Zini ka daudz lasāmā un ja nepatīk un neinteresē vienkāŗši neskatiet šo rakstu! drošivien lasīšana jāastāj kādām brīdim kad nav ko darīt bet es domāju ka ir diezgan interesanti! Un ceru ka liks padomāt!
Dzīves jēga
Dzīve ir dīvaina, lai kā uz to skatītos. Pavisam
dīvaina. Piemēram, ir skaidri zināms, ka mēs, tāpat kā visaugstāk
attīstītās dzīvības formas visā izplatījumā, esam veidoti no vienas un
tās pašas vielas. Un ne tikai. Tāda pati atomu struktūra veido gan mūs,
gan arī visvarenākos kalnus uz mūsu planētas, un pat visspožākās
zvaizgnes Galaktikā. Diemžēl tas pats gan sakāms arī par kartupeļiem,
gliemežiem un pat par frikadeļu zupu. Varbūt tieši tapēc dažreiz par
dzīvi neko īsti prātīgu pateikt nemaz nevar.
Sāksim ar to, ka pajautāsim sevm, kāpēc mūs bieži
vien tik ļoti aizgrābj iespaidīgu mērogu objekti vai sasniegumi, ja
patiesībā tieši sīkās lietas, kopā saliktas, lielo dara iespējamu?
Kapēc mēs tā tiecamies izveidot sev mazu, jauku pasaulīti un dzīvot ar
pārliecību, ka pilnībā kontrolējam savu dzīvi, ja skaidri zinām, ka tā
nemaz nav? Kāpēc mēs kā apsēsti daudzinām, ka tikai individualitāte
nosaka mūsu vērtību, bet paši tik labrāt ļaujamies vispārpieņemtajam
gandrīz vai visās dzīves jomās?
Kapēc bērni tic rūķīšiem un fejām, bet pieaugušie ne?
Un kāpēc mēs tik ļoti ņemam pie sirds to, ka mūsu viedokļi palaikam
nesaskan, ja patiesībā tieši atšķirības padara dzīvi interesantāku?
Beigu beigās - puse pasaules taču dzīvo ar kājām
gaisā, tāpēc nav nekāda pamata cerēt, ka visi par visu būs
vienisprātis. Pat tāds nesatricināms pamatpostulāts kā “nekošļā ēdienu
ar vaļēju muti” nemaz nav tik plaši izplatīts, kā varētu domāt.
Kāpēc mēs ikreiz, kad uzvirmo kaislības, metamies
strīdā vai cīkstiņā, ja spriedzi tikpat efektīvi, toties daudz tīkamākā
veidā noņem kārtīga izdejošanās?
Kapēc mēs kā suga tā tiecamies cits pie cita un tajā
pašā laikā savas dziļākās jūtas un ilgas slēpjam aiz tādām bruņām, ka
neviens mums tā īsti tuvs nemaz nevar kļūt? Varbūt zināmu apjukumu rada
tas, ka dzīve ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās? Mums kā sugai ļoti
svarīgs šķiet ārējais izskats. Vai mēs skatāmies uz pasauli ar atvērtām
acīm? Nē, mēs redzam tikai to, ko vēlamies redzēt. Kad nu beidzot varam
paskatīties pavisam brīvi, mēš nespējam vien noticēt, ka pasauli esam
uztvēruši tik greizi. Tad ir īstā reize tuvāk ielūkoties arī sevī un
uzdot sev dažu labu jautājumu par pasauli un savu vietu tajā. Citiem
vārdiem - noskaidrot savas dzīves jēgu.
Kas tad īsti ir dzīve? Dažreiz mēz teikt, ka dzīve ir
ceļojums. Bet ceļojums uz kurieni? Daži apgalvo, ka dzīve ir nemitīga
zināšanu apguve. Ja tā ir taisnība, tad kāpēc gudri cilvēki īsti
nesaprot labi ģērbties? Vēl ir tādi, kas dziļdomīgi teic, ka dzīvošanai
nav nekāda nolūka. Dzīvošana vienkārši notiek. Citi turpretī uzsver, ka
cilvēki dzīvo tādēļ, lai radītu ģimeni. Bet šāda nepieciešamība atražot
sevi taču ir iekodēta ikvienas dzīvas radīas ģenētiskajā kartē.
Tad jau iznāk, ka visu mūsu eksistenci virza tikai un
vienīgi primitīvas seksuālas dziņas. Tādās garākās brīvdienās - droši
vien. Lai nu tā būtu. Bet ne jau nu visa mūža garumā. Labāk panāc
drusku tuvāk, un es tev atklāšu mazu noslēpumu.
Visas šīs idejas ir vairāk vai mazāk muļķīgas.
Vienīgā tēma, kas caurvij itin visas dzīves jēgas teorijas, ir
mīlestība. Mīlestība, lai cik trauslā formā tā ietverta, ir vienīgais
varenais, nerimtīgais spēks, kas piešķir patiesu jēgu mūsu ikdienas
dzīvei.
Skaidrs, ka es nerunāju tikai par saldi romatisku
mīlēšanos, lai gan arī tā ir vērā ņemama lieta. Jau sen ir aprakstīts,
ka salauzta sirds sūrst daudz skaudrāk nekā pušums pirkstā, kurā
iekļuvusi svaigi spiesta citrona sula.
Bet mīlestība, par kuru runāju es, ir uguns, kas
kvēlo ikvienā no mums. Uguns, kas neļauj dvēselei nosalt stindzinoša
izmisuma brīžos. Es runāju par mīlestību pret dzīvi. Šīs mīlestības
balss saka: “Sviniet dzīvi!”
Tā liek mums saprast, ka dzīvē ir dažas lietas, kuru dēļ vērts mirt, bet daudz vairāk ir to, kuru dēļ vērts dzīvot.
Dzīves mīlestība mūs mudina ikvienu mūža mirkli
sveikt ar tādu pašu prieku, ar kādu mēs sveicam sen neredzētu vecu
draugu. Jo biežāk tā notiks, jo vairāk mēs priecāsimies par to, ka
dzīvojam. Dzīves mīlestība mūs skubina palīdzēt citiem tā vienkāršā
iemesla dēļ, ka ir patīkami to darīt.
Ir jauki apzināties, ka esam kā klints, uz kuras var
droši balstīties gan ģimene, gan draugi, bet visam diemžēl ir robežas.
Lai cik skaisti skanētu atziņa “tu esi šeit, lai dzīvotu dzīvi, kuru
mīli”, nebrīnies, ja apkārt vēl čum un mudž neskaitāmi jautājumi.
Konkrēti - kapēc tieši tu esi šeit? Kas ir tas, ko tieši tu mīli? Cilvēki, kas sev šos jautājumus neuzdod, parasti klimst pa dzīvi brīnīdamies, kāpēc tajā ir tik maz prieka.
Viņi bieži vien jūtas kā pamesti un aizmirsti, vai
arī tie neskaidri apjauš, ka te pēc kaut kā ož. Vai nav tā, ka mēs tik
dūšīgi koncentrejamies uz to, ko darām, ka vairs neradzam kurpj ejam?
Bet ko tad mēs īsti darām? Modernajā pasaulē valda tikai termiņi,
prioritātes un neparedzēti apstākļi, kas atrauj no galvenā. Diena ar
nakti it kā saplūst kopā. Mūs teju, teju panāks baiļu un vēlmju lavīna,
un tā mums liek iesaistīties skrējienā, kurā nav iespējams uzvarēt. Tā
mēs jožam, jožam un jožam, lai tikai sasniegtu kādu noteiktu punktu
dzīvē. Un ko pēc tam? Sajūta ir tāda, it kā tu būtu atnācis uz veikalu
un vairs nespētu atminēties, ko esi gribējis pirkt.
Tik daudzi no mums mūža sākumā sapņo par spilgtu,
neviena neigrožotu brīvu dzīvi, taču parasti mūsu īstajai dzīvei ar šo
izsapņoto nav it nekā kopīga. Par nelaimi, šo faktu mēs parasti
atklājam tikai tad, kad ir jau par vēlu. Nekas vairs nav līdzams.
Jāsaka atklāti, ka dzīvē bieži vien cilvēks jūtas pavisam draņķīgi.
Viņu māc tāda kā vainas apziņa, ka neveiklība, kādu piedzīvo apavu
veikalā, kurpes uzlaikojot un atklājot, ka kājas nejauki ož, kā
kaunpilna nožēla par to, cik stulbi esi uzvedies jau pirmajā randiņā.
Taču neviena no šīm nelabajām izjūtām nav ne pustik riebīga kā apziņa,
ka tev ir bijusi iespēja darīt to, kas pašam vislabāk patiktos, bet
neesi to izmantojis. Kas tad ir tavas dzīves lielā kaislība? Kas ir
tas, kā dēļ esi nācis pasaulē? Atbilde uz šiem jautājumiem ir atslēga
vislielākajam dzīves noslēpumam
Došu dažus mājienus, un tie tev palīdzēs nokļūt uz
īstā ceļa. Varbūt tu staigā pa pasauli tā, it kā tev uz muguras būtu
uzraksts: “Iesper man!” Neviens to tev nepateiks. Tas tev jāatklāj
pašam. Maz ticams, ka vienā jaukā diienā pār tevi kā brīnumaina gaisma
nolīs apskaidrība un tavas dzīves jēģa pati atklāsies ka dievišķīgā
vīzijā. Arī televīzijā tev to neatklās - tas nu ir pavisam droši.
Protams, ir jau iespējams, ka reiz galvā saplūdīs svaigas asinis un bez
lielām pūlēm tu pats spēsi izsmadzeņot savas dzīves lielo mērķi. Taču
vispareizāk būs, ja kādu laiku pavadīsi vienatnē un uzdosi sev vienu
otru smagu jautājumu.
Šis vingrinājums nav nemaz tik grūti paveicams, ja
vien būsi godīgs pret sevi. Tas ir tikpat viegli kā atsaukties
aicinājumam: “Pacel roku, ja domā, ka no dzīves vajadzētu gūt ko
vairāk!” Nepieciešams piekļūt svarīgāko lietu būtībai. Nejautā: “Kas
pievāca manu sieru?” Labāk pavaicā sev, kāpēc tu šo sieru vispār meklēji.
Dažam labam tas vienkārši dos iespēju izrakt no
atmiņas dzīlēm skaistus un patiesības pilnus mirkļus un tad tos iekļaut
savas jaunās dzīves plānā. Citi turpretī šādā brīdī jutīsies tā, it kā
lūkotos bezdibēnī. Smagākos gadījumos kādam no pārsteiguma acis var
spiesties no pieres laukā.
Bet ja tu uzdosi sev šos lielos jautājumus un vērīgi
klausīsies, ko atbild tava sirds, tad no tiesas sadzīrdēsi likteņa
aicinājumu. Kāda klusa balss - sauc to par sirdsapziņu, savu iekšējo es,
nu kaut vai par savu iekšejo sievasmāti - tev vienmēr pateiks taisnību,
ja vien esi gatavs to dzirdēt. Sākumā tu varbūt aptversi vienīgi to,
kādā grīstē sagājusi dzīve. (Un šādu bēdubrāļu tev netrūkst!) Pēc tam
tu tiksi skaidrībā par to, kas ir tas, ko no sirds vēlies, tikai
vienkārši vēl nespēj to izdarīt. Bet piepeši, kā ar mietu pa pieri
dabūjis, tu nāksi pie apjēgas. Apmēram tā, kā, esot pusceļā uz
pludmali, pēķšņi attopies, ka mājās neesi izslēdzis gludekli. Tad, kad
tu zināsi vai arītev liksies, ka zini, ko ar savu dzīvi iesākt, - jā,
tad vairs nevilcinies. Aizver acis un lec nezināmajā! Pēc lēciena
negaidi ne mirkli un joz, ko nagi nes, jo laiku zaudēt vairs nedrīkst.
Kaut arī jūtamies visvareni un gandrīz vai nemīrstīgi, mūsu eksistence
ir apdraudēta vairāk, nekā spējam to iedomāties.
Uzliec roku uz krūtīm un uztausti savus sirdspukstus.
Īstenībā tur tikšk tavas dzīves pulkstenis, skaitīdams mūža mirkļus.
Reiz tas apstāsies - to varam apgalvot ar simtprocentīgu garantiju. Un
tur nu nekas nav grozāms. Tāpēc vien tu nevari atļāuties aizlaist
zudumā nevienu no vērtīgajām sekundēm. Seko saviem sapņiem, netaupot ne
degsmi, ne enerģiju. Pretējā gadījumā tev nāksies pieredzēt, kā sapņi
tiek aizskaloti notekā. Ja ilgi sēdēsi uz žoga, prātodams, kurā pusē
nokāpt, tu tikai izniekosi laiku un netiksi nekur. (Bez tam, uz žoga
sēžot, var ieraut skabargu kādā vārīgā vietā.) Kā mēdz teikt, - nevar
pārlēkt bezdibeni divos īsos lēcienos. Bez drosmes un apņēmības no
sapņu piepildīšanas nekas neiznāks.
(Jāpiebilst gan, ka būtu derīgi apzināties, kur
beidzas drosme un sākas muļķība.) Nenoliedzami mums visiem piedimstot
tiek piešķirts potencionāls kļūt lieliem, kā arī piedāvātas daudzas
iespējas pa īstam pacelties spārnos. Bet, par nožēlošanu, daudzi no
mums ir pārāk slinki, pārāk nobažījušies par to, ko citi domāš, parāk
nobijušies no pārmaiņām, lai jel kādreiz izplestu spārnus un liktu
lietā savas spējas un talantus. Ir svarīgi, lai tu darītu savu darāmo -
jebko, kas tev no sirds patīk, - un darītu to tik labi, cik vien spēj.
Un ir gluži vienalga, vai tābūtu sniega piku veidošana, elpas
aizturēšana zem ūdens, balus atdarināšana vai matu fēnošana. Galvenais
- lai darāmais tev sāgādātu prieku. Liec vērā, ka tie, kas kaut ko
dara, mēdz arī kļūdīties. Bez tā neiztikt. Taču nevajag sev par to
pārāk šaustīt.
Necenties analizēt, vai tas, ko tu dari, ir tas
pareizākais. Atbildi tev pateiks priekšā tava sirds. Nekad nezaudē
dūšu, ja sastopies ar nepatiku un nosodījumu. Atceries, ka visasāko
pretestību parasti izpelnās tie, kas dara kaut ko patiesi nozīmīgu un
īpašu. Kad sāksi īstenot dzīvē savus izlolotos sapņus, daudzi cilvēki
(arī tie, kas tevi visvairāk mīl) centīsies tevi no tā atturēt. Pasaulē
ir tik daudz nelaimīgu pesimistu, kas, atteikušies no saviem sapņiem,
mēģinās iegalvot: “Tu veltīgi izšķied laiku. Nemūžam tev nekas
nesanāks!”
Varbūt tev apkārt būs ļaudis, kas to vien grib, lai
tev neveiktos un paši līdz ar to neizskatītos pēc pilnīgiem
neveiksminiekiem. “Liecies mierā,” viņi sacīs. “Tas nav to vērts.
Visādā ziņā - tev jau nu tas pilnīgi neder.” Nu tu redzi, ka iet savu
izvēlēto ceļu ir ļoti aizraujoši, bet viegli gan tas nav. Ne vienreiz
vien tu jutīsies pavisam draņķīgi. Daždien šķitīs, ka tevi piemeklējusi
visīstākā katastrofa.
Stāstīdams citiem, ko īsti centies sasniegt, tu
visdrīzāk saņemsi pretī augstprātīgas neizpratnes pilnus skatienus.
Nedod Dievs, tu vēl sāksi ieklausīties savu nelabvēļu teiktajā un
apšaubīt pats sevi. “Nu kāpēc es nevarēju palikt pie sava ierastā
darba?” Taču, lai kas arī nenotiktu, tev jānoturas! Neaizmirsti, ka
grūtības pārvarēt nākas katram. Tomēr īpaši grūti ir pārlaist dienu,
darot kaut ko tādu, kas tev nesagādā nekādu prieku un nemaz arī
neinteresē. Protams, tu nogursi arī tad, ja centīsies piepildīt savus
sapņus, taču tas notiks, darot kaut ko sev ļoti tīkamu. Tev droši vien
ienāks prātā, ka globālo mērogu skalā tas, ko tu dari, nav nekas īpašs.
Vari man ticēt - ir gan!
Ja vērtēsi savu dzīvi pilnvērtīgu un izgaršosi
ikvienu tās mirkli, tu piedzīvosi negaidītu pārvērtību - viss
ikdienišķais kļūs neparasts un brīnumains. No rīta atsviežot segu, ik
ajunu dienu tu varēsi sagaidīt līksmu gaidu pilns. Ja vien būsi
nodevies tam, ko vislabākprātāk gribi darīt. Tavu sirdi pildīs laimība,
un līdz ar tevi laimīgi jutīsies arī pārējie.
Gluži tāpat kā līksmi, skaļi smiekli liek smieties
līdzi arī kādam citam un vēl kāam, kamēr beidzot visi smejas, vai pie
zemes krizdami. Taču vislabākais, ko panāksi, šādi - ar uzskrulletām
ūsām - dzīvodams (vienalga, vai tev vispār ūsas ir vai nav), ir tas, ka
ar savu paraugu iedrošināsi kādu citu veikt tādu pašu lēcienu
nezināmajā, kādu veici pats.
Un tas, mans draugs būs tavs ieguldījums pasaules
pārveidošanā. Pat ja tu pieļausi kļūdas, ja būsi nošāvis pavisam
greizi, tu tomēr būsi izbaudījis neaizmirstamu, līksmes pilnu
piedzīvojumu. Vakarā tu varēsi mierīgi aizmigt ar apziņu, ka visu esi
darījis no sirds, un no rīta droši raudzīties nākotnē, kas solās būt
necerēti aizraujoša.
Un zini ko vēl? Ja uzskatīsi savu sirdsbalsi un liksi lietā galvu, tu nemaz nevari kļūdīties.