Cikloni, Orkāni, Taifūni5

Ir arī bildes un video!

Viesuļvētra, viesulis, virpulis, virpuļviesulis – šādas ekstrēmas dabas parādības meteoroloģijā skaidro, balstoties uz pamat terminu tropiskais ciklons. Dienvidaustrumāzijā šādas viesuļvētras dēvē par taifūniem. Plašāk lietots apzīmējums ir orkāns, jo šādi sauc stiprāko vētru pēc starptautiskās boforta skalas.

Orkāns atgādina milzīgu riņ­ķojošu skaņu plati, tā diametrs var sasniegt līdz pat 500, 600, bet retos gadījumos -līdz 1000 kilometriem vai pat vēl vairāk. Trombu dažreiz var novērot arī taifūnā vai orkānā, kur tas nodara vislielākos postījumus. Vienas vienīgas tropiskās virpuļvētras laikā atbrīvojas tikpat daudz enerģijas cik simts tūkstoši uz Hirosimu nomestu atombumbu sprādzienā. Līdz Kristofora Ķolumba Amerikas braucienam eiropieši par virpuļvētru neko nezināja. Pēc Ķolumba kuģa žurnāla ieraksta var droši secināt, ka 1493. gada 14. februārī, atpakaļceļā uz Eiropu, Kolumbu pārsteidza nosacīti vāja viesuļvētra, pretējā gadījumā viņa karavellas Pinta un Ņina nespētu tai pretoties. Kolumbs ne reizi neieminas par ciklona aci, kas ļauj domāt, ka viņš neatradās spēcīgu vēju centrā, bet gan viesuļvētras malā. "Vējš pastiprinās," raksta Kolumbs, "un mani tā nomocījis, ka es nespēju vairs kājās noturēties. Nekad agrāk netiku redzējis tik augstus, niknus un putojošus viļņus. No debesīm gāzās balts ūdens. Es to nesauktu par lietu, jo tas vairāk atgādināja pastarās dienas ūdensplūdus. Cilvēki bija nomākti un ilgojās nāves, lai bries­mīgajām ciešanām pienāktu reiz gals."

Kolumbs toreiz izglābās, bet pēc gada starp Haiti un Puertoriko no 20 ar zeltu piekrautajiem Spānijas kuģiem 19 nogrima. Acīmre­dzot kuģus nogremdēja virpuļvētra.

Iezemiešiem virpuļvētra nebija nezināma dabas parādība. Kārību jūras zemēs un Meksikas līča krastā dzīvojošie indiāņi virpuļvētru sauca visai dažādos vārdos: hurukan, hunracan, hunraken, hyoracan, huiranvucan, aracan, urican. Nosaukums "harikens" iespējams nācis no maiju valodas vārda huracan, kas nozīmē dievs-radītājs. Šo vārdu virpuļvētras apzīmēšanā sāka lietot acīmredzot vispirms Antiļu salās, kur Huracan nozīmē zibens dievs. Spāņu iekarotāji pieņēma šo vārdu, un vēlāk angļu valodā tas pārvērtās par hurricane.

Viesuļvētrām liela loma bijusi Japānas vēsturē. Mongolijas lielvalstī 13. gadsimta otrajā pusē valdīja Čingishana mazdēls lielhans Hubilajs. Viņš pabeidza Ķīnas, Birmas un citu Dienvidaustrumāzijas valstu iekarošanu. Jaunu bagātību meklējumos Hubilajs nolēma iekarot Japānu. 1274. gadā viņš uz Japānas salām nosūtīja floti ar kopumā 40 000 vīru lielu armiju. Naktī uz 27. novembri mongoļi centās uz­brukt, bet, sastapušies ar japāņu sīvo pretošanos, bija spiesti atkāpties. Pēc citiem datiem iebrucēju armiju pārsteidza arī stipra novembra vēt­ra, īstenībā taifūns. Apmēram 13 000 mongoļu karotāju esot noslīkuši.

Otrais karagājiens pret Japānu notika pēc septiņiem gadiem. 1281. gada augustā mongoļi centās uzbrukt Japānai ar 4400 kuģiem, uz kuru klājiem atradās 140 000 karavīru.

Kā pirmajai sauszemei mongoļi vispirms izlēma uzbrukt tuvākajai Kjusju salai. Japāņi Hojo Tokimunes vadībā iespējamā uzbrukuma atvairīšanai bija uzbūvējuši aizsargvalni. Mongoļi cerēja ar to ātri tikt galā. Uzvara bija jau tuvu, kad sākās taifūns, kas nogremdēja gandrīz visu iebrucēju floti. Ja ticam tā laika hronikai, krastā palika simts tūk­stoši karavīru, kurus pieveica Japānas karaspēks. Tuvojošos taifūnu japāņi kritiskajā brīdī uzskatīja par liktens zīmi, kas neatdos viņus mongoļu verdzībā, un tāpēc taifūns tika nodēvēts par kamikadzi, kas tulkojumā nozīmē "dievišķs vējš".

Senos laikos jūrasbraucējus, kam paveicies izglābties no virpuļ­vētras, pārsteidza tas, ka trakojošā vētra kuģi aizsvieda simt jūdzes uz priekšu un pēc tam kuģis tika atsviests atpakaļ gandrīz tur, kur to pārsteidza vētra. Bet visvairāk jūrniekus izbrīnīja dīvainais bezvējš orkānā centrā. Kad domāja, ka vētras sagrābtais kuģis, kuru katru mirkli nogrims, vējš pēkšņi norima. Klusums ilga vienu, divas stun­das, tad vētra sākās ar jaunu sparu. Bet tagad auka kuģim uzbruka no otras puses.

 Ilgu laiku šim fenomenam nevarēja rast izskaidroju­mu. Cilvēki nespēja iedomāties, ka orkāns izskatās kā milzīgs virpulis, kura centrā atrodas klusuma zona - acs. Tās apkārtmērs sasniedz 10-40 kilometru, bet dažu taifūnu laikā - pat 100 kilometru. Katram jūrniekam neaizmirstams ir pārdzīvojums, kad kuģis izglābjas no orkāna un nonāk tā centrā. Pēkšņi iestājas pilnīgs bezvējš. Orkāna acī aprimst ne tikai vētra, bet arī lietus. Temperatūra bieži vien pa­ceļas par 8-10 grādiem, un zemu esošos drūmos mākoņus nomaina gaiši augsti mākoņi. Ne tikai kuģu apkalpēm virpuļvētras acs ir oāze. Arī vētras nomāktie putni un kukaiņi nolaižas uz kuģa klāja, lai at­pūstos. Ornitologi ASV piekrastē, Kārību jūras apvidū novērojuši put­nu sugas, ko, spirālveidīgi pārvietojoties, vētra bija iedzinusi orkāna vidū. Bezvējš ilgst 20-60 minūtes, tad vētra no jauna pieņemas spēkā, bet nu jau pretējā virzienā.

Angļu jūrasbraucējs Viljams Dampīrs bija pirmais eiropietis, kas aprakstīja tropisko ciklonu. Ir ziņas, ka Dampīrs bijis arī jūras laupī­tājs un kuģojis Kārību jūrā, Dienvidamerikas rietumpiekrastē un Klu­sajā okeānā. Viņš uzbrucis kuģiem, kā arī postījis krasta apmetnes, bet jūras braucienu iemesls vairāk bijusi viņa zinātkāre. Dampīrs apraksta taifūnu, kurā viņa kuģis nokļuva 1687. gada 4. jūnija pēcpus­dienā Ķīnas piekrastes tuvumā. Vētra tuvojās no ziemeļaustrumiem, lietus gāza kā ar spaiņiem. Pirms pusnakts "dārdēja spēcīgi un zibeņoja, jūra ap mums šķita degam, jo katrs vilnis atspoguļoja zibeni tūkstoškārt". Nākamajā rītā vētra negaidīti pierima. "Jūra šūpoja mūs kā olas čaumalu - visapkārt bija pilnīgs bezvējš." Nedaudz pirms die­nas vidus vējš atkal pieņēmās spēkā, bet nu tas pūta no austrumiem. "Ar grūtībām bijām izglābušies vētrā, taču tā atsākās ar jaunu spēku. Lija loti stipri, bet mazliet vājāk nekā iepriekšējā naktī, tomēr vējš bija tikpat stiprs un trakoja līdz pat 10-12 vakarā. Visu šo laiku kuģis virzījās uz priekšu ar lielu ātrumu, lai gan mēs bijām visas buras nolaiduši." Vētrā cietušais jūrasbraucējs liecināja: "Ne es, ne arī mana apkalpe nekad dzīvē nebija tik stipru vētru piedzīvojusi."

Amerikāņu fiziķis un inženieris, Ziemeļamerikas pirmā dzelzceļa plāna sastādītājs Viljams K. Redfīlds bija pirmais, kas bija izpratis virpuļvētras būtību. 1821. gada septembrī orkāns izpostīja viņa dzim­to štatu Konektikutu, kur izrāva arī neskaitāmus kokus. Redfīlds ievēroja, ka tie nebija sakrituši vienā virzienā. Viņa mājas tuvumā nolauztie koki bija sakrituši ziemeļrietumu virzienā, bet apmēram 80 kilometru attālumā uz rietumiem - dienvidaustrumu virzienā. Redfīlds pareizi secināja: kokiem pāri gājusi virpuļvētra. Novēro­jumi vedināja domāt, ka orkāna vēji bija pūtuši pulksteņrādītājiem pretējā virzienā un, neraugoties uz stipro vēju tā iekšienē, virpuļvie-sulis ļoti lēni virzījies uz priekšu. Lai savai teorijai rastu apstip­rinājumu, Redfīlds desmit gadus vāca datus par orkāniem un 1831. gadā žurnālā The American Journal of Science publicēja savus novērojumus ar maz izsakošu virsrakstu "Piezīmes par vētrām Ame­rikas Savienoto Valstu Atlantijas piekrastē". Redfīlds pierādīja, ka cik­lons ir "uz priekšu ejošs virpulis".

Arī citi novērotāji pamanīja, ka taifūni, orkāni un harikeni atgādina briesmīgu gaisa vir­puli. Kopš 1954. gada viesuļvētras alfabētiskā secībā sāka dēvēt sieviešu vārdos. Gada pirmais orkāns parasti sākās ar A burtu. Meteorologi sieviešu vārdu izmantošanu izskaidroja ar veco, labo mitoloģisko tra­dīciju, jo jau antīkajā pasaulē atriebības dieves un fūrijas tika sauk­tas sieviešu vārdos. Sieviešu tiesību aizstāvji nevēlējās par šādu tradīciju neko dzirdēt, un, pateicoties viņu aktivitātei, kopš 1979. gada orkānus pamīšus sāka saukt gan vīriešu, gan sieviešu vārdos.

Frederiks bija pirmais orkāns, kas nosaukts vīrieša vārdā. Tas 1979. gadā no 12. līdz 14. aprīlim izpostīja Ziemeļamerikas austrumkrastu, prasot 31 cilvēka upuri un nodarot zaudējumus 2,3 mil­jardu dolāru vērtībā. Orkānu vārdu saraksts tika sastādīts piecus gadus uz priekšu, tāpēc katrai gaidāmajai virpuļvētrai jau bija savs nosaukums. Katru gadu atmosfērā rodas 30-100 tropisko virpuļvētru. Vairākums no tām ir taifūni, kas apdraud Dienvidaustrumāziju. Taifūni nāk no Klusā okeāna un sasniedz Ķīnu, Vjetnamu, Japānu. Bet visbiežāk tie novēroti Filipīnās. Vidēji 19 taifūni gadā traucas pāri kādai no Filipīnu salām.

Vēl virpuļvētras novērotas ASV austrumkrastā, Meksikas līcī, Arābijas jūrā, Madagaskarā, Mozam-bikā, Austrālijas ziemeļdaļā un Dienvidjūrā. Katru gadu Āfrikas rietumpiekrastē iesākas apmēram 60 uz rietu­miem virzošās sliktā laika frontes, no kurām 6-7 atgādina orkānus un divas trīs nonāk arī līdz ASV austrumpiekrastei.

Orkāni nekad nerodas uz sauszemes, bet parasti jūrā, ar noteiku­mu, ka ūdens temperatūra jūras virsējos slāņos ir vismaz 27 °C. Līdz ar to virpuļvētras var rasties tikai tropos, kur saule sasilda jūras aug­šējos slāņus. Tāpēc arī tās sauc par tropiskajiem cikloniem, kaut gan tie bieži plosās arī ārpus tropu zonām.

Karstās tropiskās saules staros iztvaiko milzīgs daudzums ūdens. Viens miljons kvadrātkilometru jūras zonas dienā iztvaiko no pieciem līdz septiņiem miljardiem kubikmetru ūdens. Šādi tiek patērēts sešas reizes vairāk enerģijas nekā tāda paša daudzuma ūdens sakarsēšanai no 0 līdz 100 grādiem. Virs siltā ūdens sasilst arī gaiss. Tas izplešas, kļūst vieglāks un paceļas virspusē, tajā pašā laikā no apakšas plūst atdzisušais gaiss. Tā tiek izveidota milzīga transportsistēma, kas spiež enerģiju uz augšu. Saule sakarsē arvien jaunas gaisa masas, tās sajau­cas ar ūdens tvaikiem un virzās uz augšējiem slāņiem. Ceļā uz augšu ar tvaiku sajaucies gaiss nonāk atdzisušajos gaisa slāņos, kur ap­brīnojami sīkie ūdens pilieni kondensējas un izveido baltus gubu mākoņus, kas ir pazīstami kā laba laika mākoņi. Šie gubu mākoņi izveidojas tropiskajās joslās 500-700 metru augstumā un izaug par milzīgiem negaisa mākoņiem. Kad nu iztvaikojušais ūdens atkal uzkrājas, atbrīvojas tāds pats enerģijas daudzums, kāds bija pirms.

Ar enerģijas daudzumu, kas atbrīvo vienu gramu tvaika, pietiek, lai sasildītu 1000 gramu gaisa par 2,5 grādiem, un tas vēl vairāk pastiprina gaisa masu pārvietošanos uz augstākajiem slā­ņiem. Augšējos mākoņu slāņos tvaiki kondensējas tādā daudzumā, ka ar spēcīgiem lietiem tie nolīst uz zemes. Tā virs milzīgas teritori­jas izveidojas siltā gaisa masa, mitrais un siltais gaiss paceļas kā pa skursteni 12-15 kilometru augstumā. Šajā "skurstenī" valda zemāks gaisa spiediens nekā apkārtnē. Arvien jaunas un jaunas gaisa masas ieplūst šajā vietā un virzās uz augšu, tas izraisa spēcīgu turbulentu plūsmu. Bet šo faktoru ietekmē vēl neveidojas tropiskās virpuļvētras, talkā jānāk zemeslodes griešanās spēkam. Zemeslode griežas no rietu­miem uz austrumiem. Griešanās ātrums vislielākais ir uz ekvatora -463 metri sekundē (apmēram 1670 kilometri stundā), bet polos - nulle. 30. platuma grādos griešanās ātrums sasniedz 398 metrus sekundē par 60 metriem sekun’de mazāk nekā uz ekvatora.

No ekvatora uz polu pusi gaisa masas parasti pārvietojas Zemes griešanās virzienā, t. i., uz austrumiem. No poliem uz ekvatoru vir­zošās gaisa masas pārvietojas rietumu virzienā. Līdz ar to šīs gaisa masas cenšas novirzīties sāņus viena no otras, tā radot zema gaisa spiediena zonu.

Statistika rada, ka tropiskais ciklons nekad nerodas ne dienvidu 5., ne ziemeļu 25. platuma grādā, nekad arī nepārvietojas no vienas puslodes uz otru. Lai gan ekvators termiskajā ziņā ciklonam ir ļoti izdevīgs, ciklons nekad nesasniedz Zemes maksimālo griešanās āt­ruma līniju. Cēlonis šai parādībai ir tas, ka kustības spēks, kas rada gaisa masu rotāciju, uz ekvatora pārvēršas par nulli. Bet, ja kāda iemesla dēļ kādam ciklonam izdotos nonākt līdz ekvatoram, tad, ar pūlēm nonākot puslodes otrā pusē, tas uzsāktu ceļu atpakaļ un beigtu pastāvēt iekšienē radušos spēku iedarbības dēļ, jo tie vērsti pretēji ciklona mehānismam. Zemeslodes griešanās radītais spēks izraisa apbrīnojamu efektu: virpuļvētras atsevišķās daļās vēju ātrumi ir atšķirīgi. Ziemeļos no ekvatora orkāna vēju ātrums uz dienvidiem no acs ir par 100 kilometriem stundā lielāks nekā uz ziemeļiem, jo dien­vidos vējiem paātrinājumu piešķir zemeslodes rotācija. Orkāna augšējā daļā, 12-15 kilometru augstumā vēji virzās pretējā virzienā. Bez šā pretējā virpuļa augšup virzošās gaisa masas apstātos acs robežās, zema spiediena josla lēni piepildītos, un viesuļvētra rimtos.

Tropiskā ciklona rašanās nepieciešamie priekšnoteikumi ir trau­cēkļi atmosfērā. Par šādu traucēkli var būt zema spiediena posms, kurā zema atmosfēras spiediena apgabali sarindojas pa platuma grādiem ziemeļos no ekvatora. Tos nes uz priekšu atmosfēras viļņi, kas tiek dēvēti par austrumpuses viļņiem un kas virzās pēc iepriekš aprakstītajiem noteikumiem apkārt augs­ta spiediena zonai.

Atmosfērā rodas tāds nesaskatāms vāks, kas veicina augšējo slāņu atdzišanu, savukārt zemākajā zonā tiek radīta siltuma akumulācija tāpat kā sautējamā katlā, īsti skaidri nav tie noteikumi, kas izraisa šā vāka salūšanu, kad sākas siltuma zudums augšup virzošās gaisa ma­sās, un pēc tam vesela mehānismu ķēde, ko virza Koriolisa spēks. Par tropisko ciklonu veidošanos ir uzrakstīti daudzi pētījumi, tomēr nav nevienas teorijas, kas būtu ieguvusi vispārēju atzinību. Skaidrs ir tikai tas, ka tropiskā ciklona rašanās un attīstīšanās cēloņu ir daudz, bet nav vienas vienīgas vispārlietojamas definīcijas, kas to izskaidrotu.

Pārsteidzoši ir tas, ka dažreiz bīstamā virpuļvētra paliek nepa­manīta jeb ierastajā veidā neizpaužas, kaut gan visi priekšnosacījumi par tās esamību norāda.

Tikai tad, kad vēja ātrums sasniedzis 120 kilometrus stundā, varam teikt, ka radies taifūns, sevišķi spēcīgs orkāns.

Ir konstatēts pat ātrums līdz 300 kilometriem stundā. Dažreiz mērinstrumenti neiztur un sabojājas, un līdz ar to pētniekiem nekas cits neatliek, kā noteikt vēja ātrumu tikai aptuveni.

Ir konstatēts pat ātrums līdz 300 kilometriem stundā. Dažreiz mērinstrumenti neiztur un sabojājas, un līdz ar to pētniekiem nekas cits neatliek, kā noteikt vēja ātrumu tikai aptuveni. Sākumā gaisa virpulis virzās uz rietumiem ar kājāmgājēja ātrumu, pamazām kustības ātrumam pieaugot līdz 25 kilometriem stundā. Tad virpulvētra novirzās sāņus - ziemeļos no ekvatora uz ziemeļaustru­miem un dienvidos no ekvatora uz dienvidrietumiem. Nonākusi tro­pos, virpulvētra vēlreiz maina virzienu. Ziemeļu puslodē tā virzās ziemeļrietumu, bet dienvidu puslodē - dienvidaustrumu virzienā. Tās pārvietošanās ātrums palielinās līdz 45 kilometriem stundā.

Orkāns okeānā rada milzu viļņus, Atlantijas okeānā - līdz 15 met­ru augstumā, Klusajā okeānā - pat 25 metru augstumā. Bet vir­pulvētra uzsūc sevī ūdens tvaikus, un tā šis monstrs gūst papildu enerģiju. Vienlaikus lietus gāž kā ar spaiņiem. Orkāna laikā vienā diennaktī vidēji nolīst 500 milimetru nokrišņu. Rekordu uzstādīja cik­lons, kas 1952. gada 15.-16. martā brāzās pāri Reinjonas salai 800 kilometru attālumā uz austrumiem no Madagaskaras. 24 stundu laikā nolija 1866 milimetri nokrišņu. 1963. gada 10.—11. septembrī virs Taivānas trakojošais taifūns atnesa sev līdzi 1247 milimetrus no­krišņu. Trešo vietu ieguvis taifūns, kas 1911. gadā Filipīnās kalnu kūrortā Bagio atnesa 1066 milimetrus nokrišņu.

Kurš nonāk tropiskajā vētrā, tam jārēķinās apmēram ar 12 bries­mu stundām. Vairums virpuļvētru plosās piecas līdz desmit dienas. Par laimi, tropiskās virpuļvētras, tiklīdz tās nokļūst virs cietzemes, ātri zaudē savu postošo enerģiju, jo virs zemes orkānam pietrūkst ne­pieciešamo enerģijas avotu. Bet šajā likumā ir pārsteidzoši izņēmumi. 1969. gada augustā orkāns Kamilla pēc tam, kad tas bija izpostījis Misisipi piekrasti, plosīja sauszemi vēl 1800 kilometru. Orkāna ceļu iepriekš nav iespējams paredzēt, jo to ietekmē dažādu meteoroloģisko faktoru sakritība. Piemēram, orkāns 1910. gada oktobrī pārgāja pāri Kārību jūras ziemeļdaļai un līdz ar zemi nolīdzināja Sanhuanas i Martinesas pilsētu Rietumkubā. Pēc divām dienām virpuļvētra pagriezās atpakaļ, šoreiz no rietumiem, un pilsētai uzbruka otru reizi.

Virpuļvētra, kas paliek virs jūras vai pēc neliela sānsoļa pa sausze­mi pagriežas atpakaļ uz okeānu, var aizkļūt tālu. Taču jūras dibenā ūdens atdziest, tāpēc virpuļvētra pamazām zaudē savu spēku. Bet daži orkāni nonāk arī līdz Eiropai, tiesa gan, parasti zema spiediena joslā, kas nes līdzi lietu. Dažu orkānu tālā ietekme jūtama pat līdz Sibīrijai.

Ar zemu gaisa spiedienu un augstu temperatūru Virpuļvētras centrā ir saistīts arī orkāna milzīgais spēks. Meteorologiem Virpuļvētras darbības mehānisms pamatos ir zināms, bet tomēr vēl līdz galam nav skaidrs, kādā veidā virpuļvētras enerģija koncentrējas. Orkāna pava­doņi ir augstie viļņi, kas, nokļūstot cietzemes krastā, spēj applūdināt lielu teritoriju. Ūdens līmeni savukārt vēl paaugstina virpuļvētrai sekojošās lietusgāzes. Tropiskās virpuļvētras, pirmākārt jaun­attīstības valstīs, prasa milzīgu upuru skaitu.

Jauno laiku visbriesmīgākais orkāns trakoja 1780. gada 10. oktob­rī un tika nodēvēts par Great Hurricane. Pārbrāzies pāri Barbadosai, kur nepalika ne koku, ne māju, tas nogremdēja Anglijas floti, kas bija noenkurojusies Sentlūsijas salas tuvumā, un pilnībā izpostīja salu, kur zem gruvešiem gāja bojā 6000 cilvēku. Pēc tam virpuļvētra virzījās uz Martinikas pusi, no visa spēka uzbruka Francijas transportflotei un nogremdēja vairāk nekā 40 kuģu ar 4000 karavīriem uz klāja. Uz salas vētra pilnīgi nopostīja Senpjēru un vairākas citas pilsētas, un tur gāja bojā 9000 cilvēku.

Viskatastrofālākais taifūns plosījās 1881. gadā Vjetnamā. Haifonas apkārtnē valsts ziemeļdaļā virpuļvētra gāja bojā 300 000 cilvēku. Arī Japānā tūkstoš cilvēku dzīvību prasošs taifūns nav nekāds retums. 1934. un 1945. gada taifūnu laikā gāja bojā 3000 cilvēku, 1959. gadā -kopumā 5000. 1937. gada septembrī Honkongā trakojošais taifūns nogalināja 11 000 cilvēku un izsvieda krastā 26 kuģus. 1970. gada novembrī Austrumpakistānā (pašlaik Bangladeša) virpuļvētras laikā gāja bojā 300 000 cilvēku; 1974. gada septembrī Hondurasā orkāns Fifi prasīja 8000 cilvēku dzīvības; 1977. gada novembrī virpuļvētra Indijā prasīja 10 000 upuru.

Lai laikus brīdinātu cilvēkus par tropisko viesuļvētru tuvošanos, nepieciešams pēc iespējas agrāk tās konstatēt, sekot to ceļam un paredzēt turpmākos maršrutus. Bet virpuļvētras ceļu ir ļoti grūti iepriekš paredzēt. Dažkārt virpuļvētra kādu laiku uzturas virs vie­nas vietas, virzās atpakaļ vai veic negaidītu āķveida kustību. ASV me­teoroloģiskās stacijas ir iemācījušās jau laikus brīdināt no orkāniem, jo šie milzīgie gaisa virpuļi nāk pāri jūrai tālu ceļu. 1944. gadā ameri­kāņi bija spiesti secināt, cik bezpalīdzīgi viņi vēl ir tropisko virpuļvētru priekšā. Septembrī Jaunangliju (štatu grupa ASV ziemeļaustrumos) pārsteidza orkāns (vēlāk tas tika nodēvēts par Kobru), kura laikā gāja bojā 600 cilvēku. Septembrī ASV 3. flote admirāļa V Helsija vadībā sāka iebrukumu Filipīnās, lai atbalstītu japāņu iekarotās salas atgū­šanu. Lai gan meteorologi floti jau bija brīdinājuši par taifūna izvei­došanos, neviens nemācēja pateikt taifūna kursu.

Itin liktenīgi flote 18. decembrī 300 jūdzes uz austrumiem no Lusonas salas nokļuva taifūna vidū. Milzīgie viļņi nogremdēja trīs znīcinātājkuģus. Noslīka 790 vīru, no trim kuģiem kopuma izglābās 82 cilvēki. Vētra un viļņi eskadru izmētāja. Vētras brāzmas iznīcināja uz lidmašīnnesējkuģa 146 lidmašīnas vai vienkārši tās pārstūma pāri bortiem. Nelaimē nonāca pat spēcīgās kaujas lidmašīnas. 9 kuģi guva lielus, 19 - daļējus bojājumus. Taifūnā izglābušies jūrnieki vēlāk stās­tīja, ka viņu kuģi atradušies 70 grādu sānsverē un daži kuģi tik tikko neapgāzušies. Ieplānoto iebrukumu Filipīnās nācās atlikt.

Tiesa, pavērsiens orkānu pētniecībā bija panākts jau pirms gada. 1943. gada 27. jūlijā ASV gaisa spēku lidotājam Džozefam B. Dakvor-tam pirmajam izdevās ielidot tā centrā. Tajā jūlija dienā no jūras Teksasai tuvojās neliels, bet ļoti aktīvs orkāns. Četrdesmitgadīgais Dakvorts, lidojot kopā ar leitnantu Ralfu O' Heiru vienmotora lid­mašīnā, satikās ar to. Vētra sašūpoja lidmašīnu, un lietusgāze kapāja kabīnes stiklus. Pilots baidījās, ka ūdens apstādinās motoru, bet viņiem tomēr izdevās ielidot virpuļvētras acī. Viņi veica dažus apļus debesīs un cauri vētras brāzmām lidoja atpakaļ.

Šis pārdrošais lidojums pierādīja, ka tropisko virpuļvētru iespējams pētīt un izsekot no tās rašanās vietas. Tūlīt tika radīta ASV orkānu "mednieku" eskadriļa. Arī pašlaik, kad meteosatelīti un arvien piln­veidotie radari pēta mūsu planētu, orkānu medniekiem pietiek darba. Tieši pateicoties viņiem, meteorologiem izdodas laikus brīdināt no virpuļvētras. Neraugoties uz to, orkānu mednieki nākotnē raugās diezgan pesimistiski. Viņi baidās, ka kādreiz varētu notikt briesmīga katastrofa, ja orkāns nokļūtu blīvi apdzīvotā rajonā ASV piekrastē. Jau 60. gados miljoniem amerikāņu apdzīvoja zemos piekrastes rajo­nus un salas. Apmēram 40 miljonu cilvēku dzīvo viesuļvētru apdraudē­tajos apgabalos. Tā kā pēc Kamillas ASV nav piemeklējusi neviena tik iznīcinoša virpuļvētra, cilvēki briesmu sajūtu gandrīz zaudējuši, un viņi sevi mierina ar cerību, ka pagūs no milzīgajiem viļņiem laikus izvairīties. Bet daudzos rajonos nepietiek līdzekļu, lai briesmu brīdī cilvēkus ātri evakuētu. Floridakīzu salās dzīvo aptuveni 60 000 cil­vēku, no Floridas uz dienvidiem esošās salas apmeklē neskaitāms skaits tūristu. Bet vienīgais bēgšanas ceļš ir salas ar cietzemi savieno­jošā divrindu šoseja, kas stiepjas gandrīz jūras līmeņa augstumā un ved pāri 60 tiltiem. Pirms pāris gadiem avarējusi kravas automašīna šoseju nobloķēja uz septiņām stundām. Var tikai iedomāties, kas notik­tu, ja virpuļvētras rajons tiktu applūdināts. Cilvēkiem tad nebūtu nekādu izglābšanās iespēju.

Par orkāniem brīdināja jau, sākot ar 1898. gadu, kad ASV prezi­dents Makinlijs Spānijas-Amerikas kara laikā atļāva uzbūvēt laika novērošanas stacijas Vestindijas salās.

Bezvadu telegrāfa izgudrošana deva iespēju no atklātā jūrā esoša­jiem kuģiem paziņot par tropisko ciklonu rašanos. 60. gados kosmosā tika nogādāti pirmie meteoroloģiskie pavadoņi, kas pirmoreiz sāka novērot laika apstākļus visā pasaulē. Ar vairāku simtu kilometru aug­stumā lidojošo satelītu palīdzību tika nosūtīts precīzs pārskats par laika apstākļiem. 35 830 kilometru augstumā virs ekvatora ģeostacio­nārā orbītā kustošies satelīti (to kustības ātrums atbilst zemeslodes griešanās ātrumam) spēj nofotografēt visu puslodi.

Tiesa, arī visprecīzākais brīdinājums neglābj labības ražu, kas no­nāk virpulvētras ceļā, bet cilvēku dzīvības gan. Pēdējā pusgadsimta laikā orkānos bojā gājušo skaits jūtami sarucis.

1931. gada septembrī orkāns plosījās toreizējās Britu Hondurasas galvaspilsētā Belizā. Vētras brāzmas aizdambēja Belizas upes ieteku ar laivu vrakiem. Gāja bojā 2000 cilvēku. 1961. gadā pilsētu pārsteidza daudz spēcīgāks orkāns Hetija. Pār krastiem skalojošies vētras viļņi atstāja dubļus pat dažu māju ceturtajos stāvos. Gāja bojā 275 cilvē­ki. Pateicoties laicīgam brīdinājumam, upuru bija jūtami mazāk nekā 1931. gadā trakojošā orkāna laikā.

Cīņai pret orkāniem ir izstrādāti vairāki paņēmieni. 60. gadu sāku­mā viesuļvētru pētniekiem radās cerība, ka tās ir iespējams vājināt. Viens priekšlikums bija visai fantastisks. Ja virpuļvētras rašanās rajonos izdotos pazemināt jūras ūdensvirsmas temperatūru, būtu iespējams pārtraukt orkāna veidošanos. Šī metode ir ne tikai tehnis­ki grūti īstenojama, bet arī maz lietderīga, jo orkāna svarīgs ir atmos­fēras vispārējās cirkulācijas un siltuma līdzsvars. Tomēr ar lielu entuziasmu tika realizēts projekts Project Stormfury. Pēc projekta vadītāja Roberta H. Simpsona vārdiem zinātnieki vēlējās atrast viesuļ­vētras Ahilleja papēdi. Savos eksperimentos viņi izmantoja sudraba jodīdus, ko pazīst kā lietus izraisītājus. Mākoņos šī viela veicina tvaiku kondensešanos un rada lietu. Pietiktu ar noteikta daudzuma sudra­ba jodīdu nokļūšanu orkāna centrā, lai tā spēks mazinātos. Zinātnieki izmēģināja minēto ķimikāliju četros orkānos. Starp tiem bija Estere (1961), Bjūla (1963), Debija (1969) un Džindžera (1971). Tomēr līdz vēlamajiem rezultātiem nenokļuva. 1974. gada oktobrī orkāns gāja pāri Floridai un pēc tam pagriezās uz Centrālatlantiju. Par to, kas tur noticis, ir publicēti atsevišķi pārskati. Daži speciālisti domā, ka pēc sausā ledus izkaisīšanas no lidmašīnām orkāns guvis vēl papildu spēku un pagriezies atpakaļ uz Amerikas piekrasti, nodarot Džordžijas štatam zaudējumus 3 miljonu dolāru vērtībā. Tomēr maz ticams, ka sausā ledus izmantošana būtu izraisījusi orkāna kursa maiņu.

Vēlāk no šādiem eksperimentiem atteicās. Dienaskārtībā parādījās jautājums, vai vispār ir gudri stāties pretī tropiskajām virpuļvētrām, jo šādas vētras, kas apdraud piekrastē dzīvojošos cilvēkus, daļēji pa­lielina sālsūdens krājumus. Bez virpuļvētrām daudzus rajonus (pie­mēram, Meksiku un Dienvidaustrumāziju) apdraudētu sausums. Arī Eiropā daudzi rajoni ciestu no lietus trūkuma, ja tur nenonāktu "nove­cojuši" orkāni.

"Tropiskās virpuļvētras," rakstīja amerikāņu meteorologs Viljams M. Grejs, "no saimnieciskā viedokļa ir sabiedrības labdares. Nokrišņi, ko tās nes sev līdz, izlabo nodarīto postu simtreiz."

Kādam laime - citam nelaime. To var attiecināt arī uz dabu.