Dzīves jēga22

Dzīves jēga

Dzīve ir dīvaina, lai kā uz to skatītos. Pavisam dīvaina. Piemēram, ir skaidri zināms, ka mēs, tāpat kā visaugstāk attīstītās dzīvības formas visā izplatījumā, esam veidoti no vienas un tās pašas vielas. Un ne tikai. Tāda pati atomu struktūra veido gan mūs, gan arī visvarenākos kalnus uz mūsu planētas, un pat visspožākās zvaizgnes Galaktikā. Diemžēl tas pats gan sakāms arī par kartupeļiem, gliemežiem un pat par frikadeļu zupu. Varbūt tieši tapēc dažreiz par dzīvi neko īsti prātīgu pateikt nemaz nevar.

Sāksim ar to, ka pajautāsim sevm, kāpēc mūs bieži vien tik ļoti aizgrābj iespaidīgu mērogu objekti vai sasniegumi, ja patiesībā tieši sīkās lietas, kopā saliktas, lielo dara iespējamu? Kapēc mēs tā tiecamies izveidot sev mazu, jauku pasaulīti un dzīvot ar pārliecību, ka pilnībā kontrolējam savu dzīvi, ja skaidri zinām, ka tā nemaz nav? Kāpēc mēs kā apsēsti daudzinām, ka tikai individualitāte nosaka mūsu vērtību, bet paši tik labrāt ļaujamies vispārpieņemtajam gandrīz vai visās dzīves jomās?

Kapēc bērni tic rūķīšiem un fejām, bet pieaugušie ne? Un kāpēc mēs tik ļoti ņemam pie sirds to, ka mūsu viedokļi palaikam nesaskan, ja patiesībā tieši atšķirības padara dzīvi interesantāku?

Beigu beigās - puse pasaules taču dzīvo ar kājām gaisā, tāpēc nav nekāda pamata cerēt, ka visi par visu būs vienisprātis. Pat tāds nesatricināms pamatpostulāts kā “nekošļā ēdienu ar vaļēju muti” nemaz nav tik plaši izplatīts, kā varētu domāt.

Kāpēc mēs ikreiz, kad uzvirmo kaislības, metamies strīdā vai cīkstiņā, ja spriedzi tikpat efektīvi, toties daudz tīkamākā veidā noņem kārtīga izdejošanās?

Kapēc mēs kā suga tā tiecamies cits pie cita un tajā pašā laikā savas dziļākās jūtas un ilgas slēpjam aiz tādām bruņām, ka neviens mums tā īsti tuvs nemaz nevar kļūt? Varbūt zināmu apjukumu rada tas, ka dzīve ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās? Mums kā sugai ļoti svarīgs šķiet ārējais izskats. Vai mēs skatāmies uz pasauli ar atvērtām acīm? Nē, mēs redzam tikai to, ko vēlamies redzēt. Kad nu beidzot varam paskatīties pavisam brīvi, mēš nespējam vien noticēt, ka pasauli esam uztvēruši tik greizi. Tad ir īstā reize tuvāk ielūkoties arī sevī un uzdot sev dažu labu jautājumu par pasauli un savu vietu tajā. Citiem vārdiem - noskaidrot savas dzīves jēgu.

Kas tad īsti ir dzīve? Dažreiz mēz teikt, ka dzīve ir ceļojums. Bet ceļojums uz kurieni? Daži apgalvo, ka dzīve ir nemitīga zināšanu apguve. Ja tā ir taisnība, tad kāpēc gudri cilvēki īsti nesaprot labi ģērbties? Vēl ir tādi, kas dziļdomīgi teic, ka dzīvošanai nav nekāda nolūka. Dzīvošana vienkārši notiek. Citi turpretī uzsver, ka cilvēki dzīvo tādēļ, lai radītu ģimeni. Bet šāda nepieciešamība atražot sevi taču ir iekodēta ikvienas dzīvas radīas ģenētiskajā kartē.

Tad jau iznāk, ka visu mūsu eksistenci virza tikai un vienīgi primitīvas seksuālas dziņas. Tādās garākās brīvdienās - droši vien. Lai nu tā būtu. Bet ne jau nu visa mūža garumā. Labāk panāc drusku tuvāk, un es tev atklāšu mazu noslēpumu.

Visas šīs idejas ir vairāk vai mazāk muļķīgas. Vienīgā tēma, kas caurvij itin visas dzīves jēgas teorijas, ir mīlestība. Mīlestība, lai cik trauslā formā tā ietverta, ir vienīgais varenais, nerimtīgais spēks, kas piešķir patiesu jēgu mūsu ikdienas dzīvei.

Skaidrs, ka es nerunāju tikai par saldi romatisku mīlēšanos, lai gan arī tā ir vērā ņemama lieta. Jau sen ir aprakstīts, ka salauzta sirds sūrst daudz skaudrāk nekā pušums pirkstā, kurā iekļuvusi svaigi spiesta citrona sula.

Bet mīlestība, par kuru runāju es, ir uguns, kas kvēlo ikvienā no mums. Uguns, kas neļauj dvēselei nosalt stindzinoša izmisuma brīžos. Es runāju par mīlestību pret dzīvi. Šīs mīlestības balss saka: “Sviniet dzīvi!”

Tā liek mums saprast, ka dzīvē ir dažas lietas, kuru dēļ vērts mirt, bet daudz vairāk ir to, kuru dēļ vērts dzīvot.

Dzīves mīlestība mūs mudina ikvienu mūža mirkli sveikt ar tādu pašu prieku, ar kādu mēs sveicam sen neredzētu vecu draugu. Jo biežāk tā notiks, jo vairāk mēs priecāsimies par to, ka dzīvojam. Dzīves mīlestība mūs skubina palīdzēt citiem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir patīkami to darīt.

Ir jauki apzināties, ka esam kā klints, uz kuras var droši balstīties gan ģimene, gan draugi, bet visam diemžēl ir robežas. Lai cik skaisti skanētu atziņa “tu esi šeit, lai dzīvotu dzīvi, kuru mīli”, nebrīnies, ja apkārt vēl čum un mudž neskaitāmi jautājumi. Konkrēti - kapēc tieši tu esi šeit? Kas ir tas, ko tieši tu mīli? Cilvēki, kas sev šos jautājumus neuzdod, parasti klimst pa dzīvi brīnīdamies, kāpēc tajā ir tik maz prieka.

Viņi bieži vien jūtas kā pamesti un aizmirsti, vai arī tie neskaidri apjauš, ka te pēc kaut kā ož. Vai nav tā, ka mēs tik dūšīgi koncentrejamies uz to, ko darām, ka vairs neradzam kurpj ejam? Bet ko tad mēs īsti darām? Modernajā pasaulē valda tikai termiņi, prioritātes un neparedzēti apstākļi, kas atrauj no galvenā. Diena ar nakti it kā saplūst kopā. Mūs teju, teju panāks baiļu un vēlmju lavīna, un tā mums liek iesaistīties skrējienā, kurā nav iespējams uzvarēt. Tā mēs jožam, jožam un jožam, lai tikai sasniegtu kādu noteiktu punktu dzīvē. Un ko pēc tam? Sajūta ir tāda, it kā tu būtu atnācis uz veikalu un vairs nespētu atminēties, ko esi gribējis pirkt.

Tik daudzi no mums mūža sākumā sapņo par spilgtu, neviena neigrožotu brīvu dzīvi, taču parasti mūsu īstajai dzīvei ar šo izsapņoto nav it nekā kopīga. Par nelaimi, šo faktu mēs parasti atklājam tikai tad, kad ir jau par vēlu. Nekas vairs nav līdzams. Jāsaka atklāti, ka dzīvē bieži vien cilvēks jūtas pavisam draņķīgi. Viņu māc tāda kā vainas apziņa, ka neveiklība, kādu piedzīvo apavu veikalā, kurpes uzlaikojot un atklājot, ka kājas nejauki ož, kā kaunpilna nožēla par to, cik stulbi esi uzvedies jau pirmajā randiņā. Taču neviena no šīm nelabajām izjūtām nav ne pustik riebīga kā apziņa, ka tev ir bijusi iespēja darīt to, kas pašam vislabāk patiktos, bet neesi to izmantojis. Kas tad ir tavas dzīves lielā kaislība? Kas ir tas, kā dēļ esi nācis pasaulē? Atbilde uz šiem jautājumiem ir atslēga vislielākajam dzīves noslēpumam

Došu dažus mājienus, un tie tev palīdzēs nokļūt uz īstā ceļa. Varbūt tu staigā pa pasauli tā, it kā tev uz muguras būtu uzraksts: “Iesper man!” Neviens to tev nepateiks. Tas tev jāatklāj pašam. Maz ticams, ka vienā jaukā diienā pār tevi kā brīnumaina gaisma nolīs apskaidrība un tavas dzīves jēģa pati atklāsies ka dievišķīgā vīzijā. Arī televīzijā tev to neatklās - tas nu ir pavisam droši. Protams, ir jau iespējams, ka reiz galvā saplūdīs svaigas asinis un bez lielām pūlēm tu pats spēsi izsmadzeņot savas dzīves lielo mērķi. Taču vispareizāk būs, ja kādu laiku pavadīsi vienatnē un uzdosi sev vienu otru smagu jautājumu.

Šis vingrinājums nav nemaz tik grūti paveicams, ja vien būsi godīgs pret sevi. Tas ir tikpat viegli kā atsaukties aicinājumam: “Pacel roku, ja domā, ka no dzīves vajadzētu gūt ko vairāk!” Nepieciešams piekļūt svarīgāko lietu būtībai. Nejautā: “Kas pievāca manu sieru?” Labāk pavaicā sev, kāpēc tu šo sieru vispār meklēji.

Dažam labam tas vienkārši dos iespēju izrakt no atmiņas dzīlēm skaistus un patiesības pilnus mirkļus un tad tos iekļaut savas jaunās dzīves plānā. Citi turpretī šādā brīdī jutīsies tā, it kā lūkotos bezdibēnī. Smagākos gadījumos kādam no pārsteiguma acis var spiesties no pieres laukā.

Bet ja tu uzdosi sev šos lielos jautājumus un vērīgi klausīsies, ko atbild tava sirds, tad no tiesas sadzīrdēsi likteņa aicinājumu. Kāda klusa balss - sauc to par sirdsapziņu, savu iekšējo es, nu kaut vai par savu iekšejo sievasmāti - tev vienmēr pateiks taisnību, ja vien esi gatavs to dzirdēt. Sākumā tu varbūt aptversi vienīgi to, kādā grīstē sagājusi dzīve. (Un šādu bēdubrāļu tev netrūkst!) Pēc tam tu tiksi skaidrībā par to, kas ir tas, ko no sirds vēlies, tikai vienkārši vēl nespēj to izdarīt. Bet piepeši, kā ar mietu pa pieri dabūjis, tu nāksi pie apjēgas. Apmēram tā, kā, esot pusceļā uz pludmali, pēķšņi attopies, ka mājās neesi izslēdzis gludekli. Tad, kad tu zināsi vai arītev liksies, ka zini, ko ar savu dzīvi iesākt, - jā, tad vairs nevilcinies. Aizver acis un lec nezināmajā! Pēc lēciena negaidi ne mirkli un joz, ko nagi nes, jo laiku zaudēt vairs nedrīkst. Kaut arī jūtamies visvareni un gandrīz vai nemīrstīgi, mūsu eksistence ir apdraudēta vairāk, nekā spējam to iedomāties.

Uzliec roku uz krūtīm un uztausti savus sirdspukstus. Īstenībā tur tikšk tavas dzīves pulkstenis, skaitīdams mūža mirkļus. Reiz tas apstāsies - to varam apgalvot ar simtprocentīgu garantiju. Un tur nu nekas nav grozāms. Tāpēc vien tu nevari atļāuties aizlaist zudumā nevienu no vērtīgajām sekundēm. Seko saviem sapņiem, netaupot ne degsmi, ne enerģiju. Pretējā gadījumā tev nāksies pieredzēt, kā sapņi tiek aizskaloti notekā. Ja ilgi sēdēsi uz žoga, prātodams, kurā pusē nokāpt, tu tikai izniekosi laiku un netiksi nekur. (Bez tam, uz žoga sēžot, var ieraut skabargu kādā vārīgā vietā.) Kā mēdz teikt, - nevar pārlēkt bezdibeni divos īsos lēcienos. Bez drosmes un apņēmības no sapņu piepildīšanas nekas neiznāks.

(Jāpiebilst gan, ka būtu derīgi apzināties, kur beidzas drosme un sākas muļķība.) Nenoliedzami mums visiem piedimstot tiek piešķirts potencionāls kļūt lieliem, kā arī piedāvātas daudzas iespējas pa īstam pacelties spārnos. Bet, par nožēlošanu, daudzi no mums ir pārāk slinki, pārāk nobažījušies par to, ko citi domāš, parāk nobijušies no pārmaiņām, lai jel kādreiz izplestu spārnus un liktu lietā savas spējas un talantus. Ir svarīgi, lai tu darītu savu darāmo - jebko, kas tev no sirds patīk, - un darītu to tik labi, cik vien spēj. Un ir gluži vienalga, vai tābūtu sniega piku veidošana, elpas aizturēšana zem ūdens, balus atdarināšana vai matu fēnošana. Galvenais - lai darāmais tev sāgādātu prieku. Liec vērā, ka tie, kas kaut ko dara, mēdz arī kļūdīties. Bez tā neiztikt. Taču nevajag sev par to pārāk šaustīt.

Necenties analizēt, vai tas, ko tu dari, ir tas pareizākais. Atbildi tev pateiks priekšā tava sirds. Nekad nezaudē dūšu, ja sastopies ar nepatiku un nosodījumu. Atceries, ka visasāko pretestību parasti izpelnās tie, kas dara kaut ko patiesi nozīmīgu un īpašu. Kad sāksi īstenot dzīvē savus izlolotos sapņus, daudzi cilvēki (arī tie, kas tevi visvairāk mīl) centīsies tevi no tā atturēt. Pasaulē ir tik daudz nelaimīgu pesimistu, kas, atteikušies no saviem sapņiem, mēģinās iegalvot: “Tu veltīgi izšķied laiku. Nemūžam tev nekas nesanāks!”

Varbūt tev apkārt būs ļaudis, kas to vien grib, lai tev neveiktos un paši līdz ar to neizskatītos pēc pilnīgiem neveiksminiekiem. “Liecies mierā,” viņi sacīs. “Tas nav to vērts. Visādā ziņā - tev jau nu tas pilnīgi neder.” Nu tu redzi, ka iet savu izvēlēto ceļu ir ļoti aizraujoši, bet viegli gan tas nav. Ne vienreiz vien tu jutīsies pavisam draņķīgi. Daždien šķitīs, ka tevi piemeklējusi visīstākā katastrofa.

Stāstīdams citiem, ko īsti centies sasniegt, tu visdrīzāk saņemsi pretī augstprātīgas neizpratnes pilnus skatienus. Nedod Dievs, tu vēl sāksi ieklausīties savu nelabvēļu teiktajā un apšaubīt pats sevi. “Nu kāpēc es nevarēju palikt pie sava ierastā darba?” Taču, lai kas arī nenotiktu, tev jānoturas! Neaizmirsti, ka grūtības pārvarēt nākas katram. Tomēr īpaši grūti ir pārlaist dienu, darot kaut ko tādu, kas tev nesagādā nekādu prieku un nemaz arī neinteresē. Protams, tu nogursi arī tad, ja centīsies piepildīt savus sapņus, taču tas notiks, darot kaut ko sev ļoti tīkamu. Tev droši vien ienāks prātā, ka globālo mērogu skalā tas, ko tu dari, nav nekas īpašs. Vari man ticēt - ir gan!

Ja vērtēsi savu dzīvi pilnvērtīgu un izgaršosi ikvienu tās mirkli, tu piedzīvosi negaidītu pārvērtību - viss ikdienišķais kļūs neparasts un brīnumains. No rīta atsviežot segu, ik ajunu dienu tu varēsi sagaidīt līksmu gaidu pilns. Ja vien būsi nodevies tam, ko vislabākprātāk gribi darīt. Tavu sirdi pildīs laimība, un līdz ar tevi laimīgi jutīsies arī pārējie.

Gluži tāpat kā līksmi, skaļi smiekli liek smieties līdzi arī kādam citam un vēl kāam, kamēr beidzot visi smejas, vai pie zemes krizdami. Taču vislabākais, ko panāksi, šādi - ar uzskrulletām ūsām - dzīvodams (vienalga, vai tev vispār ūsas ir vai nav), ir tas, ka ar savu paraugu iedrošināsi kādu citu veikt tādu pašu lēcienu nezināmajā, kādu veici pats.

Un tas, mans draugs būs tavs ieguldījums pasaules pārveidošanā. Pat ja tu pieļausi kļūdas, ja būsi nošāvis pavisam greizi, tu tomēr būsi izbaudījis neaizmirstamu, līksmes pilnu piedzīvojumu. Vakarā tu varēsi mierīgi aizmigt ar apziņu, ka visu esi darījis no sirds, un no rīta droši raudzīties nākotnē, kas solās būt necerēti aizraujoša.

Un zini ko vēl? Ja uzskatīsi savu sirdsbalsi un liksi lietā galvu, tu nemaz nevari kļūdīties.