijas teritoriālās pretenzijas uz Mažeiķu teritoriju tika noraidītas.Pēc 1921. gada marta starptautiskās robežkomisijas lēmuma Lietuva vairs nedrīkstēja izteikt pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi un Daugavpili. Lietuvas karaspēks atstāja Latvijas teritoriju.
Lauru un Rotovas pagasti bija pārsvarā igauņu apdzīvotas zemes, taču latviešu īpatsvars tur bija no 10 – 20%. Laikā, kad tika risināts jautājums par Latvijas – Igaunijas valsts robežu, daļa Lauru un Rotovas pagastu latviešu izteica vēlmi būt Latvijas teritorijā. Tika pat rakstītas iedzīvotāju vēstules Latvijas valdībai. Ar 1920. gada 22. marta Latvijas – Igaunijas robežas šķīrējtiesas konvencijā nolemto Latvija nevarēja pretendēt uz Lauru un Rotovas pagastiem.
Reklāma
Latvija uzstāja, ka Roņu sala Rīgas jūras līcī jāpievieno Latvijai. Roņu salā tajā laikā dzīvoja apmēram 250 zviedru. Kā pamatojums Roņu salas pievienošanai Latvijai tika minēti argumenti, ka sala atrodas Latvijas teritorijas ūdeņos un tajā esoša telegrāfa stacija un bāka ir nepieciešamas Rīgas kuģniecībai. Senāk Roņu sala bija daļa no Rīgas apriņķa, dažkārt tā tika pieskaitīta arī Kurzemei, no kuras tā atradās netālu. 1919. gadā Roņu salas iedzīvotājiem tika dota iespēja izteikt viedokli par pievienošanos Latvijai vai Igaunijai. Salinieki izvēlējās iekļauties Igaunijas valsts sastāvā, jo citās Igaunijas salās arī dzīvoja zviedru minoritāte. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, lai saglabātu draudzīgas starpvalstu attiecības un stiprinātu valstu militāro sadarbību, Latvija atteicās no teritoriālām pretenzijām uz Roņu salu.
1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka Valkas pilsētā dzīvoja 4453 latvieši un 3594 igauņi. Arī 1917.gada Valkas pilsētas vēlēšanās latviešiem bija balsu pārsvars pilsētas pašvaldībā. Valka bija arī ļoti latviska Valkas apriņķa galvenā pilsēta. 93,2% no visa Valkas apriņķa iedzīvotājiem bija latvieši. Tāpēc Latvija vēlējās, lai visa Valkas pilsēta būtu piederīga Latvijai. Pie tam arī divos blakus esošajos Kāgjerves un Lānemesas pagastos dzīvoja samērā liels latviešu iedzīvotāju skaits. Kārjerves pagastā latviešu īpatsvars bija pat 25%. Daļa no šo pagastu iedzīvotājiem izteica vēlmi dzīvot Latvijas teritorijā. Arī Igaunija izteica teritoriālas pretenzijas uz Valku un daļu no Valkas apriņķa zemēm, kas atradās Valkas pilsētas tuvumā. 1920. gada 1. jūlijā šķīrējtiesa pieņem lēmumu par Valkas sadalīšanu starp jaunajām Latvijas un Igaunijas neatkarīgajām valstīm. Lielākā daļa Valkas pilsētas tika Igaunijai. Tāpat Latvija nevarēja pretendēt uz Kāgjerves un Lānemesas pagastiem. Igaunijai tika atteiktas teritoriālās pretenzijas uz Valkas apriņķa zemēm.
20. gadsimta sākumā Latvijas valstij bija jāizcīna sava neatkarība. Viens no neatkarīgas valsts atribūtiem ir valsts robeža. Dibinoties Latvijas valstij, bija jāpielieto gan militārs, gan diplomātisks spēks, lai neļautu nevienai kaimiņvalstij piesavināties latviešu zemes. Valsts robežu noteikšanā Latvijai bija gan panākumi, gan sāpīgi kompromisi. Padomju okupācijas sākuma posmā atkal tika pārskatītas Latvijas robežas. Šoreiz robežu izmaiņas notika atbilstoši okupantu vienpusējai vēlmei – Abrenes pilsēta un sešus Abrenes apriņķa pagastus iekļāva Krievijas PFSR Pleskavas apgabala sastāvā.
Reklāma
Pamatojoties uz igauņu tautības iedzīvotāju esamību Ainažu pagastā, Igaunija izteica teritoriālas pretenzijas uz šī pagasta teritoriju. Tomēr Ainažos veiktajā tautas nobalsošanā vairums iedzīvotāju balsoja par pievienošanos Latvijai. Ar 1920. gada Latvijas – Igaunijas robežas šķīrējtiesas konvencijā nolemto tika noraidītas Igaunijas pretenzijas uz Ainažu pagasta teritoriju.
