Pirms 30 - 40 miljoniem gadu ziloņu priekšteči bija tikai metru augsti un, iespējams, dzīvoja ūdenī tāpat kā mūsdienu nīlzirgi. Tiem bija īss snuķis, ko tie izmantoja tādos pašos nolūkos kā tagad tapīri - piemēram, lai ošņātu un rakņātos pa zemi. Evolūcijas gaitā šo dzīvnieku lielums ievērojami pieauga. Visdrīzāk tas izskaidrojams tādējādi, ka lielam dzīvniekam ir stabilāks enerģētiskais balanss un vieglāk aizstāvēties pret plēsējiem. tomēr milzenim ar lielu, smagu galvu un ilkņiem vienlaikus nepieciešams īss, spēcīgs kakls, kas to varētu noturēt, tādēļ rodas problēma ar muti aizsniegt zemi, lai varētu uzņemt barību.
Sākotnēji īsais snuķis pakāpeniski kļuva arvien garāks, lai to varētu izmantot barības iecelšanai mutē, bet vēlāk noderēja arī citiem nolūkiem. Snuķi veido kopā saaudzis deguns un virslūpa, un šis muskuļotais orgāns ir tikpat kustīgs kā astoņkāja tausteklis. Snuķi iespējams aptīt ap augu daļām un noraut lapas no liela augstuma, to var arī izmantot, lai mestu uz muguras zemi, tādējādi aizsargājoties no saules un kukaiņiem. Turklāt snuķa galā atrodas viens (Indijas zilonim) vai divi (Āfrikas zilonim) pirkstveida izaugumi, kas ļauj satvert sīkus objektus, piemēram, riekstus.
Visā snuķa garumā ir doba nāss, kurā zilonis, būdams izslāpis, var iesūkt vairākus litrus ūdens, lai pēc tam iešļāktu mutē. Turklāt snuķis ir brīnišķīgs saziņas līdzeklis, ar kuru var izdot taurējošas skaņas plašā diapazonā un kuru var izmantot par elpošanas caurulīti, kad zilonis ir iebridis dziļi ūdenī.
