Ne jau tikai nacisti bija izveidojuši nāves nometnes laikā pirms 2. Pasaules kara. Arī Japānai bija savas koncentrācijas nometnes. Taču to funkcijas bija nevis iznīcināt ļaudis, bet gan izmantot kriminālnoziedzniekus un karagūstekņus kā objektus bioloģiskiem un - mazākā mērā, - ķīmiskiem militārajiem eksperimentiem.
Japānas kara noziegumi2
80
1
Japānas sabiedrībā līdz pat kara beigām dominējošais militārpersonu labējais, fanātiskais spārns uzskatīja, ka lai sasniegtu to mērķi - Japānas kundzību Austrumāzijā, - jāizmanto arī tādus eksotiskus bruņojuma veidus kā ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Mums tas jau pats par sevi šķiet šausmīgi. Taču šādu ieroču izveides programmas iniciatori neticēja, ka tos var tāpat vien radīt laboratorijās un izmantot pret ienaidnieku kaujas laukā. Pirms tam tos vēl jāizmēģina uz cilvēkiem.
Tā radās gigantisks nāves fabriku tīkls, kurš 2. Pasaules kara sākumā jau pletās no Iekšējās Mongolijas stepēm līdz Singapūrai, un no Bankokas līdz Manilai. Šīs impērijas sirds bija Harbinas priekšpilsēta Pinfana Ziemeļķīnā, kur atradās ķīmisko un bakterioloģisko ieroču programmas izveidotāja ģenerālleitnanta Siro Isijas štābs.
Reklāma
Katrā no fabrikām strādāja kā mininums divi tūkstoši cilvēku. Bez kareivjiem, kas to apsargāja, šajā tīklā strādāja aptuveni 20 000 ārsti, mikrobiologi, veterinārārsti, zoologi un botāniķi. Perspektīvās patogēnās vielas un bioloģiskos ieročus izmēģināja ar ieslodzītajiem un, pat pie vispieticīgākajiem aprēķiniem, par šo šaušalīgo eksperimentu upuriem kļuva 15-20 000 vīrieši, sievietes, bērni. Vēl desmitiem tūkstošu gāja bojā lauka izmēģinājumos, kuros tika izdalīta ar patogēniem mikroorganismiem inficēta pārtika, ūdenskrātuvju un aku inficēšana; holēras izraisītāju injicēšana neko nenojautošajiem zemniekiem, kuriem teica, ka tā ir vakcīna; epidēmiju izreisītāju izsmidzināšana virs ciematiem un pilsētām.
Izņemot dažus nebūt ne autoritatīvākos šīs bioloģisko ieroču programmas izpildītājus, kurus paraugprāvās tiesāja PSRS okupācijas zonā, pārējie praktiski netika sodīti. Lieta tāda, ka pēc Japānas okupācijas ASV bija nepieciešams apgūt visu japāņu uzkrāto unikālo informāciju par cilvēka organisma reakciju, sastopoties ar dažādiem patogēniem mikroorganismiem, lai varētu realizēt savu bakterioloģisko ieroču izveidošanas programmu. Līdz ar to okupācijas vara par notikušo nolēma klusēt.
Starptautiskajās tiesībās bakterioloģisko ieroču izmantošanu atzīst par noziedzīgu un aizliedz kopš 1925. gada Ženēvas Protokola par ķīmiskajiem un bakterioloģiskajiem ieročiem – tā bija reakcija no tām šausmām, kas sekoja pēc kaujas gāzu pielietošanas 1. Pasaules karā. Pēc diviem gadu desmitiem, izmeklējot t.s. “mediķu lietu” Nirnbergas procesā, tiesājamos bez visa cita apsūdzējas arī bioloģisku eksperimentu veikšanā ar tūkstošiem Vācijas un ārvalstu pilsoņiem. Tribunāls postulēja, ka lai kādas ar būtu Vācijas tiesības eksperimentēt ar ieslodzījumā esošiem tās pavalstniekiem, šīs tiesības “nekādi neattiecas... šāda prakse nav pieļaujama attiecībā uz citu valstu pilsoņiem, kuri... bija visnecilvēcīgākajā veidā un apstākļos pakļauti šiem eksperimentiem... Tik tālu, cik šie eksperimenti nav definējami kā kara noziegums, tie ir noziegums pret cilvēci”.
Reklāma
Tikai tāpēc vien no likuma viedokļa Japānas bioloģisko ieroču radīšanas programmas autorus noteikti vajadzēja tiesāt, taču likumu pielietošanu vai nepielietošanu noteica “aukstais karš”, nevis starptautiskās cilvēktiesības. Pēc tam tika pieņemta vēl virkne lēmumu, kuri pastiprināja atbildību par šāda veida rīcību. Pirmais no 1977. gada Ženēvas Konvenciju Papildprotokoliem aizliedz “medicīnas un zinātnes eksperimentus” ar bioloģiskajiem ieročiem, pat ja izmēģināmie tiem piekrīt. Savukārt ieroču kontroles jomā pastāv 1972. gada Konvencija par bioloģiskajiem ieročiem, kas aizliedz “izveidot... bakterioloģiskas, bioloģiskas vai indīgas vielas un to aprīkojumu”, paredzētu “militāra konflikta laikā šādu vielu transportēšanai vai izmantošanai ar naidīgiem nodomiem”.
Taču arī ar visiem šiem aizliegumiem patiesība ir pārāk briesmīga, lai tai nepievērstu uzmanību. Līdz pat 80. gadiem Japānas valdība vispār noliedza, ka šādi eksperimenti, kurus veikuši tās dienestā esošie ārsti un zinātnieki, vispār bijuši. Kad neapgāžamu pierādījumu bija sakrājies pārāk daudz, Tokijai nācās atzīt notikušo, taču apgalvojot, ka tā nav bijusi valsts programma, bet gan atsevišķu militārpersonu-renegātu pašu iniciatīva. Japānas valdība tā arī nav atvainojusies** un nav izteikusi vēlmi veikt kādas kompensācijas ne tiem, kas izdzīvojuši pēc tās bioloģisko ieroču izmēģinājumu eksperimentiem, ne arī bojā gājušo ģimenēm.
Japāna līdz 1959.gadam samaksāja 1,012,080,000 ASV dolāru kā kompensāciju tām valstīm kuras tika okupētas otrā pasaules kara laikā.
Tev patiks šie raksti
