Brūno
metāla angāru dvīņubrāļi Juris un Ingolfs Zīles ver vaļā ik rītu ap
deviņiem. Ieslēdz radio, saplāno darāmo un ķeras pie ierastajiem
darbarīkiem – kaltiem, zāģiem, skrūvspīlēm, āmuriem un slīpēšanas
rīkiem. Ārēji necilā būve savu noslēpumu atklāj tikai tad, kad pārkāpts
tās slieksnis: ienācējam no brīnumiem mute paliek vaļā, bet meistaru
acīs – dzirkstošas lepnuma uguntiņas.
Birzgales
angārā Juris un Ingolfs pēc norvēģa Pēra Bjorkuma pasūtījuma būvē
vikingu kuģi – Norvēģijas lepnuma “Osebergskipet” precīzu kopiju. Tas
ir senākais vikingu kuģis, kāds līdz šim atrasts. 1904. gadā pie
Ūsebergas uzietais 9. gadsimta dārgums bija tik labi saglabājies, ka ir
pilnībā restaurēts un apskatāms Vikingu kuģu muzejā Oslo.
Būve top pēc Jura tehniskajiem rasējumiem, kurus viņš sagatavojis pēc Oslo muzejā pieejamajiem rasējumiem, zīmējumiem un seniem vikingu darba aprakstiem. Kuģis būs 21 metru garš, piecus metrus plats un sešus metrus augsts. Tā priekšgalu rotās ornamentēta čūskas galva, kura savu asti simboliski aizloka līdz pat kuģa pakaļgalam.
Runājot par sarežģītāko darba procesā, meistari nosauc garu sarakstu. Šķiet, grūtību ir daudz vairāk, nekā domāts – vikingi savai kuģu būves prasmei bija uzlikuši augstu latiņu. Seno kuģu viegluma un ātruma noslēpums ir vikingu gadsimtiem izkoptā būvniecības tehnika. Lai arī grūti koku nosaukt par īpaši elastīgu materiālu, vikingu kuģi bija tieši tādi – viegli saplūda ar vēju un sāļajiem jūras viļņiem.
Kā secina latviešu meistari – būvējot šādu kuģi, nevar vienkārši likt dēli pie dēļa. Viss rūpīgi jāmēra, tad visbiežāk jāizgriež šablons no finiera, un tikai tad var piegriezt īsto materiālu. Kur vikingi vairāk strādāja pēc intuīcijas, tur šodien palīgā jāņem precīzi mērinstrumenti, rīki slīpēšanai un līme.
Vienam kuģim – 300 ozolu
Kuģis ir būvēts no ozolkoka. Juris stāsta, ka no viena ozola vikingi izcirta vienu dēli. Tādējādi kuģim izmantoja ap 300 ozolu, kurus greba, kala un slīpēja, līdz ieguva pareizo izmēru, turklāt ar visiem nepieciešamajiem padziļinājumiem vai paaugstinājumiem. Mūsdienu meistari apstrādā jau gatavus dēļus – kopumā tie būs ap 20 kubikmetru lietaskoka.
Būve top pēc Jura tehniskajiem rasējumiem, kurus viņš sagatavojis pēc Oslo muzejā pieejamajiem rasējumiem, zīmējumiem un seniem vikingu darba aprakstiem. Kuģis būs 21 metru garš, piecus metrus plats un sešus metrus augsts. Tā priekšgalu rotās ornamentēta čūskas galva, kura savu asti simboliski aizloka līdz pat kuģa pakaļgalam.
Runājot par sarežģītāko darba procesā, meistari nosauc garu sarakstu. Šķiet, grūtību ir daudz vairāk, nekā domāts – vikingi savai kuģu būves prasmei bija uzlikuši augstu latiņu. Seno kuģu viegluma un ātruma noslēpums ir vikingu gadsimtiem izkoptā būvniecības tehnika. Lai arī grūti koku nosaukt par īpaši elastīgu materiālu, vikingu kuģi bija tieši tādi – viegli saplūda ar vēju un sāļajiem jūras viļņiem.
Kā secina latviešu meistari – būvējot šādu kuģi, nevar vienkārši likt dēli pie dēļa. Viss rūpīgi jāmēra, tad visbiežāk jāizgriež šablons no finiera, un tikai tad var piegriezt īsto materiālu. Kur vikingi vairāk strādāja pēc intuīcijas, tur šodien palīgā jāņem precīzi mērinstrumenti, rīki slīpēšanai un līme.
Vienam kuģim – 300 ozolu
Kuģis ir būvēts no ozolkoka. Juris stāsta, ka no viena ozola vikingi izcirta vienu dēli. Tādējādi kuģim izmantoja ap 300 ozolu, kurus greba, kala un slīpēja, līdz ieguva pareizo izmēru, turklāt ar visiem nepieciešamajiem padziļinājumiem vai paaugstinājumiem. Mūsdienu meistari apstrādā jau gatavus dēļus – kopumā tie būs ap 20 kubikmetru lietaskoka.
