Zinu daudzus, kas dara savādāk. Viņi pēdējā vakarā pirms eksāmeniem vai kontroldarbiem nemācās neko, vairāk relaksējas, vienkārši palutina sevi, pastaigājas ar draugiem, noskatās labu filmu, aizved suni izpeldēties vai padara kādus rokdarbus.
Ja nu galīgi esi 19. gadsimta cilvēks kurš nav ne mācījies, ne sagatavojis špikeri, tad skaties uz savu plaukstu tik ilgi, kamēr izdomā un vari uzrakstīt kaut ko nu tik izcili ģeniālu, ka skolotājs saprot, ka darbs ir pilnīga nulle ne jau tāpēc, ka tu esi stulbs, bet tāpēc, ka šie uzdevumi priekš tevis ir pārāk viegli, lai ap tādiem ķēpātos.
Un pēdējais - Jāņa Špikerspeca daudzpakāpju hierarhiskā špikošana. Šīs pasaulslavenās teorēmas ideja ir vienkārša un pārsvarā ir izmantojama augstskolu lielajās amfiteātra veida auditorijās - tev ir divas acis un divas ausis un tu kā Sūklis Bobs uzsūc visu informāciju, kas tev apkārt. Kāpēc hierarhiskā? Tāpēc, ka visvairāk redz un dzird tas, kas ir pašā augšā, apakšējie ir nožēlojamā situācijā.